Gaisu paršķēla griezīgs auto signāltaures ķērciens.
Viņa izbīli pārāudzijas pa kreisi.
Viņai tuvojas automobiļa priekšgals. Piecdesmit pēdas. Četrdesmit. Divdesmit. Viņas skatiens pieversas motora parsegam ar
Mercedes emblemu, pec tam gaismas plafonam ar taksometra apzīmējumu.
Desmit pēdas.
Signaltaure joprojām brēca. Vajadzēja kustēties, bet kajas neklausīja. Viņa sagatavojas neizbēgamājam un vēl paspēja iedomahes, kas būs sāpīgāks auto priekšgala trieciens vai kritiens uz I «ruģakmeņiem.
Nabaga Marla un Brents.
Un Pols. Mīļais Pols.
Kada roka apķeras ap kaklu un pārāva viņu atpakaļ.
Iekaucas bremzes. Taksometrs slīdēdams apstajas. No bruģa pacēlās degošas gumijas smaka.
Viņa pagriežas, lai redzētu savu glābēju. Vīrietis bija garš un slaids, ar kupliem gaišiem matiem uz iedegušas pieres. Glltaja, tumsnejā sejā lupas bija planas kā ar žileti iegrieztas. Viņš bija ģerbies kviešu krasas krekla no rievota auduma un rūtainas bikses.
Viss kartība? viņš angliski jautaja.
Atguvusies no sastinguma, viņa uzreiz saprata, cik tuvu nāvei bija pirms mirkļa.
Ja, laikam.
Sapulcējās ļaudis. Taksometra vadītājs izkāpa, lai pārāudzi-
los.
Viņa nav cietusi, paziņoja glābējs. Tad viņš vel kaut ko piebilda vāciski, un cilvēki saka izklīst. Viņš vāciski kaut ko pateica arī šoferim, tas atbildēja, tad iesedas mašīnā un brauca projām.
Es teicu viņam, ka jūs neesat cietusi. Viņš atvainojas. Taču jūs tik pēkšņi uzradaties uz ielas.
Es domāju, ka te ir gajeju zona, paskaidroja Reičela. Tapec nemaz neskatījos, vai nebrauc mašīna.
Taksometri nedrīkst te braukt, taču kaut ka tie pamanas. Es par to atgadināju šoferim, un viņš uzreiz saprata, ka drošāk ir pazust.
Vajadzēja taču izlikt kadu zīmi vai kaut ko.
No Amerikas, vai ne? Amerika visur ir zīmes. Bet šeit ne.
Reičela saka nomierināties.
Paldies jums.
Smaidā nozibēja veselīgi, balti zobi.
Man bija tas prieks. Viņš pastiepa roku. Es esmu Kristiāns Knolls.
Viņa satvēra vīrieša plaukstu.
Reičela Katlere. Cik labi, ka jūs bijāt šeit, Knolla kungs. Es tiešam neredzeju to taksi.
Varēja sanākt bēdīgi.
Viņa pasmaidīja.
Diezgan bēdīgi. Pēkšņi viņu pārņēma nevaidami drebuļi pārciestā šoka sekas.
Lūdzu, atļaujiet izmaksat jums kadu dzērienu, kas palīdzētu nomierināties.
Tas nav nepieciešams.
jūs trīcat. Vīns jums nāktu par labu.
Paldies par rūpēm, bet…
Ka atalgojumu man par pulem.
No ta bija grūti atteikties, tāpēc viņa piekrita.
Labi, kada vīna glazē varbūt tiešam noderēs.
Viņa sekoja Knollam uz kafejnīcu kadu četru kvartālu attalumā, kur tieši pāri ielai slējās lielas katedrales abi vārā torņi. Tieši uz bruģa bija sarindoti galdautiem apklāti galdiņi, pie kuriem sēdēja ļaudis ar tumša alus krukam. Knolls pasūtīja sev alu, bet Reičelai glāzi Reinzemes vīna, gaišu, sausi rugtenu un gardu.
Knollam bija taisnība. Viņa bija parbijusies. Tik tuvu nāvei viņa vel līdz šim nebija bijusi. Cik savadas domas viņai tobrīd ienaca prata. Par Brentu un Marlu tas ir saprotams. Bet Pols? Viņa tiešam iedomājās par Polu, un uz mirkli iesmeldzās sirds.
Viņa iemalkoja vīnu, ļaujoties dzēriena un apkārtnes nomierinošajai iedarbībai.
Katleres kundze, man ir par kaut ko jaatzistas.
Sauciet mani par Reičelu.
Labi, Reičela.
Viņa iemalkoja vīnu.
Par ko jaatzistas?
Es jums sekoju.
Šie vārdi uzreiz piesaistīja viņas uzmanību. Viņa nolika vīna glāzi.
Ka to saprast?
Es jums sekoju. Kopš jūs atstajat Atlantu.
Viņa piecēlās no galdiņa.
