Reičela šorīt jau nobrīnījās, kāpēc Knolls uzvilcis kreklu ar gārām piedurknēm un gārās bikses. Viņa pati bija terpusies haki tūristu šortos un blūzē ar īsam piedurknem. Viņa pēkšņi apjauta, ka šī ir pirmā reize kopš šķiršanās, kad viņa devusies izbraukuma ar kadu citu vīrieti, nevis Polu. Reičela vienmer bija braukusi kopā ar berniem, tevu vai kadu draudzeni.
Es tiešam no sirds jutu jums līdzi par teva navi, Knolls ieminējās. Viņš bija ļoti vecs. Tas ir visļaunakais attiecībā uz vecākiem. Pienāk bridis, kad tie jāzaudē.
Tas izklausījas gluži neviltoti. Savadi. Tik pārāsti vardi. Tos visi saka aiz pieklājības. Tomēr viņa bija pateicīga par šo lidzjutību.
Un Knolls viņas acis šķita vel interesantāks.
28
11:45
Reičela nopētīja veco viru, kas atvēra durvis. Viņš bija maza auguma, ar šauru seju un kuplu sudrabainu matu ērkuli. Krunkaino zodu un kaklu klāja iesirmi rudi bardas rugāji. Viņš bija kalsns, āda krita baltuma, seja grumbaina kā valrieksts. Viņam bija vismaz astoņdesmit, un Reičela, ieraugot viņu, uzreiz atcerejas tevu un ievēroja abu sirmgalvju pārsteidzošo līdzību.
Dana Čapajevs? Es esmu Reičela Katlere, Karola Borjas meita.
Vecais virs cieši ielūkojās viņas seja.
Es varu saskatīt jūsu acis un seja viņa vaibstus.
Reičela pasmaidīja.
Viņš ar to lepotos. Vai drīkstam ieiet?
Protams, atbildēja Čapajevs.
Reičela un Knolls iegāja neliela ja majiņa. Vienstava koka namiņš bija apmests ar nodrupušu apmetumu. Tas bija pēdējais no šveiciešu stila namiņiem uz kokiem apauguša ceļa Kelheimas nomalē.
Kā jūs atradat manu maju? jautāja Čapajevs. Viņš angliski runaja daudz labak neka Reičelas tēvs.
Mes apjautajāmies pilsēta, kur jūs dzīvojat, viņa atbildēja.
Istaba bija majīga un silta, akmens pavārda sprēgāja uguns. Divas lampas apgaismoja ar pārklāju apsegto dīvānu, uz kura abi nācēji apsēdas. Čapajevs atlaidās veca koka šupuļkrēsla pretī viesiem. Gaisā vēdīja kanēļa un kafijas smarža. Vecais virs piedāvāja kadu atspirdzinājumu, bet viņi atteicas. Viņa iepazīstinaja mājas saimnieku ar Knollu un pastastija par tēva navi. Vecais virs bija satriekts, to dzirdot. Kadu bridi viņš sedeja klusēdams, ar asārām acis.
Viņš bija krietns cilvēks. Vislabakais.
Čapajeva kungs, es esmu ieradusies…
Dana. ludzu, sauciet mani par Danu.
Labi, Dana. Es esmu ieradusies saistība ar vēstulēm, kuras jūs ar manu tevu rakstījāt viens otram par Dzintara istabu. Es tās izlasīju. Tētis kaut ko rakstīja par noslēpumu, ko jūs abi kopīgi glabajat, bet esat jau pārāk veci, lai dotos parbaudit. Es ierados noskaidrot, ko tas nozīmē.
Kapec, bērns?
Tētim tas šķita svarīgi.
Vai viņš kādreiz runaja ar jums par to?
Viņš neko daudz nestastija par karu un par to, ko darīja pec tam.
Varbūt šādai klusēšanai bija savs iemesls.
Par to es nešaubos. Bet tagad teta vairs nav.
Čapajevs klusēja, raudzīdamies uguni. Par viņa vecīgo seju slīdēja ēnas. Viņš pārāudzijas uz Knollu, kurš vērīgi pētīja namatēvu. Reičela bija spiesta ieminēties par vēstulēm, un Knolls tam uzreiz pieversa uzmanību. Tas nav nekāds brīnums, jo to viņa bija tīši noklusējusi. Droši vien velak sekos jautajumi.
Varbūt laiks ir pienācis, Čapajevs klusi ierunājās. Es jau domāju, kad tas būs. Varbūt tagad ir īstais bridis.
Reičela dzirdēja, ka Knolls satraukti ievelk elpu. Viņai par muguru pārskrēja drebuļi. Vai tiešām vecais virs zina, kur paslēpta I >zintārā istaba?
Tads briesmonis, Erihs Kohs, nočukstēja Čapajevs.
Reičela nesaprata.
Kohs?
Prūsijas gauleiters, paskaidroja Knolls. Viens no Hitlera vietvalžiem. Kohs valdīja par Prūsiju un Ukrainu. Viņa uzdevums bija izspiest no attiecīga reģiona katru pedejo tonnu labības, katru unci tērauda un izkalpinat vergu darbaspēku līdz pēdējam.
