Tad man laikam jāziņo policijai.
Vietējam likumsargašanas iestādēm Knolla vārds neko nenozīmes. Šis ir starptautiska līmeņa jautajums.
Katlers vilcinājās, it ka apsvērdams iespejas. Policijas iesaistīšana prasīs laiku. Sazinašanās ar Eiropas aģentūram vēl vairak. Viņa bija tepat, gatava rīkoties. Izvēle taču nebija grUta, un viņa nemaz nebrīnījās par Katlera lēmumu.
Viņa devas uz Bavariju meklet kādu cilvēku vārda Dana Čapajevs. Viņš dzīvo Kelheimā.
Kas ir šis Čapajevs? viņa naivi apjautajas.
Karola draugs. Viņi pirms daudziem gadiem kopa stradaja Komisijā. Reičela doma, ka viņš varbūt kaut ko zina par Dzintara istabu.
Kapec gan lai viņa tā domātu?
Katlers pasniedzās rakstāmgalda atvilktnē un izvilka vēstuļu kaudzīti. Viņš pasniedza tās Suzannai.
Paskatieties pati. Tur viss ir.
Suzanna atri parlaida acis visam vēstulēm. Neka konkrēta vai noteikta, tikai mājieni uz to, ko abi šie viri varbūt zināja vai nojauta. Taču pietiekami, lai liktu viņai raizēties. Tagad vairs nebija nekādu šaubu, ka nedrīkst pieļaut, lai Knolls metas uz vienu roku ar Reičelu Katleri. Bet tieši to šis maitasgabals gatavojas darīt. Neizdibinājis neko no tēva, viņš nogrūda večuku pa kāpnēm un pēc tam nolēma pielabināties meitai, lai noskaidrotu, ko viņa zina. Suzanna piecēlās.
Paldies par informāciju, Katlera kungs. Centīšos sameklēt jūsu sievu Minhenē. Man tur ir pazīšanās. Viņa sniedza roku. Pateicos, ka atvēlējat man laiku.
Katlers piecēlās un paspieda roku.
Paldies, Maijersas kundze, ka atnacāt un brīdinājāt. Bet jūs l.i arī nepateicāt, kada ir jūsu interese.
To es nedrīkstu izpaust, bet pietiek jau ar to, ka Knolla kungs liek meklets par dažiem nopietniem noziegumiem.
Vai jūs strādājāt policijā?
Esmu privatdetektīve, kas nolīgta atrast Knollu. Mana darba vieta ir Londona.
Savadi. jūsu akcents ir dnzak Austrumeiropas neka britu.
Viņa pasmaidīja.
Pilnīgi pareizi. Es esmu dzimusi Prāgā.
Vai vārāt atstāt savu telefona numuru? Ja Reičela dos kādu ziņu, varbūt varēšu palīdzēt jums viņu atrast.
Tas nav vajadzīgs. Ja neiebilstat, es pati jums piezvanīšu vēli ik šodien vai rīt.
Viņa pagriežas, lai aizietu, un pamanīja ierāmetu fotogrāfiju, kur bija redzams pavecs paris vīrietis un sieviete.
-Jauki cilvēki.
Mani vecāki. Ši fotogrāfijā tika uzņemta kādus trīs menešus pirms viņu nāves.
Piedodiet!
Viņš viegli pamāja ar galvu, pieņemot viņas lidzjutibu, tad viii. i izgāja no kabineta, nesakot vairs ne vārda. Kad viņa pēdējoreiz redzēja šo paveco pari, viņi kopa ar vēl kādiem divdesmit cilvekiem lietainā diena kapa Alitalia lidmašīna, lai dotos īsa pārlidojumā no Florences pāri Ligurijas jūrai uz Franciju. Spridzeklis, par kura ievietošanu viņa bija samaksajusi, droši glabaļ.is bagažas nodalījuma ar iedarbinatu pulksteņa mehānismu, kas lika tam uzsprāgt pēc trīsdesmit minūtēm tieši juras vidū.
24
Minhene, Vācija
16:35
Reičela bija pārsteigtā. Viņa vel nekad nebija bijusi alus kroga. Tautas mūzikas ansamblis ar trompetēm, bungām, akordeonu un govju zvaniņiem sacēla ellīgu troksni. Dzīrotāji bija sasēdušies pie gariem koka galdiem, un gaisu pildīja spēcīgs tabakas, desiņu un alus smārds. Nosvīduši viesmīļi ādas bikses un viesmīles kuplās kleitas čakli iznēsāja viesiem litra kannas ar tumšo alu. Maibock viņa dzirdēja, ka tā to sauc. Sezonai atbilstošs bruvejums, kas tiek pasniegts tikai šaja gadalaika, lai svinētu silta laika iestašanos.
Šķita, ka lielāka daļa no vismaz divsimt pārejiem kroga viesiem līksmo no sirds. Viņai alus nekad nebija garšojis, tas neatbilda Reičelas gaumei, tapec viņa pasūtīja kokakolu un ceptu cāli vakariņās. Alus krogu bija ieteicis viesnīcas reģistrators, mudinot labak izvēlēties to, nevis blakus esošo Hofbrauhaus, kur pulcējās tūristi.
