Tiesnese Katlere?
-Ja, pirms četriem gadiem, kad nodeva zvērestu.
Šo seju viņš otrdien redzeja Karola Borjas bēres. Sieviete staveja bērinieku grupas priekša, apskāvusi divus mazus bērnus zēnu un meiteni.
Es varētu nodot jūsu ziņu tiesnesei Katlerei, bet nezinu, vai viņa jums piezvanīs.
Kāpēc? ,
Viņa pecpusdiena brauc projām.
Uz ilgu laiku?
Viņa lido uz Vāciju.
Brīnišķīga zeme. Lai noskaidrotu, uz kurieni, viņš minēja Iris galvenos ielidošanas punktus. Berlīne šaja gadalaika ir burvīga. Protams, Frankfurte un Minhene ari.
Viņa lido uz Minheni.
-Ak ta! Brīnumaina pilsēta. Varbūt ta viņai palīdzēs pārciest bēdas?
Es ceru.
Viņš jau bija uzzinājis visu vajadzīgo.
Paldies jums, Lafmenas kundze. Jūs man ļoti palīdzejat. Manas viesnīcas koordinātās ir šādas. Viņš nosauca pavisam citu viesnīcu un izdomātu numuru, jo zvanīt vairs nebija nepieciešams. Ludzu, pasakiet tiesnesei Katlerei, ka biju iegriezies.
Mēģināšu, apsolīja sekretāre.
Viņš pagriežas, lai aizietu, bet pirms tam vēlreiz nopētīja fotogrāfiju pie sienas, lai labi iegaumētu Reičelas Katleres izskatu. Atstājis sesto stāvu, viņš nobrauca lejā uz vestibilu. Tur gar vienu sienu bija vesela rinda maksas telefonu. Viņš piegāja un piezvanīja uz Franča Felnera privāto līniju. Vāci ja bija jau gandrīz pieci pecpusdiena. Viņš īsti nezinaja, kurš atbildes uz zvanu un kam viņam turpmāk būs jāziņo. Vārās maiņa nenoliedzami bija sākusies Felners pamazam atkāpas, bet Monika sāka pārņemt vadību. Taču vecais vīrs nebija no tiem, kas tik viegli izlaidīs grožus no rokam, sevišķi tad, ja uz speles ir tāda likme ka Dzintara istaba.
Guten Tag, Monika atbildēja pēc otra signālā.
Tev šodien sekretāres dežūra? viņš vāciski noprasīja.
Sen bija laiks piezvanīt. Pagajusi jau nedēļa. Kas jauns?
Vispirms kaut ko noskaidrosim. Man nav japiesakās ka skolas puikam. Dod man uzdevumu un ļauj rīkoties. Kad vajadzēs, es piezvanīšu.
Cik mes jutīgi!
Man nav vajadzīga uzraudzība.
Fs tev to atgadinašu nakamreiz, kad būsi man starp kajam.
Knolls pasmaidīja. Ar Moniku grūti cīnīties.
Es atradu Borju. Viņš teica, ka neko nezinot.
Un tu viņam noticēji?
Vai es ta teicu?
Viņš ir miris, vai ne?
Traģiski nogāzās pa kapnem.
Tēvam tas nepatiks.
Es domāju, ka tu tagad esi galvena?
Esmu arī. Un, godīgi sakot, tas nav svarīgi. Bet tēvam taisnība tu pārāk riskē.
Es nekad neriskeju bez vajadzības.
Patiesībā viņš rīkojās gluži piesardzīgi. Pirmajā apmeklējuma viņš uzmanijas, lai nepieskartos nekam citam, tikai tējas glāzei, kuru viņš otraja nācienā paņēma līdzi. Un, atnākot otrreiz, viņam rokās bija cimdi.
Teiksim ta, es uzskatīju, ka šajos apstakļos tas bija nepieciešams.
Ko tad viņš izdarīja aizvainoja tavu lepnumu? Apbrīnojami, kā Monika prata lasīt viņa domas pat no tūkstoš
judžu attāluma. Viņš pats nemaz nenojauta, ka ir tik viegli atšifrējams.
Tas nav svarīgi.
Kādu dienu veiksme no tevis novērsīsies, Kristian.
Izklausas, it kā tu to vien gaidītu.
Ne gluži. būs grūti atrast citu tadu ka tu.
Kada ziņa?
Visādā, tu, maitasgabals.
Viņš pasmaidīja. Cik labi, ka izdevās iedzelt arī viņai.
Es uzzināju, ka Borjas meita ir ceļā uz Minheni. Varbūt viņa dodas pie Čapajeva.
Kapec tu ta domā?
Borja aizdomīgi izvairijas no jautajumiem un kaut ko pateica par paneļiem.
Labak lai tie paliek neatrasti.
Varbūt viņa meita vienkārši brauc atpūsties.
Šaubos. Pārāk daudz sakritību.
Tu viņai sekosi?
Vēlāk. Vispirms vēl kaut kas jānokārto.
22
Suzanna vēroja Knollu no otras mezonina puses. Viņa sēdēja pārpildīta uzgaidamāja telpā, kur uz ārējas stikla sienas bija rakstīts TIESAS LIETVEDIS, SATIKSMES SODA NAUDAS. Kādi septiņdesmit pieci cilvēki gaidīja savu kārtu pieiet pie ugunsizturīgas plastmasas letes un iesniegt izsaukumus. Telpa valdīja haotiska noskaņa, un gaisa bija jūtama vecu, sastavejušos cigarešu dumu smaka, par spīti vairakiem uzrakstiem NESMĒĶĒT.
Viņa sekoja Knollam kopš sestdienas. Pirmdien viņš divreiz apmekleja Augsto mākslās muzeju un vienreiz kādu biroju ēku Atlantas centra. Otrdien viņš bija Karola Borjas bērēs. Viņa vēroja ceremoniju pie kapa no ielas otras puses. Vakar viņš neko daudz nedarīja, tikai iegriezās bibliotēka un iepirkšanas centra, bet šorīt piecelās agri un izgāja ielas.
Suzanna bija uzvilkusi uz īsajiem, gaišajiem matiem pinkainu, sarkanbrunu paruku. Seju klāja bagatiga kosmētikas karta, bet acis slepas aiz Ietam saulesbrillēm. Viņa bija ģērbusies cieši piegulošos džinsos, sporta krekla ar uzrakstu "Atlantas Olimpiāde 1996", kājas tenisa kurpes. Leta, melna soma uz pleca. Viņa lie-
Iiski saplūda ar pūli un, paslepusies aiz atšķirta žurnālā People, ik pa brīdim pāri ta malai palūkojās uz maksas telefonu pusi.
Pirms piecām minūtēm viņa sekoja Knollam uz sesto stāvu un vēroja, ka viņš ieiet Reičelas Katleres kabineta. Šo vardu viņa pazina un saprata ta saistību ar viņu meklējumiem. Knolls acīmredzot vel negribēja padoties, droši vien pašlaik ziņoja Monikai Felnerei par uzzināto. Tas sievišķis vel sagādas galvassāpes. Jauna. Agresīva. Alkatīga. Franča Felnera cienīga mantiniece. Kritis uz nerviem ne tikai vienā ziņa vien.
Reičelas Katleres kabineta Knolls neuzkavējās ilgi, noteikti nepietiekami ilgi, lai satiktos ar viņu. Suzanna steidzīgi atkāpās, nobijusies, ka Knolls var viņu pamanīt un pazīt, kaut arī viņa ir maskējusies. Katru dienu viņa ģērbās citādi, cenzdamas neatkartot nevienu tērpa detaļu, ko Knolls varētu iegaumet. Viņš bija gudrs. Sasodīti gudrs. Par laimi, viņa bija vel slīpētāka.
Knolls nolika klausuli un devās ārā no tiesu nama.
Viņa nometa žurnālu un sekoja.
Knolls apturēja taksometru un brauca atpakaļ uz viesnīcu. Sestdien, Borjas māja, apgriezis vecajam vīram kaklu, viņš nojauta kāda liecinieka klātbūtni. Bet pirmdien un arī nakamājas dienās viņš pavisam nekļūdīgi pamanīja Suzannu Danceri. Viņa labi prata maskelies. Taču ilgajos šajā darba pavadītajos gados viņš bija izkopis īpašu vērīgumu. Tagad viņa acīm nepaslideja gārām tikpat ka nekas. Viņš jau gandrīz bija gaidījis Suzannu. Viņas darba devejs Ernsts I orings kāroja Dzintara istabu tikpat dedzīgi ka Felners. Loringa tevs [ozefs bija gluži ka apsēsts ar dzintaru un bija sakrajis vienu no lielākajam privatajām kolekcijām pasaulē. Ernsts bija mantojis gan šos mākslās darbus, gan teva sapni. Knolls daudzreiz bija dzirdējis viņu runājām par šo tēmu un redzejis, kā viņš pērk vai maina ar ciI iem kolekcionāriem Dzintara priekšmetus. Protams, I .orings aizsutija Danceri uz Atlantu noverot, ko Knolls dārā.
Bet kā ši sieviete zināja, kur viņu atrast?
Protams. Ziņkārīgais arhivars Sanktpeterburga. Kurš gan cits? Tas ķēms droši vien paspēja ielūkoties VDK dokumenta, pirms Knolls to paslēpa. Viņš noteikti spiegoja kada uzdevuma, un Lorings varētu but viens no vairakiem iespējamajiem pasūtītājiem. Un laikam pat galvenais pasūtītajs, ja jau Dancere bija šeit droši vien jau kopš piektdienas.