Выбрать главу

Viņš pasniedzās pāri rakstāmgaldam un paņēma bijuša sie­vastēva vēstules. Atrada atvadu vēstuli Reičelai un ieskatijas lap­puses vidu.

Vai atradām? Varbūt. Mēs ta arī nedevāmies parbaudīt. Tajos laikos mūs pārāk daudzi novēroja, bet, kad beidzot bijām nonākuši uz pēdām, mēs abi apjautām, ka padomju vārā ir daudz ļaunāka par vāciešiem. Tā nu mēs atstājām Dzintara istabu miera. Mēs ar Danu nozvērējāmies, ka nekad neizpaudīsim to, ko zinām vai var­būt tikai iedomājāmies, ka zinām. Tikai tad, kad Jensijs pieteicās ne­uzkrītoši ievākt ziņas, pārbaudīt informāciju, ko es savulaik uzska­tīju par ticamu, es apvaicājos vēlreiz. Pēdējā ceļojuma uz Itāliju viņam bija kaut kas jānoskaidro. Vai tas lidmašīnas sprādziens bija saistīts ar viņa jautājumu vai ar kaut ko citu, mēs nekad neuzzinā­sim. Es zinu tikai to, ka Dzintara istabas meklējumi izrādījušies bīs­tami.

Palasījis mazliet talak, viņš atrada vēl vienu brīdinājumu:

Tikai nekad, nekad un neparko nedoma par Dzintara istabu. Atceries stāstu par Taetontu un Heliādu asarām. Apdomā viņa god­kāri un viņu bēdas.

Pols bija daudz lasījis klasisko literaturu, bet šo stāstu nevareja atcerēties. Toreiz, pirms trim dienām, kad viņš pie ēdamistabas galda apjautajas par to Reičelai, viņa atbildēja izvairīgi.

Viņš ķērās pie datora un atvēra internetu. Meklešanas pro­grammas logā ierakstīja "Faetonts un Heliadas". Tika atrastas kā­das simt lapas. Viņš uz labu laimi ieskatijas dažas. Vislabaka iz­rādījās trešā "Edītes Hamiltones mītiska pasaule". Viņš parlaida tai skatienu, līdz atrada stāstu par Faetontu un bibliogrāfiju, kur bija noradīts, ka tas ir fragments no Ovidija "Metamorfozēm".

Viņš izlasīja stāstu. Tas bija spilgts un pravietisks.

Faetonts, Saules dieva Hēlija ārlaulības dels, beidzot atrada sa­vu tēvu. Vainas apziņas mocītais Saules dievs apsolīja dēlam iz­pildīt vienu viņa vēlēšanos, un jauneklis uzreiz pieprasīja iespeju uz vienu dienu nokļūt teva vieta un izbraukt ar saules ratiem par debess jumu no rītausmas līdz rietam. Tēvs saprata, cik neprā­tīgā ir šī vēlme, un centās delu atrunat, bet veltīgi. Ta nu Hēlijs i/pildija dela vēlēšanos, taču brīdinaja viņu, ka saules rati ir gruli novaldāmi. Taču tas neuzklausīja viņa vārdus. Viņš tikai jūs­moja, iztēlodamies sevi brīnumskaistajos ratos, vadot zirgus, ku­rus pat Zevs nespēja savaldīt.

Taču, pacelies gaisā, Faetonts atri saprata, ka teva brīdinājumi bija pamatoti, un nespeja novaldīt ratus. Zirgi uzšāvās augstu debesīs, pec tam metas lejup, tik tuvu zemei, ka pasaule uzliesmoja. Zevam nebija citas iespejas kā vien raidīt zibeni, kas iznīcināja ratus un nogalināja Faetontu. Viņš iekrita noslēpumainajā Ēridanas upe, un tās Ūdeņi apdzēsa liesmas, kas plosīja viņa ķer­meni. Najadas, žēlodamas drosmīgo jaunekli, apglabaja viņu. Faelonta masas Fleliādas, Hēlija meitas, naca sērot pie viņa kapa. Viņu bedu aizkustināts, Zevs pārvērta viņas par priedem, kas leja .īsārās Ēridanas krastā.

Viņš izlasīja ekrana stasta pēdējās rindiņas:

KUR SĒROJOT TAM MŪŽAM ASĀRĀS RIT STRAUMĒ,

KATRA ASĀRĀ, IEKRĪTOT ŪDENĪ, NOMIRDZ

SPOŽS DZINTARA GRAUDS.

Viņš uzreiz atcerejas Ovidija "Metamorfozes" Borjas gramatu plaukta. Karols centās brīdināt Reičelu, bet viņa negribēja klausī­ties. Tapat ka Faetonts, viņa aiztraucās muļķīgajos meklejumos, neapzinoties briesmas un neizvērtējot riskus. Vai Kristiāns Knolls kļus par viņas Zevu? Un satrieks viņu ar zibeni?

Viņš atkal pieversās telefonam. Zvani, sasodīts!

Ko viņš varēja darīt?

