Taksometrs apstajas pie viesnīcas Marriott, un Knolls izlēca ārā. Dancere noteikti sekoja kaut kur talak aiz muguras. Droši vien arī viņa bija apmetusies tepat. Visticamāk, viņa iespruks kāda no pirmā stāva damistabam, lai nomainītu parūku un aksesuārus, varbūt pat aši aizskries uz numuru pārģerbties, iepriekš samaksājot kādam izsutamājam vai durvju sargam, lai tas ziņo, ja Knolls atstas ēku.
Viņš devas taisna ceļā uz savu numuru astoņpadsmitaja stāva. No turienes Knolls piezvanīja uz Delta biļešu rezervešanas dienestu.
Man jālido no Atlantas uz Minheni. Vai šodien ir kāds reiss?
Noklabēja datora taustiņi.
Jā, ser, reiss ir četrpadsmitos un trīsdesmit piecas minūtēs. Tiešais lidojums uz Minheni.
Viņam bija jāpārliecinās, ka nav citu reisu.
Vai ir vēl kāds agrak vai vēlāk?
Atkal noklabēja taustiņi.
Nē, musu aviolīnijai nav.
Bet citam?
Atkal noklabēja taustiņi.
Sis šodien ir vienīgais tiešais lidojums no Atlantas uz Minheni. Vēl ir divi ar pārsēšanos.
Viņš noriskēja, pieņemot, ka Reičela drīzāk lidos ar tiešo reisu, nevis uz Ņujorku, Parīzi, Amsterdamu vai Frankfurti un pec tam ar pārsēšanos uz Minheni. Viņš apstiprināja rezervaciju, nolika klausuli un ātri sakravaja ceļasomu. Viņam bija precīzi jaizvēlas lemšanās laiks lidostā. Ja Reičela Katlere tomēr nelidos ar viņa izvelēto reisu, viņam būs jamēģina kaut ka citādi tikt viņai uz pēda m. Varbūt janogaida, līdz viņa piezvanīs uz savu biroju, lai paleiktu sekretārei, kā ar viņu var sazināties. Tad viņš varēs piezvani! uz biroju, atstat pareizu telefona numuru un uzurdīt viņas /iņkāri, līdz viņa piezvanīs.
Viņš devās leja izrakstīties no viesnīcas. Vestibila valdīja dzīva rosība. Cilvēki steidzās šurpu turpu. Taču viņš atri pamanīja smalcinu bruneti piecdesmit jardu attaluma, sēžam pie malēja galdiņa viena no centrālā ātrija atpūtas stūrīšiem. Ka jau viņš bija paredzējis, Dancere bija parģerbusies. Skarbo ielas stila tērpu nomainījusi ar persiku krasas kombinezonu un tumšākām, stilīgākam saulesbrillēm.
Viņš samaksaja par numuru un devas arā, lai ar taksometru brauktu uz lidostu.
Suzanna nopētīja ceļasomu. Knolls brauc projām? Atgriezties numura nebija laika. Nāksies sekot un noskaidrot, uz kurieni viņš dodas. Tieši tāpēc viņa vienmēr ceļoja ar nelielu bagažu un neņēma līdzi neko tadu, ko būtu žēl atstat.
Viņa piecēlās, nometa uz galdiņa piecus dolārus par kokteili, no kura bija izdzērusi tikai paris malciņus, un steidzās āra pa virpuļdurvim.
Knolls izkāpa no taksometra Hārtsfilda starptautiskaja lidosta un ieskatijas pulksteni trīspadsmit un divdesmit piecas minūtes. Viņam būs nepilna stunda laika, lai izvairītos no Danceres un paspētu uz iekapšanu. Viņš pasvieda šoferim trīs desmitniekus, paņēma labaja roka adas ceļasomu un iesoļoja dienvidu termināli.
Deltu biļešu rindas bija gārās. Viņam bija jaatkratās no Danceres dziļāk iekša termināli, tāpēc viņš devās taisna ceļa uz elektroniskas reģistrācijās kiosku. Duncis bija paslēpts ceļasoma, vienīga ja droša ja vieta, jo ar to kabatā viņš nekad netiktu cauri metala detektoram. Viņš iegādājās iekapšanas talonu un nodeva somu bagāža, pec tam izgāja caur rosīgo drošības pārbaudi un ar garu eskalatoru nobrauca uz transporta zonu. Dancere grozījās piecdesmit jardus viņam aiz muguras. Kā jau viņš bija domājis ar savu steidzīgo aizbraukšanu no viesnīcas viņš bija sekotāju pārsteidzis nesagatavotu, un viņai nebija laika pārveidot savu izskatu. Tā pati viesnīca redzeta brunete persiku krāsas treniņterpa ar tumšajam saulesbrillēm. Mazliet neverigi no viņas puses. Vajadzēja paņemt līdzi kadu rezervi. Kaut ko tādu, kas mazliet pārveidotu viņas ārieni, ja jau maskēšanas bija viņas vienīgais slepenības nodrošināšanas paņēmiens. Knollam pašam labak patika elektroniska novērošana. Ta ļauj atrasties drošā attalumā no medījuma, un vienīgais riskantais pasākums ir ievietot raiditaju upura soma.
