Aiz muguras atkal nodimdēja krītoši akmeņi. Tagad tiešam bija atlicis tikai viens ceļš. Viņš apstājas, lai orientētos. Sākotnējā ieeja viņam aiz muguras bija vērsta uz austrumiem. Tātad pretī bija rietumi. Kreisais atzars laikam veda uz dienvidiem, labais uz ziemeļiem. Bet ko var zināt? Bija jāvirzās piesardzīgi. Bez liekiem pagriezieniem. Šeit atri var apmaldīties, un viņš nepavisam negribeja klīst pa pazemi, līdz dabūs galu no bada un slāpēm.
Noņēmis no sejas krekla malu, viņš ievilka plaušas gaisu. Pulējas atcerēties visu, ko zina par šahtam. Tajas vienmer ir vairākas ieejas un izejas. Tas bija nepieciešamas kaut vai tikai tuneļu dziļuma un daudzuma dēļ. Taču kārā laika nacisti lielāko daļu šo ieeju noslēdza, lai padarītu drošākās savas slēptuvēs. Viņš ceroja, ka šī nebūs viena no tadam šahtam. Gaiss bija laba zīme. Tas nebija tik sasmacis ka dziļāk šahtas dzīles.
Viņš pacēla roku. No kreisas puses atzārā plūda viegla vēja pūsmiņa. Vai riskēt? Vel daži lieki pagriezieni, un viņš nekad vairs neatradis ceļu atpakaļ. Aklaja tumsa nebija nekādu atskaites punktu, un savu pašreizējo atrašanas vietu viņš zinaja, tikai pateicoties galvenās ejas austrumu rietumu virzienam. Taču pec paris neuzmanīgiem pagriezieniem viņš atri vien var pazaudēt šo centrālo asi.
Ko darīt?
Viņš devās pa kreisi.
Piecdesmit metrus talak tunelis atkal sazarojas. Viņš pacēla roku. Vēja pūsmiņas nebija. Viņš atcerējās, ka bija reiz lasījis kalnrači ierīko glabšanas ceļus visus viena virziena. Viens kreisais pagrieziens nozīmēja, ka arī turpmāk visu laiku jāgriežas pa kreisi, līdz tiks ārā. Kas viņam atlika? Doties pa kreisi.
Vēl divi sazarojumi. Divi kreisie pagriezieni.
Priekšā pārādijas gaismas atblazma. Tikko manāma. Bet cerīga. Viņš steidzas uz priekšu un nogriezās ap stūri.
Simt metru attalumā spīdēja spoža dienas gaisma.
31
Kēlheima, Vācija
11:30
Pols ielūkojās atpakaļskata spoguli. Strauji tuvojās kāds auto, bākugunīm zibot un sirēnai kaucot. Zaļi baltais auto ar zilu uzrakstu uz durvīm POLIZEIEN aizbrāzas gārām pa pretejo joslu un pazuda aiz ceļa likuma.
Viņš brauca talak un jau pec desmit kilometriem bija Kēlheima.
Kluso ciematiņu veidoja koši krāsotās mājas, kas rindojas ap centrālo laukumu. Pols nebija nekāds lielais ceļotājs. Tikai vienreiz viņš bija saņēmies, lai dotos uz Eiropu uz Parīzi muzeja darīšanās, jo iespeja apmeklēt Luvru bija pietiekami kārdinošā, lai viņu iekustinātu. Viņš toreiz aicināja Reičelu braukt līdzi, bet viņa atteicas. Mēs taču esam šķīrušies, viņa atgādinaja. Viņš tā arī īsti nesaprata, ko viņa ar to doma ja, taču bija gandrīz pārliecināts, ka viņa gribēja braukt.
No Atlantas viņš izlidoja tikai vakar pecpusdiena, agri no rīta aizvedis bērnus pie braļa. Reičelas klusēšana biedēja viņu arvien vairāk. Taču viņš nebija noklausījies automatiskā atbildētājā ziņas kopš vakardienas deviņiem no rīta. Lidojumu paildzināja nolaišanas Amsterdama un Frankfurte, un ta nu viņš ieradas Minhenē tikai pirms divām stundām. Mazliet sakopies lidostas tualetē, viņš tomēr ilgojas pec dušas, skūšanās un tīrām drēbēm.
Iebraucis pilsētiņas laukuma, viņš apturēja auto vietejā tirdziņa priekša. Bavarieši acīmredzot svētdienās mēdza sēdēt mājas. Visu ēku durvis bija ciet. Vienīga rosība bija vērojama pie baznīcas, kuras tornis bija augstakais ciemata punkts. Mašīnas bija novietotas ciešās rindas uz nelīdzenajiem bruģakmeņiem. Uz baznīcas pakapieniem runadamies stāvēja daži paveci viri. Visi bija ar bardam, ģērbušies tumšos uzvalkos, ar platmalēm galva. Vajadzēja viņam arī paņemt līdzi žaketi, bet lielaja steiga Pols paķēra tikai pašu nepieciešamāko.
Viņš piegāja pie vīriešiem.
Es atvainojos. Vai jūs runājat angliski?
Viens, pēc izskata visvecakais no četriem, atbildēja:
Ja. Mazliet.
Es mekleju cilvēku vārda Daņa Čapajevs. Cik man zināms, viņš dzīvo šeit.
Nu jau vairs ne. Viņš ir miris.
No ta jau viņš baidijas. Čapajevs taču bija tik vecs.
Kad viņš nomira?
Vakar vakarā. Nogalinats.
Vai viņš neparklausijas? Nogalināts? Vakar vakarā? Viņu parņēma stindzinošas bailes. Uzreiz ienaca prata biedejošais jautājums.
Vai vel kāds ir cietis?
Nein. Tikai Daņa.
Pols atcerējās policijas auto.
Kur tas notika?
* * *
Viņš izbrauca no Kēlheimas pa noradīto ceļu. Meklētā māja pārādījās pēc desmit minūtēm. To nebija grūti pamanīt, jo tas priekša staveja četras policijas mašīnas. Pie atvērtajam durvīm sardzē staveja vīrs policijas uniformā, ar bargu sejas izteiksmi. Pols gāja tuvāk, bet policists viņu uzreiz apturēja.
Nicht eintreten. