Volvo motors ierūcās, un Knolls atri izsturēja āra no Vartbergas pa tukšajām, rīta rasā mitrajam bruģētajam ielām. Ceļš uz austrumiem vijas augšup, pec tam atkal lejup nākamāja miglā tītajā ieleja.
Šis apvidus man atgādina Lielos dūmakainos kalnus Ziemeļkarolina, ieminējas Reičela. Tie arī ir tapat ietīti migla.
Knolls brauca Čapajeva karte norādītājā virziena, domadams, vai l.i nav veltīga laika tērēšana. Kā vairākas tonnas Dzintara var palikt paslēptas ilgāk par pusgadsimtu? Daudzi tas mekleja. Daži pat gāja boja. Viņš labi zinaja par ta saucamo Dzintara istabas lāstu. Bet kas ļauns var notikt, ja viņi tikai atri ielūkosies vel vienos kalnos? Šis c eļojums vismaz būs interesants, pateicoties Reičelai Katlerei.
Pāri kalna virsotnei ceļš nolaidās vel viena ieleja, kur abas pusēs slejas dūmaka tītas biezas dižskabaržu audzes. Viņi bija nonākuši Čapajeva kartē iezīmētā ceļa galā. Knolls apturēja auto meža ieloka.
Talak jāiet kājām, viņš paziņoja.
Viņi izkāpa un izņēma no bagažnieka mugursomu.
Kas tur ir iekša? jautāja Reičela.
Viss nepieciešamais. Viņš uzmeta plecos somas siksnas.
Tagad mes esam tikai divi tūristi, kas devušies pārgājienā.
Viņš pasniedza Reičelai jaku.
Ņem to līdzi. Kad būsim pazeme, ta būs vajadzīga.
Viņš pats bija uzvilcis jaku jau viesnīcas istaba un ievietojis labajā piedurknē dunci. Viņš pirmais iegāja mežā, un, attālinoties uz ziemeļiem no šosejas, zaļaina nogāze pamazam virzījās augšup. Viņi devās pa taku, kas vijās ap augstas kalnu grēdas pakāji, bet mazaki tas atzarojumi veda uz augšu pa mežainajam piekalnēm uz virsotnēm. Taluma vidēja trīs tumšas šahtu ieejas. Vienai priekša bija dzelzs vārti ar ķēdi un pie raupja granīta piestiprināts uzraksts GEFAHR ZUTRĪTT VERBOTEN EXPLOSIV.
Kas tur rakstīts? Reičela gribēja zināt.
Bīstami. Ieeja aizliegta. Sprāgstvielās.
Tad jau tu nejokoji par to.
Šie kalni bija ka bankas seifi. Sabiedrotie šeit kada ala atrada Vacijas valsts kasi. Šeit bija noglabatas arī četrsimt tonnas mākslas darbu no Berlīnes Ķeizārā Fridriha muzeja. Sprāgstvielās kalpoja labak neka armija un sargsuņi.
Vai kadi no šiem mākslas darbiem ir arī Veilenda Makoja meklēto vidu?
Jā, spriežot pec ta, ko tu pastastiji.
Kā tev šķiet, vai viņam izdosies kaut ko atrast?
Grūti pateikt. Bet es stipri šaubos, vai šeit kaut kur mētājas miljoniem vērti vecmeistaru audekli un gaida, kad tos atradīs.
Drēgnais gaiss oda pēc mitram lapam.
Kāda tam bija jēga? turpinot ceļu, jautāja Reičela. Karš bija zaudēts. Kapec vajadzēja to visu slēpt?
Tad ir jadoma tāpat ka vāciešiem tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektā ja gada. Hitlers, piedraudot ar nāvessodu, pavēlēja armijai cīnīties līdz pēdējam vīram. Viņš uzskatīja ja Vacija noturēsies pietiekami ilgi, sabiedrotie galu gala pievienosies viņiem cīņā pret boļševikiem. Hitlers zinaja, cik ļoti Čerčils ienīda Staļinu. Viņš arī pareizi izprata Staļina mērķus un paredzēja, ko tas iecerējis Eiropai. Hitlers domāja, ka Vācija paliks nesodīta, ja palīdzēs sakaut Padomju Savienību. Viņš paredzeja, ka amerikaņi un briti pievienosies viņam ciņa pret komunistiem. Un tad visi šie dārgumi tiktu glābti.
Muļķīgas iedomas, noteica Reičela.
Pareizak butu teikt neprāts.
Viņam uz pieres bija sviedru lāsītes. Adas zabaki bija samirkuši rasa. Viņš apstajas un nopētīja taluma redzamās šahtu ieejas, un palūkojas debesis.
Neviena nav pret austrumiem. Čapajevs teica, ka ieeja ir vērsta pret austrumiem. Un ta esot apzīmēta ar numuru BCR-65.
Knolls gāja dziļāk koku biezoknī. Pec desmit minūtēm Reičela iesaucas:
Tur!
