Šis kalns noteikti bija īsts labirints. Šeit visi bija tadi. Kalnrači gadsimtiem ilgi bija te lodājuši kā skudras, mekledami rūdu un sali. Cik brīnišķīgi butu, ja šis tunelis tiešām aizvestu pie Dzintara istabas. Desmit miljoni eiro. Viņam vienam pašam. Un kur nu vel Monikas pateicība. Varbūt tad Reičela Katlere vairs nespītēsies. Vakarvakārā atraidījums viņu neaizvainoja, bet dnzak vēl vairak uzbudinaja. Viņš nebrīnītos, ja izradītos, ka viņa sava mūža nav gulējusi ne ar vienu citu vīrieti, izņemot viru. Ši doma vel vairāk uzkurinaja iekāri. Gandrīz jaunava. Vismaz kopš šķiršanas noteikti viena. Cik patīkami būs viņu iegūt!
eja sāka sašaurinaties un virzīties augšup.
Viņš steigšus atgriezās īstenība.
Viņi jau bija vismaz simt metru dziļumā granīta un kaļķakmens klinti. Čapajeva plana bija pārādīts vel viens sazarojums.
Aukla beidzās, paziņoja Reičela.
Knolls apstajas un pasniedza viņai jaunu rituli.
Piesien stingri.
Viņš pētīja karti. Mērķim vajadzēja būt tieši pretī. Bet kaut kas nebija kartība. Šis tunelis vairs nebija pietiekami plats mašīnas iebraukšanai. Ja Dzintara istaba ir paslēpta šeit, tad kastes bija jānes. Astoņpadsmit, ja viņš atcerējās pareizi. Visas kataloģizētas un apzīmētas, paneļi ietīti cigarešu papīra. Vai tur priekša ir vel kada telpa? Klinti izcirstas telpas nav nekāds retums. Dažas izveido daba. Citas cilvēku rokas. Čapajevs apgalvoja, ka divdesmit metrus uz priekšu ir ar klinšu bluķiem un akmeņu drumslām noslēgta ieeja viena šada zale.
Viņš soļoja uz priekšu, piesardzīgi sperdams soļus. Jo dziļāk kalna dzīlēs, jo lielāks spridzekļu risks. Luktura gaismas stars ielaužas tumsa, un viņš kaut ko pamanīja.
Viņš ieskatijas vengak.
Kas, pie velna?
Suzanna pacēla pie acīm binokli un nopētīja šahtas ieeju. Zīme BCR-65, ko viņa pirms trim gadiem bija pielikusi pie dzelzs vārtiem, joprojām bija turpat. Šķiet, ka viltība nostrādāja. Knolls saka kļūt paviršs. Metās taisna ceļa šahtā iekša, velkot līdzi Reičelu Katleri. Žēl gan, ka visam tā jabeidzas, bet citas iespejas nebija. Knolls nenoliedzami bija interesants vīrietis. Pat valdzinošs. Bet viņš bija traucēklis. Nopietns traucēklis. Viņas uzticība Ernstam Loringam bija pilnīga. Nešaubīga. Viņa bija Loringam pateicību parāda par visu. Viņš bija Suzannai vecāku vieta. Vecais vīrs vienmer bija rūpejies par viņu kā par savu meitu, un viņa varbūt pat bija tam tuvāka neka abi paša īstie deli. Viņus vienoja kopīgas intereses mīlestība uz vērtīgiem mākslās darbiem. Ka viņš priecājās, kad Suzanna pasniedza viņam tabakdozi un grāmatu! Viņa guva īstu gandarījumu, sagadajot vecajam vīram prieku. Tapec, ja bija jaizvēlas starp savu labdari un Kristiānu Knollu, tur vispār nebija ko domāt.
Tomēr žēl gan. Knollam ir savas labas īpašības.
Viņa stavēja uz mežainas kalnu kraujas nenomaskējusies, izlaidusi gaišos matus līdz pleciem, tērpusies džemperi ar augstu apkakli. Nolaidusi binokli, viņa pasniedzas pēc radio talvadibas ierīces ar izvelkamu antenu.
Knolls laikam nenojauta par viņas klātbūtni, domadams, ka atbrīvojies no viņas Atlantas lidostā.
Nemaz neceri, Kristian.
Tikai jānospiež slēdzis, un detonators tiks aktivizēts.
Viņa ieskatijas pulksteni.
Tagad Knolls ar savu damiti droši vien jau ir diezgan dziji ala. Pietiekami tālu, lai vairs netiktu ārā. Vārāsiestādes visu laiku brīdinaja cilvēkus, lai tie neiet iekša alas. Tas daudzviet ir minētas. (iadu gaitā daudzi gājuši boja, tapec valdība ieviesa atļaujas alu izpētei. Pirms trim gadiem šaja paša šahta notika viņas sarīkots sprādziens, kad kāds poļu reportieris bija pielavījies pārāk tuvu noslēpumam. Viņa to pievilināja ar Dzintara istabas solījumiem. Tika nospriests, ka negadījuma cēlonis ir kartejie pētījumi bez atļaujas, līķis tā arī netika atrasts, tas palika aprakts zem akmeņu un gružu kaudzes, ko droši vien pašlaik aplūko Kristiāns Knolls.
