Выбрать главу

Ej dirst!

Nokrita viena banknote.

Ej dirst!

otra banknote.

-Ej dirst!

Trešais Franklins pievienojas parejiem.

2

Reičela uzvilka mantiju, atgriezās tiesas zālē un uzkapa trīs pakapienus uz ozolkoka paaugstinājuma, kas bija viņas vieta jau četrus gadus. Pulkstenis piesienas radīja bez piecpadsmit minū­tēm divi pēcpusdienā. Viņa iedomājās, cik ilgi vel būs lemts palikt tiesneses goda. Bija vēlēšanu gads, pieteikšanas bija beigusies pirms divām nedeļam, un viņai jūlija priekšvelešanas bija divi pretinieki. Visi runaja, ka ciņa iesaistīsies jauni dalībnieki, bet ne­viens nerādījās līdz pat bez desmit minūtēm pieciem piektdienas pecpusdiena, kad tika likti galda kandidēšanai nepieciešamie gandrīz četri tūkstoši dolāru. l īdz ar to zuda cerības uz vieglu ievelēšanu bez konkurentiem, un vasārā pārvērtās par finansēju­ma meklešanas un runu mārātonu. Bet tas nebija patīkami.

Pašlaik viņai tadas liekas raizes nemaz nebija vajadzīgas. Vi­ņas darba grafiks bija pieblīvēts, iztiesājamo lietu sārāksts tika pa­pildināts katru dienu. Toties šo dienu saīsinaja atrais spriedums lieta "Džordžijas štats pret Beriju Kingu". Nepilnu pusstundu il­ga zvērināto apspriešanas bija tiešām reta pārādiba, kas liecinaja, ka T. Markusa Netlza teātris viņus nepiemuļķoja.

Ieguvusi brīvu pēcpusdienu, Reičela nolēma pievērsties citiem darbiem, kas bija uzkrājušies divu pēdējo nedēļu laika. Šis laiks l>ija pagājis ļoti ražīgi. Četri notiesājoši spriedumi, sešas atzīša­nas par vainīgu un viena attaisnošana. Vienpadsmit krimināllie­tās nost no kakla, lai atbrīvotu vietu nakamājam, kuras, ka teica sekretāre, tiesas klerks nesis rit.

l aikraksta Fulton County Daili/ Report katru gadu lika publi­cēts visu vietējo Augstākās liesas tiesnešu reitings. Pedejo Iris ga­ilu laika viņa atradas līderu vidu, jo iztiesaja lietas ātrāk neka vairakums kolēģu un apelacijas tiesa atcelto spriedumu skaits bija likai divi procenti. Nav slikli, ja izrādās, ka deviņdesmit astoņos procentos gadījumu viņa ir spriedusi pareizi.

Viņa apsēdas aiz tiesas galda un vēroja, ka sakas pēcpusdie­nas pārāde.

Advokāti skraidīja šurpu, turpu, daži veda sev līdzi klientus, kuriem bija nepieciešams laulības šķiršanas apstiprinājums vai tiesneša pārāksts, bet citi gaidīja lēmumu civillietas. Pavisam ka­ilas četrdesmit lietas. Kad viņa atkal ieskatījās pulksteni pie pre­tējas sienas, tas radīja piecpadsmit minūtes pāri četriem, un sārāksta bija palikušas tikai divas lietas. Viena bija par adopciju, kas viņu tiešam ielīksmoja. Septiņgadīgais bērns viņai atgadinaja pašas delu Urentu, kas bija šada vecuma. Pēdējais jautajums bija pavisam vienkāršā vārda maiņa, un luguma iesniedzēju neparstavēja jurists. Viņa bija speciāli atstajusi šo lietu uz pašam beigām, cerība, ka tiesas zale būs tukša.

Klerks pasniedza viņai lietas dokumentus.

Viņa pārāudzijas uz veco viru, kas slavēja pie advokata gal­da, ģerbies beškrasas tvida žakete un bruņas bikses.

Kāds ir jūsu pilns vārds?

Karls Beitss, viņš atbildēja vecīga balsi ar Austrumeiropas akcentu.

Cik ilgi jūs jau dzīvojat Fultonas apgabala?

Trīsdesmit deviņus gadus.

Jūs neesat dzimis šaja valsti?

Nē. Es esmu no Baltkrievijas.

Un jūs esat Amerikas pilsonis?

Viņš pamāja ar galvu.

Es esmu vecs virs. Astoņdesmit viens gads. CJandrīz pusi mūža esmu pavadījis šeit.

Šis jautājums un atbilde nebija tieši saistīti ar iesniegumu, ta­ču ne klerks, ne tiesas reportieris neteica ne vārda. Šķiet, ka viņi saprata to nozīmi.

Nacisti nogalinaja visu manu ģimeni vecākus, brāļus, ma­sas. Baltkrievija daudzi gāja boja. Mes bijām baltie krievi ļoti lepni. Pēc kārā, kad mušu zemi pievienoja Padomju Savienībai, musu vairs nebija atlicis daudz. Staļins bija vel ļaunaks par Hit­leru. īsts vajpratis. Miesnieks. Pec viņa mums gandrīz nekas ne­bija palicis, tapec es devos projām. Si valsts taču ir apsolīta zeme, vai ne?