Neko. Palikt ar bērniem, pieskatīt tos un gaidīt, kad Reičela at­griezīsies no sava veltīga skrejiena. Viņš varētu piezvanīt polici­jai un varbūt sazinaties arī ar Vacijas vārāsiestādēm. Bet, ja izrā­dīsies, ka Kristiāns Knolls ir tikai ziņkārīgs detektīvs, Reičela būs nikna. Panikas cēlējs Pols, viņa teiks.

Bet to viņš negribēja dzirdēt.

Taču bija arī trešā iespeja. Vispievilcīgākā. Viņš ieskatijas pulk­stenī. Bez desmit minūtēm divi pēcpusdienā. Vacija bez desmit minūtēm astoņi vakārā. Viņš pasniedzas pec tālruņu kataloga, samekleja numuru un piezvanīja uz aviolīniju Delta. Atsaucās biļešu rezervēšanas dienests.

Man vajadzīgs reiss šovakar no Atlantas uz Minheni.

26

Kēlheima, Vācija, sestdiena, 17. maijs, 8:05

Suzanna rīkojas zibenīgi. Vakar, izgājusi no Pola Katlera kabinela, viņa uzreiz lidoja uz Ņujorku, bet tur paspēja uz Concorde, kas pusseptiņos lidoja uz Parīzi. Tur viņa nokļuva īsi pec desmitiem va­kārā pēc vieteja laika, bet pēc tam Air France lidmašīna ap vieniem nakti nogadaja viņu Minhenē. Mazliet pagulējusi lidostas viesnīcā, viņa ar nomātu Audi traucas uz dienvidiem pa maģistrali E533, tais­ni līdz Oberhamergavai, pēc tam pa līkumainu šoseju uz rietumiem, u/ kalnu ezeru, ko sauca par Fērgena ezeru, austrumos no Fusenes.

Kēlheimas ciemats bija haotisks freskām rotātu māju sakopo­jums ar stāviem divslīpju jumtiem pie paša ezera austrumu krasla. Pilsētiņas centra lepojas baznīca ar smailu torni, tai apkart jut ekligs tirgus laukums. Ezera talakajā krastā vīdēja mežiem apaugušas kalnu nogāzes. Pelēcīgi zila ja ūdeni slīdēja dažas lai­vas ar baltam buram kā tauriņi viegla vēja pūsmā.

Viņa novietoja auto uz dienvidiem no baznīcas. Bruģētajā lau­kuma pulcējas tirgotāji, laikam gatavojas sestdienas rīta tirdzniecibai. Gaisu pildīja smags jēlas gaļas, milru dārzeņu un tabakas dūmu smārds. Viņa pastaigājas raibajā vasārās atputnieku puli. Bērni spēlējas skaļos bariņos. Taluma dunēja vesera sitieni. Vi­ņas uzmanību piesaistīja pavecs vīrs kada no stendiem ar sud­rabaini sirmiem matiem un ērgļa degunu. Viņš gandrīz varētu but Danas Čapajeva vienaudzis. Suzanna piegāja un aplūkoja viņa ābolus un ķiršus.

Skaisti augļi, viņa vāciski uzslavēja.

Paša audzēti, atbildēja vecais vīrs.

Suzanna nopirka trīs ābolus un uzsmaidīja tirgotājam, lai ieka­rotu viņa uzticību. Viņas izskats bija lieliski piemerots. Rudi blon­da parūka, bāla ada, gaišbrunas acis. Viņa bija palielinājusi krū­tis ar diviem arejiem silikona polsteriem. Nopolsterēja arī gurnus un sēžamvietu, aizpildot ar šo mākslīgo tauku kārtu divus izmērus lielākus džinsus. Maskēšanos papildināja rūtains flaneļa krekls un brūni kovboja zābaki. Acis aizsedza saulesbrilles, tumšas, bet ne tik ļoti, lai piesaistītu uzmanību. Vēlāk aculiecinie­ki noteikti atcerēsies druknu blondīni ar kuplam krūtīm.

Vai jūs zināt, kur dzīvo Dana Čapajevs? viņa beidzot ap­jauta jas. Viņš ir vecs virs. Kādreiz dzīvoja šeit. Viņš ir mana vec­tēva draugs. Es atvedu viņam dāvanu, bet pazaudēju karti, kur bija rakstīts, ka viņu atrast. Ciemata nokļuvu tikai laimīgas ne­jaušības pec.

Vecais virs pašūpoja galvu.

Kada paviršība, Fraulein.

Viņa pasmaidīja, pazemīgi uzņemot pārmetumu.

-Zinu. Tāda nu es esmu. Vienmer lidinos kā pa mākoņiem.

Es nezinu, kur dzīvo Čapajevs. Esmu no Neselvangas rietu­mos. Bet tūlīt sameklešu kadu vietējo.

Pirms Suzanna paguva viņu apturēt, vecais vīrs uzsauca kā­dām citam tirgotajam otrā laukuma puse. Viņa negribēja piesais­tīt saviem meklējumiem pārāk lielu uzmanību. Abi viri aprunajas

Iranciski, bet šo valodu viņa pārāk labi nesaprata. Taču dažus vārdus brīžiem varēja uztvert. Čapajevs. Ziemeļi. Trīs kilometri. I 'ie ezera.