Man šķiet, par to tūlīt jāziņo policijai.
Knolls palika mierīgi sēžot un iemalkoja alu.
Ka vēlaties, tas mani nebiede. Es tikai lūdzu, lai jūs mani vispirms uzklausat.
Viņa apdomāja šo lugumu. Viņi sedeja atklatā vieta, visapkart cilvēki. Aiz kalta metala sētiņas iela bija pilna ar veikalu ķemmēlajiem. Kas gan slikts var notikt, ja viņa uzklausīs Knollu? Viņa .itkal apsēdās.
Labi, Knolla kungs, jums ir piecas minūtes.
Knolls nolika alus kausu uz galdiņa.
Es šīs nedēļas sakumā biju aizlidojis uz Atlantu, lai satiktu jūsu tevu. Ieradies uzzināju par viņa navi. Vakar iegriezos jūsu biroja un uzzināju par jūsu ceļojumu. Es pat atstaju savu vārdu un tālruņa numuru. Vai sekretāre nenodeva jums manu ziņu?
Es neesmu zvanījusi uz biroju. Kas jums bija runajams ar manu tēvu?
Es mekleju Dzintara istabu un iedomājos, ka viņš varbūt varētu man palīdzēt.
Kapec jūs meklējat Dzintara istabu?
Mans darba devējs to meklē.
Un noteikti krievi ari.
Knolls pasmaidīja.
Tas tiesa. Taču pēc piecdesmit gadiem mes uzskatam, ka "atradums pieder atradējam". Tas laikam ir amerikaņu teiciens.
Kā mans tēvs butu varējis jums palīdzēt?
Viņš pats daudzus gadus to meklēja. Dzintara istabas atrašana padomju valdībai bija ļoti svarīga.
Tas bija pirms vairak nekā piecdesmit gadiem.
Ja gaidāmais ieguvums ir tik vērtīgs, laikam nav nekādas nozīmes. Ja nu vienīgi tas padārā meklejumus vēl interesantākus.
Ka jūs atradat manu tevu?
Knolls iebāza roku kabata un pasniedza Reičelai dažas salocītas papīra lapas.
Tās es pagājušaja nedeļa uzgāju arhīvā Sanktpeterburga. Tajas ir norāde uz Atlantu. Ka redzēsiet, pirms dažiem gadiem viņu apmekleja VDK.
Reičela atlocīja lapas un saka lasīt. Mašīnraksta teksts bija ar slavu burtiem. Malā ar zilu tinti bija uzrakstīts tulkojums angļu valoda. Viņa uzreiz pamanīja pārākstu uz augšējas lapas. Dana Čapajevs. Viņa ievēroja arī VDK dokumentā rakstīto par viņas tevu:
Sazinājos ar viņu. Noliedz jebkādu informāciju par Jantarnaja komnata pēc tūkstoš deviņsimt piecdesmit astotā gada. Dāņu Čapajevu atrast neizdevās. Borja apgalvo, ka viņam nekas nav zināms par Čapajeva atrašanās vietu.
Taču tevs ļoti labi zināja, kur dzīvo Čapajevs. Viņš ar to sārākstijas gadiem ilgi. Kapec viņš meloja? Un tevs neko viņai nav teicis par VDK aģenta apmeklējumu. Tāpat arī neko daudz par Dzinlārā istabu. Mazliet biedējoši bija iedomāties, ka VDK zina par viņu, Marlu un Brentu. Viņa iedomājās nez ko vēl tevs noklusēja?
Diemžel man nebija iespejas parunāt ar jūsu tēvu, Knolls lurpinaja. Es ierados pārak veļu. Izsaku jums līdzjūtību par šo lielo zaudējumu.
Kad jūs ieradaties?
Pirmdien.
Un gaidījāt līdz vakardienai, lai ietu uz manu biroju?
Uzzināju par jūsu teva navi un negribeju traucēt tik smaga brīdī. Manas darīšanas var pagaidīt.
Saistība ar Čapajevu mazinaja viņas bažas. Varbūt šim cilvēkam var ticēt, taču viņa atgādināja sev, ka nedrīkst vieglprātīgi uzticēties viņam. Galu galā, lai cik glīts un simpātisks Knolls nebutu, viņš tomēr ir svešinieks. Vēl ļaunak svešinieks sveša zeme.
Vai jūs lidojat ar to pašu reisu?
Viņš pamāja ar galvu.
Pēdējā brīdi paspēju uz lidmašīnu.
Kāpēc jūs tik ilgi gaidijat, lai mani uzrunātu?
Nebiju pārliecināts par jūsu ceļojuma mērķi. Ja tas butu personisks, es jums netraucētu. Ja butu kadā saistībā ar Dzintara istabu, tad es vērstos pie jums.
Knolla kungs, man nepatīk, ka man seko. Nepavisam nepatīk.
Viņš dziļi ieskatijas Reičelai acīs.