Vai jūs bijāt Krievijas pilsonis?

Cik man zināms, pareizais apzīmējums bija Padomju Savie­nības pilsonis. Viņš pašūpoja galvu. Bet es nekad neuzskatī­ju, ka esmu piederīgs padomju valstij.

Vai jūs piedalījāties kārā?

Tikai nepieciešamības spiests. Lielais Tēvijas karš ta Sta­ļins to sauca. Es biju leitnants. Kritu gūsta un nokļuvu Mauthauzena. Sešpadsmit menešus sabiju koncentrācijas nometne.

Ar ko jūs nodarbojaties pirms emigrēšanas?

Biju juvelieris.

-Jus iesniedzat tiesa lugumu mainīt vardu. Kapec vēlaties, lai jūs sauktu par Karolu Borju?

Tas ir mans īstais vārds. Tevs nosauca mani par Karolu. Tas nozīme "apņēmīgais". Es biju jaunakais no sešiem berniem un tūlīt pec piedzimšanas gandrīz nomiru. Kad emigreju uz Ameri­ku, nolēmu drošības deļ slēpt savu īsto vardu. Dzīvodams Padomju Savienība, es strādāju valdības komisija. Es ienīdu komunis­tus. Viņi postīja manu dzimteni, tapec es protestēju. Staļins dau­dzus manus tautiešus aizsūtīja uz Sibīrijas nometnem. Es baidījos, ka mana ģimene var ciest. Tad tikai nedaudzi varēja atslal valsti. Bet pirms nāves es vēlos atgūt savu īsto vārdu.

Vai jūs esat slims?

Ne. Taču kas zina, cik es vēl izvilkšu.

Tiesnese raudzijas uz veca vira sažuvušo, vecuma saliekto, bet vel joprojām stalto augumu. Viņa dziļi iegrimušo acu skatiens bi­ja neizdibināms, mali balti ka sniegs, čerkstoša balss nepārāsti izteiksmīga.

jūs savos gados izskataties apbrīnojami labi.

Sirmgalvis pasmaidīja.

Vai jūs vēlaties veikt šo vārda maiņu krāpšanas nolūka, lai izvairītos no soda vai slēptos no kreditoriem?

Nekādā ziņā.

-Tad es apstiprinu jūsu lugumu. jūs atkal būsiet Karols Borja.

Tiesnese pārākstīja lugumam pievienoto rīkojumu un pasnie­dza dokumentu mapi klerkam. Nokāpusi no paaugstinajuma, viņa piegāja pie vecā vira. Pa viņa bardas rugājiem klātajiem vai­giem ritēja asārās. Acis bija piesarkušas. Viņa apskava sirmgalvi un klusi pačukstēja:

Tēti, es tevi mīlu.

3

16:50

Pols Katlers piecēlās no ozolkoka atzveltnes krēsla un uzrunaja tiesu, sakdams zaudēt advokāta profesionālo pacietību.

-Jusu godība, testamenta izpildītājs neapstrīd prasitaja pakal­pojumus. Mes tikai apšaubām summu, ko viņš mēģina pieprasīt. Divpadsmit tūkstoši trīssimt dolāri ir liela nauda par mājas krasošanu.

Tā bija liela māja, iebilda prasitaja advokāts.

Es ceru, piebilda testamentu lietu tiesnesis.

Pols paskaidroja:

Mājas platība ir divtūkstoš kvadratpēdu. Nekā neparasta. Krasošana arī nebija sarežģīta. Prasītajam nepienākas tada summa.

Tiesnesi, nelaiķis pasūtīja manam klientam pilnīgu mājas nokrāsošanu, ko mans klients arī veica.

Tiesnesi, prasitajs ļaunprātīgi izmantoja septiņdesmit trīs ga­dus veca cilvēka uzticēšanos. Viņš nesniedza divpadsmit tukstošu trīssimt dolāru vērtus pakalpojumus.

Nelaiķis apsolīja manam klientam piemaksu, ja viņš paveiks darbus nedējas laika, ko viņš arī izdarīja.

Pols nespeja noticēt, ka otrs advokats tiešam uztver šo strīdu nopietni.

Tas ir izdevīgi, ņemot vēra to, ka vienīgais cilvēks, kurš varē­tu apstrīdēt šo solījumu, ir miris. Secinājums ir tads mūsu firma ii iecelta par testamenta izpildītāju, un mums sirdsapziņa neļauj niaksat tadu summu.

Vai vēlaties tiesas prāvu? sprogainais tiesnesis jautāja ot­rai pusei.

Kreditora advokats pieliecās un sačukstējās ar mājas krasota|ii jaunu vīrieti, kas acīmredzami jutas neerti brūnaļa poliestera uzvalka ar kaklasaiti.