Šķita, ka viņš saka patiesību.
Man tomēr negribas ticēt, ka pec visiem šiem gadiem dārgumi tā vienkārši gaida mūs tumša pazemes tuneļa gala.
Vai jūs pats neteicat, ka tur ir simtiem tuneļu un lielāka daļa nav izpētīti? Pārāk bīstami, vai ne?
Ja. Bet šis Čapajeva minētais apvidus man ir pazīstams. Es pats esmu pārmeklējis šis alas.
Reičela pastāstīja par Veilenda Makoja uzsākto ekspedīciju.
Stoda ir tikai četrdesmit kilometrus no tās vietas, kur mes būsim, teica Knolls. Tur arī ir daudz alu, un visas it ka esot pilnas ar salaupītiem dārgumiem. Ja tic bagātību meklētājiem.
jūs neticat?
Es esmu pārliecinājies, ka viss, kam ir kada vērtība, jau kādām pieder. īstas medības notiek, meklejot šos ieguvējus. Jūs butu pārsteigtā, ja zinātu, cik daudz pazudušu vērtīgu mākslās darbu vienkārši stāv uz galdiņa kada guļamistabā vai kārājas pie sienas tikpat atklati kā lielveikala nopirkts Iets nieks. Cilvēki domā, ka laiks viņus pasarga. Taču ta nav. Sešdesmitajos gados kāds tūrists lauku māja pie sienas atrada Mone gleznu. Mājas saimnieks bija to iemainījis pret mārciņu sviesta. Sadu stāstu, Reičela, ir bezgala daudz.
Un ar to arī jūs nodarbojaties? Meklejat šadas izdevības?
Līdz ar citiem meklejumiem.
Viņi brauca talak. Apvidus kļuva līdzenāks, pec tam ceļš saka virzīties augšup, šķērsojot Vacijas centrālo daļu un tālāk stiepjoties uz ziemeļrietumiem kalnos. Reičela piestāja ceļa mala un pārsēdās pasažieru sēdeklī. Knolls sēdas pie stūres un atkal izbrauca uz ceļa.
Šie ir Harca kalni. Vācijas vidienes tālākie ziemeļu kalni.
Šeit nebija tādu staltu, sniegotu virsotņu kā Alpos. Kalnu nogāzes bija lēzenākās, virsotnes apaļas, apaugušas ar eglēm, dižskābaržiem un riekstkokiem. Mazas ielejas un plašas aizās bija patvērušas pilsētiņas un ciemati. Tālumā vīdēja vel augstaku virsotņu silueti.
Tas man atgadina Apalaču kalnus, Reičela ieminejas.
Ši ir brāļu Grimmu valstība, atbildēja Knolls. Burvestību dzimtene. Viduslaikos šeit bija viens no pedejiem pagānisma patvērumiem. Ļaudis ticēja, ka šeit mīt fejas, burves un goblini. Šaja apvidu it ka esot nošauts Vācijas pēdējais lacis un lūsis.
Te ir skaisti, jūsmoja Reičela.
Senos laikos te raka sudrabu, bet desmitaja gadsimta tas izbeidzas. Tam sekoja zelts, svins, cinks un barija oksīds. Pēdējās raktuves slēdza pirms kārā, trīsdesmitajos gados. Lielākā daļa alu un tuneļu ir vecas raktuves. Nacisti tas veiksmīgi izmantoja sava laba. Lieliska slēptuvē no bombardēšanas un grūti ieņemama pretinieka kājniekiem.
Reičela vēroja līkumaino ceļu un domāja par Knolla pieminētajiem brāļiem Grimmiem. Viņai jau gandrīz šķita, ka tūlīt pārādisies zoss, kas dēj zelta olas, par diviem melniem akmeņiem pārvērsti nežēlīgie brāļi vai muzikants raibajā tērpa, kas vilina sev līdzi žurkas un bērnus.
Pec stundas viņi nonāca Vartberga. Nelielo ciematu ieskava tumšs aizsargvalnis, ko vietām rotaja arkas un sargtorņi ar smailiem jumtiem. Uzreiz bija redzams, ka arhitektūra ir atšķirīga nekā dienvidos. Kēlheimas sarkano jumtu un seno muru vieta šeit bija koka fasādes un pelēki šīfera jumti. Ziedu uz palodzēm un māju priekša bija mazak. Šeit nenoliedzami bija jūtams viduslaiku kolorīts, tikai tas šķita attungaks, tads kā pieklusināts. Reičela nosprieda apmēram tāpat kā atšķirība starp Jaunangliju un talākajiem Amerikas dienvidu štatiem.
Knolls apturēja auto pie viesnīciņas ar interesantu nosaukumu Goldene Kronē.
Zelta kronis, viņš paskaidroja un iegāja iekšā. Reičela gaidīja ārpusē, vērodama rosīgo ielu. Bruģētās ielas abas puses veikalu skatlogos valdīja ierasta komercijas noskaņa. Knolls atgriežas pec dažam minūtēm.
Es noīrēju divus numurus nakšņošanai. Ir jau gandrīz pieci, un vel kadas piecas vai sešas stundas būs gaišs. Tomēr labāk dosimies kalnos no rīta. Nav ko steigties. Tā ir gaidījusi jau piecdesmit gadus.