Nokāpis no eskalatora, viņš kopā ar parejiem pēcpusdienas ceļotajiem devas uz automatiskajiem vilcieniem. Simtiem vilcienu braukaja šurpu turpu pa transporta zonu. Viņš iekāpa pirmāja vagona un redzēja, ka Dancere iekāpj otraja un apstajas pie durvīm un priekšējiem logiem, lai redzētu, kas notiek priekša. Knolls labi pazina šo lidostu. Vilcieni kursēja starp sešām termināļu ēkam uzgaidamājam telpām, no kuram starptautiska bija vistālākā. Viņš izkāpa pirmāja A terminālī kopa ar simt citiem pasažieriem. Dancere droši vien nobrīnījās, ko viņš dārā, jo noteikti pietiekami labi pazina šo lidostu, lai zinātu, ka no A terminālā līdz D terminālim nav starptautisko reisu. Varbūt viņa nodomās, ka viņš grasās lidot ar vietējo reisu uz kadu ASV pilsētu. Tas nav svarīgi. Viņš zinaja, ka Dancere sekos, droši vien jau gudrodama, ka nemanītai ielavīties lidmašīnā un izkāpt no tas.
Viņš grozījās uz vilciena platformas, it ka kadu gaidīdams. Bet patiesība viņš klusībā skaitīja sekundes. Tagad pats galvenais bija rīkoties precīzi laika. Dancere arī gaidīja, cenzdamas izlikties vienaldzīga, slēpdamas puli. Viņa staveja piecdesmit jardu attaluma, šķiet, pārliecinātā, ka Knolls viņu nav pamanījis. Nogaidiļis tieši vienu minūti, viņš devas uz eskalatoru.
Pakapieni leni virzījās augšup.
I ,idz rosīgājai uzgaidamājai zālei bija jabrauc trīsdesmit jardi. Četrus stāvus augstak pa plašiem jumta logiem ieplūda pēcpusdienas s.mles gaisma. Augšup braucošo eskalatoru no lejup braucošā atdalīja desmit pēdas plata slīpa alumīnija sadaloša josla. Ik pec divdesmit pedam to rotaja mākslīgs dekoratīvais augs. Uz lejup braucoša eskalatora, kas devas uz transporta zonu, bija daudz mazak cilvēku. Tuvumā nebija ne novērošanas kameru, ne apsargu.
Nogaidījis īsto brīdi, viņš atspiedās ar rokam pret gumijas marga m un pārlēca pāri sadalošajai joslai, izvairoties no sadursmes ar mākslīgo puķu podu, un piezemējas uz lejup braucoša eskalatora. Tagad viņš virzījās preteja virziena un, braucot gārām Daneerei, pamāja tai izsmējīgu sveicienu.
Viņas sejas izteiksme bija ļoti daiļrunīga atbilde.
Bija jarīkojas atri. Drīz vien arī vajataja sekos viņa piemeram. Viņš pagāja gārām nedaudzajiem pasažieriem uz eskalatora un skriešus steidzas leja. Viņš bija trāpījis tieši istaja bridi. Stacijā rībēdams ieripoja vilciens, kas devas uz talakajiem termināļiem. Atveras durvis. Metāliskā balss paziņoja:
Ludzu, paejiet nost no durvīm uz celiņa vidu. Cilvēku straume ieplūda vagona. Palūkojies atpakaļ, viņš redzēja, ka Dancere pārlec pāri sadalošajai joslai. Viņai tas neizdevās tik graciozi. Uz brīdi viņa sagrīļojas, tad atkal atguva līdzsvaru.
Viņš iekapa vilciena.
Durvis aizveras, brīdinaja metāliska balss.
Dancere skrēja leja pa pakapieniem, bet bija jau par veļu. Durvis aizveras, un vilciens atstaja staciju.
Viņš izkāpa no vilciena starptautiskajā terminālī. Dancere arī agrāk vai vēlāk dosies uz šejieni, taču Minhenes lidmašīnā noteikti jau sākusies iekāpšana, un no A terminaļa līdz šejienei bija gandrīz jūdze. Kamēr viņa atskries caur visu transporta zonu vai sagaidīs nakamo vilcienu, viņš jau būs iejucis pūli un dosies uz lidmašīnu.
Terminālis bija milzīgs un labi pazīstams. Lielākais starptautisko reisu terminālis Amerikā. Pieci stāvi. Divdesmit četras izejas uz lidmašinam. Paietu vesela stunda, kamēr tos visus tikai apstaigatu un pārbaudītu katru. Viņš uzkāpa uz eskalatora un brauca augša. Šeit valdīja tads pats gaišums un plašums, tikai noteiktos attalumos stiklotās nišās bija izstādīti dažādi meksikāņu, eģiptiešu un feniķiešu mākslās darbi. Neka pārāk izcila vai vērtīga, pavisam pārāsti darbi, un katram pievienota plāksnīte ar uzrakstu, kurš Atlantas muzejs vai kolekcionārs atvēlējis to izrādīšanai.