Cik reizes viņa bija uzdevusi sev šo jautājumu? Vai viņa rīkojās pareizi? Un cik reizes nonākusi pie viena un tā paša secinājuma?
Kas zina?
Ieradās Knolls, un viņa devas tam līdzi uz senu mura ēku kadreizeju viesnīciņu, kura esot uzņemtas filmas, bet tagad ierīkots restorāns.
Ka jūs to visu zināt? viņa brīnījās.
Els apjautajos, kad pirmīt biju iegriezies uzzināt, cik ilgi tas ir atvērts.
Restorāna zale bija ka gotiskas akmens kapenes ar velvetiem griestiem, vitrāžu logiem un kaltas dzelzs lukturiem. Knolls noradīja uz vienu no senlaicīgajiem koka galdiem pie tālākās sienas. Kopš ierašanas Vartbergā bija pagajušas divas stundas. Reičela bija atri nomazgājusies un pārģērbusies. Viņas pavadonis arī bija pārģērbies. Nomainījis džinsus un zabakus ar ērtam vilnas auduma biksēm, krāsainu džemperi un brūnām adas kurpēm.
Ko jūs darījāt, kad izgājāt no viesnīcas? Reičela jautāja, kad viņi bija apsedušies.
Nopirku dažas lietas, kas rit būs vajadzīgas. Lukturus, lāpstu, griežamās knaibles, divas jakas. Kalnu alas būs auksti. Es šodien pamanīju, ka jums kājas puszābaciņi. Velciet tos arī rit būs vajadzīgi droši apavi.
Izskatas, it ka jums jau butu pieredze šādas lietās.
Esmu ar to nodarbojies. Bet mums jābūt piesardzīgiem. Bez atļaujas alas neviens nedrīkst iet. Vārāsiestādes neļauj tam piekļūt, lai cilvēki neuzskrien uz spridzekļiem.
Kā noprotu, mēs par atļaujām galvu nelauzīsim.
Nemaz. Tāpēc iepirkšanās ievilkās tik ilgi. Es iegādājos tas mantas pie dažādiem tirgotajiem, lai nepiesaistītu uzmanību.
Pienaca viesmīlis un pieņēma pasūtījumu. Knolls pasūtīja pudeli uzmundrinoša sarkanvīna ka apgalvoja viesmīlis, vīns bija vietējais.
Ka jums līdz šim patīk piedzīvojums? viņš apjautajas.
Labak nekā tiesas zale.
Viņa pārāudzijas apkart. Pie galdiņiem izklaidus sēdēja vēl kadi divdesmit cilvēki. Lielākoties divatā. Pie viena galdiņa četratā.
Kā jūs domājāt vai mēs atradīsim to, ko meklējam?
Ļoti labi, viņš atbildēja.
Reičela apjuka.
Ka to saprast?
Nepieminet musu mērķi.
Es jau iedomājos, ka jūs negribēsiet afišēt mūsu nodomus.
Pareizi iedomājāties. Un es šaubos.
Joprojām neticat šorīt dzirdētajam?
Nav jau tā, ka neticētu. Tikai esmu to visu jau dzirdējis.
Bet ne no mana tēva.
Šis norādes mums nedeva jūsu tēvs.
-Jus vēl joprojām domājāt, ka Čapajevs meloja?
Viesmīlis atnesa vīnu un ēdienus. Knollam kupošu cūkgaļas gabalu, Reičelai ceptu cāli, abām porcijām piedevas kartupeļi un salati. Ātra apkalpošana viņu patīkami pārsteidza.
Varbūt es pataupīšu savu spriedumu līdz ritam, paziņoja Knolls. Neapsudzēšu veco viru, kamēr nav pierādījumu, ka jus, amerikaņi, sakāt.
Reičela pasmaidīja.
Manuprāt, tā ir laba doma.
Knolls noradīja uz šķīvjiem.
I.abak ēdīsim un parunāsim par kaut ko patikamaku.
Pec vakariņam viņi devās atpakaļ uz "Zelta kroni". Bija jau gandrīz desmit, bet debesīs vel vidēja gaismas atblazma, un vakārā gaiss bija rams ka Džordžijas ziemeļos rudenī.
Man tomēr ir vēl kāds jautajums, Reičela ierunājās. Ja mes atradīsim Dzintara istabu, ko jūs darīsiet, ja Krievijas valdība gribēs to sev?
Ir vairākas iespejas. Paneļi bija pamesti vairak neka piecdesmit gadus. Tam noteikti būs kada nozīme. Turklāt varbūt krievi nemaz negrib tos atpakaļ. Viņi jau ir izveidojuši Dzintara istabas kopiju ar jaunu dzintaru un musdienu tehnoloģijām.
To es nezināju.