Vecais virs nopūtas.
Kohs mēdza teikt, ka tad, ja viņš atrastu ukraini, kas ir cienīgs sēdēt pie viņa galda, viņš to nošautu. Mums laikam vajadzētu but viņam pateicīgiem par šo brutalitati. Viņš spēja pārvērst četrdesmit miljonus ukraiņu, kuri sveica iebrucejus ka glābējus no Staļina, par kveliem patriotiem, kas ienīda vāciešus. Tas bija liels sasniegums.
Knolls neko neteica.
Čapajevs turpināja.
Pēc kārā Kohs vazaja aiz deguna krievus un vāciešus, izmantojot Dzintara istabu savas dzīvības saglabašanai. Mēs ar Karolu vērojam šīs spēlītēs, bet neko neteicām.
Es nesaprotu, atzinās Reičela.
Knolls paskaidroja:
Pēc kārā Kohu tiesa ja Polijā un par kārā noziegumiem piesprieda nāves sodu. Taču padomju vārāsiestades vairākkart atlika soda izpildi. Viņš apgalvoja, ka zinot, kur atrodas Dzintara istaba. Tieši Kohs tūkstoš deviņsimt četrdesmit pirmajā gadā pavēlēja pārvest to no Ļeņingradas uz Kēnigsbergu. Viņš arī tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektaja gadā pavēlēja evakuet to uz Rietumiem. Kohs izmantoja šīs šķietamas zinašanas, lai paliktu dzīvs, zinot, ka, tikko viņš būs atklajis noslēpumu, krievi viņu nogalinās.
Tagad Reičela sāka atcerēties, ka lasījusi par to teva sakratajos rakstos.
Tomēr galu gala viņš panaca gārāntiju, vai ne?
Sešdesmitajos gados, atbildēja Čapajevs. Bet tad šis muļķis paziņoja, ka neatceroties precīzu slēptuvēs vietu. Kenigsbcrga tad bija pardeveta par Kaļiņingradu un iekļauta Padomju Savienība. Kārā laika pilsēta bija sabombardeta drupas, tad padomju vārā visu nolīdzināja ar buldozeriem un uzcēla no jauna. No vecas pilsētas nekas nepalika pāri. Kohs uzvēla visu vainu padomju vārāsiestadēm. Teica, ka viņi esot iznicinājuši visus orientierus. Viņu vainas deļ viņš vairs neko nevarot atrast.
Patiesībā Kohs nezinaja neko, vai ne? jautāja Knolls.
Neko. Viņš bija tikai oportunists, kas cenšas glābt savu adu.
Tad sakiet, Dana, vai jūs atradat Dzintara istabu?
Čapajevs pamāja ar galvu.
Jūs to redzejat? jautāja Knolls.
Ne. Bet tā bija tur.
Kapec jūs to glabajat noslēpumā?
Staļins bija ļauns. Paša satana iemiesojums. Viņš izlaupīja Krievijas mantojumu, lai uzbuvētu Padomju pili.
Kas ta tada?
Milzīgs debesskrāpis Maskavas centra, paskaidroja Čapajevs. Un tam uz jumta viņš gribēja uzstādīt milzīgu Ļeņina pieminekli. Vai vārāt iedomāties kaut ko tik drausmīgu? Mes ar Karolu un visi pārējie vacam mākslas darbus Pasaules mākslās muzejam, kas arī bija paredzets šaja pilī. Ta butu Staļina davana pasaulei. Tas pats, ko Hitlers bija iecerejis Austrijā. Liels muzejs, pilns ar zagtiem mākslas darbiem. Paldies dievam, ka Staļins šo pili tā arī neuzcēla. Tas bija īsts neprāts. Pilnīga bezjēdzība. Un neviens nespēja šo maniaku apturēt. Pikai nave viņu nomierinaja. Vecais virs pašūpoja galvu. Mes ar Karolu nolēmām nepadoties un neteikt ne vārda par to, ko atradam kalnos. Labak lai las paliek apslēpts visu acīm, nevis kalpo satanam.
Ka jūs atradāt Dzintara istabu? jautāja Reičela.
Pavisam nejauši. Karols satika kadu dzelzceļa strādnieku, kurš pievērsa musu uzmanību alam. Tās atradās krievu sektorā, kas velak kļuva par Austrumvāciju. Padomju vārā nozaga arī to, bet pret šo zādzību man nebija iebildumu. Kad Vacija apvienojas, notiek briesmu lietas. Kā jūs domājāt, Herr Knoll?
Es neizsaku nekādus politiskus uzskatus, biedri Capajev. Turklāt es esmu austrietis, nevis vācietis.
Savadi. Man šķita, ka saklausu jūsu runā bavariēšu akcentu.
-Tad jums ir dzirdīgas ausis jūsu gados.
Čapajevs pieversas Reičelai.