Knolls nopētīja akmens un smilšu sienu. Viņš jau iepriekš bija redzejis tuneļu noslēgumus. Šis nebija tads ka pārāsti. Nogruvums viņa priekšā bija sprādziena izraisīts, un milzīgājai gruvešu kaudzei nebija iespējams izrakties cauri.
Un otrā pusē nebija arī nekādu dzelzs durvju.
Tik daudz viņš saprata.
Kas ir? jautāja Reičela.
Šeit ir bijis sprādziens.
Varbūt mes nepareizi nogriezāmies?
Tas nav iespējams. Es precīzi sekoju Čapajeva plānam.
Kaut kas te noteikti nebija kartība. Viņam prata saka šaudīties
fakti Čapajevs nepretodamies izpauž visas ziņas. Ķede un slēdzene ir jaunakas neka vārti. Dzelzs eņģes joprojām darbojas. Viegli atrodams ceļš. Viss pārāk sasodīti vienkārši.
Un kur ir Suzanna Dancere? Atlantā? Varbūt arī ne.
Tagad vislabak butu griezties atpakaļ, papriecāties ar Reičelu Katleri un pec tam pazust no Vartbergas. Viņš jau visu laiku bija plānojis novākt šo sievieti. Nevajag atstat dzīvu ziņu avotu, ko var atrast kāds cits ziņkārīgs mākslās darbu mekletajs. Dancere jau bija viņam uz pedam. Tas bija tikai laika jautajums, līdz viņa samekles Reičelu, iztaujās to un varbūt uzzinās par Čapajevu. Monikai tas nepatiktu. Varbūt Čapajevs tiešām zinaja, kur atrodas Dzintara istaba, bet tīši aizsūtīja viņus pa nepareizam pedam. Ta nu viņš nolēma atbrīvoties no Reičelas Katleres šeit un tūlīt, bet pec tam doties atpakaļ uz Kēlheimu un ar visiem iespejamiem līdzekļiem izspiest no Čapajeva patiesību.
Iesim, viņš teica. Ritini kopa auklu uz ieejas pusi. Es tev sekošu.
Viņi saka atpakaļceļu caur labirintu. Reičela gāja pa priekšu. Luktura gaisma viņš nopētīja sievietes gurnus gaišajos džinsos. Aplūkoja slaidas kājas un šauros plecus. Sajuta mostamies uzbudinājumu.
Pārādijās pirmais sazarojums, pēc tam otrais.
Pagaidi, viņš pavēlēja. Es gribu paskatīties, kas ir tur.
Izeja ir uz to pusi, viņa iebilda, norādot uz auklu.
Es zinu. Bet, ja jau mēs te esam, pārāudzīsimies. Atstāj auklu. No šejienes mes zinām ceļu.
Viņa nometa auklas kamolu un pagriezās pa labi, joprojām iedama pa priekšu.
Knolls pakustinaja labo roku. Duncis atbrīvojās no maksts un ieslīdēja sauja. Viņš satvēra ta spalu.
Reičela apstajās un pārāudzijas atpakaļ, uz mirkli apgaismojot viņu ar lukturi.
Viņš sava luktura gaisma ieraudzīja pārbīli sievietes sejā, pamanot spožo asmeni.
Suzanna pavērsa talvadibas ierīci uz alas pusi un nospieda pogu. Signāls caur pavasārā gaisu aiztraucas pie sprāgstvielām, ko viņa iepriekšejā nakti bija ievietojusi klintis. Sprādziens nebūs tik spēcīgs, lai piesaistītu uzmanību sešus kilometrus attālaja
Vartbergā, bet vairāk nekā pietiekams, lai kalna iekšiene visu sagrautu.
Un viņa atbrīvotos no traucēkļa.
Zeme salīgojas. Griesti sabruka. Knolls pūlējas noturēties kājās.
Tagad viņš saprata. Tas bija lamatas.
Viņš pagriežas un metās skriet uz ieejas pusi. No klintīm gāzās akmeņu un smacējošu putekļu lavīnas. Uzreiz pietrūka elpas. Viņam viena roka bija lukturis, otrā duncis. Aši ielicis dunci kabata, viņš izrāva kreklu no biksēm un ar tīro apakšmalu aizsedza muti un degunu.
Vel viena akmeņu lavīna.
Ceļu uz ieejas pusi aizsedza biezs putekļu mākonis, talak to aizsprostoja klinšu bluķi. Uz turieni doties vairs nebija iespejams.
Viņš atkal pagriežas un metas preteja virziena, cerēdams, ka labirintam ir vel kada izeja. Cik labi, ka viņa lukturis vel darbojas! Reičela Katlere nekur nebija redzama, bet tas nebija svarīgi. Klinšu bluķi bija viņam aiztaupījuši pulēs.
Viņš steidzas dziļāk kalna iekšiene, pa galveno šahtas eju, gārām vietai, kur pēdējoreiz redzēja stavam Reičelu. Sprādziena epicentrs laikam bija palicis viņam aiz muguras, sienas un griesti joprojām bija stabili, taču viss kalns tagad vibrēja.