Viņš pārāudzijas uz priekšu. Starp kokiem parādijas vel viena šahtas ieeja, slēgta ar dzelzs režģiem. Tiem bija piestiprinātā sarusejusi plāksne ar uzrakstu BCR-65. Viņš palūkojas uz sauli. Austrumos.
Velns un elle!
Viņi piegāja tuvāk, un Knolls noņēma no muguras somu. Pārāudzījās apkārt. Tuvuma neviena nebija, un klusumu pārtrauca likai putnu čivinašana un vāveru lēkāšana zaros. Viņš aplūkoja režģus. Dzelzs bija sarūsējusi tumši sarkana. Vārti bija cieši noslēgti ar tērauda ķēdi un bultu. Ķēde un slēdzene acīmredzami bija jaunaka neka režģi. Tas gan nebija nekāds brīnums. Vacijas federālie inspektori regulāri parbaudija un nodrošinaja šahtas. Viņš izņēma no somas knaibles.
Cik labi, ka esi sagatavojies, uzslavēja Reičela.
Viņš pargrieza ķēdi, un tā nokrita zeme. Ielicis knaibles atpakaļ soma, viņš pavēra vārtus.
Eņģes griezīgi iečikstejas.
Viņš apstajas. Nevajag celt lieku troksni.
Tagad viņš vēra vārtus vaļa lenak, un metala čerkstoņa bija klusākā. Priekša bija apmēram piecus metrus augsta un četrus metrus plata arkas atvere. Nomelnojušie akmeņi bija apauguši ar ķērpjiem, un smacīgais gaiss oda pec pelejuma. Kā kapā, viņš nodoma ja.
Ši atvere ir pietiekami liela kravas furgona iebraukšanai.
Kravas furgona?
Ja tur iekša ir Dzintara istaba, tad kravas furgoni ari. Kastes citādi nevarēja pārvietot. Divdesmit divas tonnas Dzintara ir smaga krava. Vācieši droši vien iebrauca ar furgoniem tieši ala.
Viņiem nebija autoiekraveju?
Diez vai. Tas taču bija kārā beigas. Nacisti izmisīgi steidzas paslēpt dārgumus. Sīkumiem nebija laika.
Kā kravas furgoni uzbrauca te augša?
Pagajuši piecdesmit gadi. Toreiz te bija vairak ceļu un mazak koku. Viss šis apvidus bija svarīga rūpnieciska zona.
Viņš izņēma no somas divus lukturus un resnu auklas rituli, tad atkal uzlika somu plecos. Aizvēra aiz viņiem vārtus un aptina ap stieņiem ķēdi, lai izskatītos, ka vārti joprojām ciet.
Var atnakt vel kāds, viņš paskaidroja. Lai cilvēki nenāk te, bet iet uz citam alam. Te ir daudz nenoslēgtu, kuras vieglāk iekļūt.
Viņš pasniedza Reičelai lukturi. Divi šauri gaismas stari izgaismoja tikai dažus metrus biedējošaja tumsā. Klints siena rēgojas sarūsējuša metala gabals. Viņš stingri pieseja pie tā auklas galu un iedeva rituli Reičelai.
Ejot iekša, ritini vaļa. Ta mes atradīsim ceļu atpakaļ, ja apmaldisimies.
Viņš piesardzīgi devas uz priekšu, ar lukturi apgaismojot akmeņiem pilnu eju dziļi kalna dzīles. Reičela uzvilka jaku un sekoja viņam.
Uzmanies, viņš piekodina ja. Tunelis var but mīnēts. Iespejams, tapec vārti bija noslēgti.
Kāds mierinājums.
Vērtīgs ieguvums nekad nenāk viegli.
Viņš apstajas un palūkojas atpakaļ uz ieeju četrdesmit metrus aiz muguras. Gaiss šeit bija smacīgs un auksts. Izvilcis no kabatas Čapajeva zīmējumu, viņš ar lukturi apgaismoja ceļu.
Tur priekša ejai vajadzētu sazaroties. Tūlīt redzēsim, vai viņam var ticēt.
Gaisu pildīja neciešama smirdoņa. Smacīga puvekļu dvaka.
Sikspārņu mesli, viņš paskaidroja.
Es tūlīt vemšu.
Elpo sekli un centies nepieverst tam uzmanību.
Tikpat labi varētu nepievērst uzmanību govs mesliem uz savas augšlupas.
Šis šahtas ir pilnas ar sikspārņiem.
-Jauki.
Knolls pasmaidīja.
Ķīna sikspārņus pielūdz kā laimes un ilga mūža simbolu.
-Smirdīga laime.
Tunelis priekša sazarojās. Knolls apstajas.
Kartē norādīts, ka jāiet pa labi.
Viņš ta arī darīja. Reičela sekoja, atritinot aiz sevis auklu.
Saki, kad ritulis izbeigsies. Man ir vēl, viņš pieteica.
Smaka pierima. Šis tunelis bija šauraks neka šahtas galvenā
eja, bet pietiekami liels, lai taja iebrauktu kravas auto. Noteiktos attalumos no tā atzarojas tumšas šaurākas ejas. Bija dzirdamas sikspārņu saucienu atbalsis, gaidot nakti.