Istaba Katrīnas pili ir izveidota no jauna. Tas prasīja vairāk neka divdesmit gadus. Ta kā, Savienībai sabrūkot, Baltijas valstis atdalijas, dzintars bija jāpērk atklata tirgu. Tas izrādījās dārgi. Bet mecenāti ziedoja naudu. Ironiska karla vislielāko summu dāvāja kāds Vacijas rūpniecības koncerns.
Tad jau vēl jo vairak viņi varētu vēlēties atgūt paneļus. Oriģināli taču ir daudz vērtīgāki par kopijām.
Es gan šaubos. Dzintaram būs citada krasa un kvalitate. Vecos un jaunos gabalus nevar jaukt.
Tatad, ja paneļi tiks atrasti, tie nebūs labi saglabajušies?
Viņš papurinaja galvu.
Dzintars sākotnēji tika pielīmēts pie ozola masivkoka plāksnēm ar bišu vaska un koku sveķu maisījumu. Katrīnas pili nebija tadas temperatūras kontroles kā mūsdienās, koksne divsimt gadu laika te izpletās, te sarāvās, un dzintars pamazam krita nost. Kad nacisti nolaupīja paneļus, kadi trīsdesmit procenti Dzintara jau bija nokrituši. Tiek pieņemts, ka transportēšanas laikā uz Kēnigsbergu pazuda vel kadi piecpadsmit. Tā ka tagad būs atlikusi tikai gabaliņu kaudze.
Kāds tad no tiem labums?
Knolls pasmaidīja.
Ir fotogrāfijas. Ja ir gabaliņi, tad nebūs grūti salikt kopā visu istabu. Es ceru, ka nacisti paneļus labi iepakoja, jo manu darba deveju neinterese atdarinājumi. Svarīgs ir tikai oriģināls.
Izklausas, ka viņš ir interesants cilvēks.
Knolls atkal pasmaidīja.
Labs mēģinājums… vēlreiz. Taču es neteicu viņš.
Viņi atgriežas viesnīca. Knolls pavadīja Reičelu līdz istabas durvīm.
Cik agri no rīta? viņa jautaja.
Izbrauksim pusastoņos. Reģistratūras klerks teica, ka brokastis var dabūt no septiņiem. Tās alas nav talu, kadi desmit kilometri.
Esmu jums pateicīga par visu, ko jūs mana laba darāt. Nemaz nerunājot par dzīvības glabšanu.
Knolls viegli paklanījās.
Vienmer laipni.
Viņa pasmaidīja, to redzot.
jūs pieminējāt savu vīru, bet citu nevienu. Vai jūsu dzīve ir kāds vīrietis?
Šis jautājums naca tik pēkšņi. Un mazliet par atru.
Ne. Viņa uzreiz nožēloja šo atklato atbildi.
Jūsu sirds vel ilgojas pec bijuša vīra, vai ne?
Kas viņam par daļu! Tomēr nezin kāpēc viņa gribēja atbildēt.
Dažreiz.
Vai viņš to zina?
Dažreiz.
Cik ilgs laiks jau pagajis?
Kopš kā?
Kopš tu mīļojies ar vīrieti.
Viņa skatiens kavējas ilgāk, neka viņa bija gaidījusi. Šim vīrietim piemita laba intuīcija, un tas bija biedējoši.
Ne tik ilgs, lai es tagad liktos gulta ar pilnīgu svešinieku.
Knolls pasmaidīja.
Varbūt šis svešinieks varētu tev palīdzēt aizmirst?
Šaubos, vai tas man ir vajadzīgs. Bet paldies par piedāvājumu. Viņa atslēdza un atvēra durvis, tad atskatijas. Ši laikam ir pirmā reize, kad man izsaka šadu piedāvājumu.
Un noteikti nebūs pēdējā. Viņš nolieca galvu un pasmaidīja. Ar labu nakti, Reičela. Un viņš aizsoļoja uz kāpņu un sava numura pusi.
Bet kaut kas piesaistīja viņas uzmanību.
Apbrīnojami, ka atteikumi viņu vel vairak uzkurina.
30
Svētdiena, 18. maijs, 7:30
Iznācis no viesnīcas, Knolls pārāudzijas apkārt. Balta, pūkaina migla ietina kluso ciematu un apkartējo ieleju. Debesis bija pelēcīgas, un bala pavasārā saule ļoti centas iesildīt dienu. Reičela staveja pie auto, gatava doties ceļa. Viņš piegāja klāt.
Migla mums palīdzes paslepties. Un labi arī tas, ka ir svetdiena. Lielākā daļa cilvēku ir baznīca.
Viņi iesēdas mašīna.
Tu taču teici, ka šī esot pagānisma valstība.
Tās ir pasaciņas tūristiem. Šajos kalnos jau gadsimtiem ilgi dzīvo daudz katoļu. Ļaudis šeit ir dievbijīgi.