Seit tik ilgi vakaros ir gaišs?
Mēs esam pusceļa līdz polārājam lokam, un ir jau gandrīz vasārā.
Knolls izcēla no nomata auto abas ceļasomas.
Palīdzēšu jums iekārtoties, tad aiziešu nopirkt dažas vajadzīgas lietas. Pēc tam varēsim paēst vakariņas. Braucot šurp, es redzēju piemērotu krodziņu.
Tas butu jauki, viņa atbildēja.
Knolls atstaja Reičelu viņas numura. Iebraucot pilsētiņa, viņš bija pamanījis dzelteno telefona budiņu un tagad ātri soļoja atpakaļ līdz aizsargmūrim. Viņam nepatika zvanīt no viesnīcu istabu telefoniem. Visi šie zvani tiek reģistrēti. arī mobilie tālruņi nav droši. Ātrām talsarunam vislabak noder maksas tālruņu būdiņas nomaļas vietas. Viņš piezvanīja uz Herca pili.
Beidzot! Kas notiek? noprasīja Monika.
Cenšos atrast Dzintara istabu.
Kur tu esi?
Netālu.
Man nav tads noskaņojums, Kristian.
Harca kalnos. Vartberga. Viņš pastastīja par Reičelu Katleri, Danu Čapajevu un kalnu alām.
To mes jau esam dzirdējuši, atcirta Monika. Tie kalni ir ka skudru pūžņi, un neviens vel tur nenieka nav atradis.
Man ir karte. Kapec nepaskatīties?
Tu gribi izdrāzt to sievišķi, vai ne?
Tas man ienaca prātā.
Viņa jau pārāk daudz ir uzzinājusi, vai tev tā nešķiet?
Nekā būtiska. Man bija jāņem viņa līdzi, citas iespejas nebija. Nospriedu, ka Čapajevs labak būs ar mieru runāt ar Borjas meitu neka ar mani.
-Un?
Viņš bija atsaucīgs. Manuprat, pat pārāk.
Esi piesardzīgs ar to Katleri, bridinaja Monika.
Viņa domā, ka es meklēju Dzintara istabu. Neka vairāk. Man nav nekādās saistības ar viņas tēvu.
Vai tik tu nekļūsti sentimentāls, Kristian?
Diez vai. Viņš pastastīja par Suzannu Danceri un tikšanos Atlantā.
Lorings interesējas par musu darīšanām, pastastīja Monika. Vakar tēvam ar viņu bija ilga telefona saruna. Viņš cenšas kaut ko izdibināt. Bet pārāk uzkrītoši.
Laipni lūgts spēlē.
Kristian, man izpriecas nav vajadzīgas. Man ir vajadzīga Dzintara istaba. Un tēvs uzskata, ka ši ir vislabaka norāde, kada jebkad bijusi.
Es gan neesmu tik pārliecināts.
Ka vienmer, pesimists. Kāpēc tu ta doma?
Kaut kas nav kartībā ar to Čapajevu. Grūti pateikt. Kaut kas.
Dodies uz raktuvēm, Kristian, un paskaties. Apmierini ziņkāri. Pēc tam izdrāz savu tiesnesiti un atkal ķeries pie darba.
Reičela no telefona blakus gultai piezvanīja AT&cT talsarunu operatoram un nosauca savas kredītkartes numuru. Pēc astoņiem signāliem atsaucās viņas mājas automatiskais atbildētājs un viņas pašas balss lika atstāt ziņu.
Pol, es esmu Vacijas vidienē, Vartbcrgā. Viesnīcas nosaukums un numurs ir šads. Viņa pastāstīja par "Zelta kroni". Es piezvanīšu rit. Bučas berniem! Ata!
Viņa ieskatījās pulksteni. Pieci pecpusdienā. Atlanta vienpadsmit no rīta. Varbūt Pols aizvedis bērnus uz zoodārzu vai kino. Viņa priecājās, ka mazie palikuši Pola uzraudzībā. Žēl, ka viņi nevareja tikties katru dienu. Bērniem ir vajadzīgs tevs un arī viņi tēvam. Tas ir visbēdīgākais laulības šķiršana tiek izjaukta ģimene. Kad izjuka viņas laulība, viņa jau gadu bija pavadījusi tiesneses amata, izšķirot citus. Bieži, uzklausīdama liecības, kuras nemaz nevēlējās dzirdēt, viņa lauzīja galvu, kapec pari, kurus kādreiz vienojusi mīlestība, pēkšņi vairs nevar pateikt neko labu viens par otru. Vai naids ir nepieciešams šķiršanas priekšnoteikums? Neatņemama sastavdaļa? Viņa un Pols neienīda viens otru. Viņi mierīgi apsēdās, aprunajas, sadalīja īpašumus un nolēma, ka butu vislabak berniem. Bet kāda izvele bija Polam? Viņa bija skaidri likusi saprast, ka laulībai ir beigas. Šis jautajums vairs nebija apspriežams. Viņš ļoti centas sievu atrunat, bet viņa bija stingri izlēmusi.