Lidmašīna no Atlantas nolaidās no rīta, un viņa, neņemot vera allaž dzirdētos brīdinājumus, iznomāja auto, apmetas viesnīca un
Iik.is nosnausties. Uz Kēlheimu viņa brauks rit. Ta atradas septiņdesmit kilometrus uz dienvidiem, pavisam tuvu Austrijai un Alpu kalniem, ja jau Dana Čapajevs bija gaidījis tik ilgi, viņš pagaidīs vēl vienu dienu protams, ja vispār viņš tur vēl ir atrodams.
Vides maiņa naca Reičelai par labu, tikai bija dīvaini verot telpas velvju griestus un kroga apkalpotaju košos tērpus. Viņa līdz šim tikai vienreiz bija viesojusies Eiropa juristu konference Londona pirms trim gadiem. Viņa vienmēr bija ar interesi skatījusies televīzijas raidījumus par Vāciju un sapņojusi kādreiz apmeklet šo valsti. Tagad viņa bija šeit.
Košļadama čaļa kumosu, viņa vēroja apkart notiekošo. Tas lava viņai paglabties no domam par tevu, Dzintara istabu un Dāņu Čapajevu. Aizmirst Markusu Netlzu un gaidamās vēlēšanas. Varbūt Polam taisnība un viņa tikai bezjēdzīgi iznieko laiku. Ta« ii viņa jutas labāk, jau ieradusies šeit, un tas tomēr kaut ko nozīmēja.
Viņa samaksa ja rēķinu ar lidosta iemainītajam eiro banknotēm un izgāja no kroga. Veļa pecpusdiena bija vesa un patīkama, nebija tik karsti ka Atlantā. Pavasārā saulē uz bruģa akmeņiem rotājās gaismas un ēnu raksti. Ielas drūzmējas tūkstošiem tūristu un veikalu apmekletaju, vecpilsetas eku arhitektūras nepārāstais mura, koka un ķieģeļu apvienojums radīja pasakainu viduslaiku t iemata iespaidu. Visas šis ieliņas bija atvēlētas gājējiem, braukt drīkstēja tikai daži preču piegādes kravas auto.
Viņa pagriezās pa kreisi un devās atpakaļ uz Marienplatz pusi. Viesnīca atradas laukuma tālākajā gala. Laukuma bija pārtikās tirgus, kur letes zem nojumēm bija bagatigi nokrautas ar lauku produktiem, gaļu un vietējās virtuves gardumiem. Pa kreisi pletās brīvdabas alus dārzs. Viņa kaut ko nedaudz atcerejās par Minheni. Kādreizējā Bavarijas galvaspilsēta, hercoga un elektora rezidence, mājvietā Vitelsbahu dzimtai, kas septiņsimt piecdesmit gadus valdīja šajā reģiona. Par to atgādinaja daudzas kārāliskas ēkas. Ka to nosauca Tomass Vulfs? Vacijas pārādīzes pieskāriens.
Viņa pagāja garām vairakam tūristu grupām ar franču, spāņu un japāņu valoda čalojošiem gidiem. Pretī pilsētas domei Reičela sastapa angļu grupu, kur gides runa skanēja koknejiešu akcents, ko viņa atcerejas no ceļojuma uz Londonu. Viņa nostājas grupas aizmugurē un ieklausijas stāstījuma, raugoties augšup uz vācu gaumē rotāto fasādi. Grupa leni virzījās pāri laukumam un apstajas pretējā pusē domes ēkas priekšā. Viņa sekoja un redzēja, ka gide ieskatās pulksteni. Lielā ciparnīca augstu pie sienas rādija bez divām minūtēm pieci.
Pēkšņi zvanu torņa logi atvēras un pārādījās divas rindas dejojošu koši izkrāsotu vārā figuriņu. Laukumu pārpludināja muziķa. Zvani noskandinaja piecas reizes, taluma tiem piebalsoja arī citi.
Tā ir Glockenspiel, gide stastija, pārkliedzot troksni. Ta skan tris reizes diena. Vienpadsmitos, divpadsmitos un piecos. Augšējās figūras attēlo turnīru, kas sešpadsmitajā gadsimta pavadīja Vacijas kārāļu kāzas. Apakšējas figūras rada mucinieku deju.
Košās figūriņas griezās deja līksmas bavariešu melodijas pavadījuma. Visi gārāmgajeji apstajas un, atgāzuši galvas, lūkojas augšup. Nav grūti iedomāties, kapec šī muziķa tiek spēlēta tikai trīsreiz dienā. Priekšnesums ilga divas minūtes, tad muziķa apklusa un laukuma atgriežas dzīvība. Tūristu grupa devas tālāk un šķērsoja vienu no mazajām ieliņām. Reičela vel mirkli uzkavējās, vērojot, kā aizveras torņa logi, tad sekoja grupai pāri krustojumam.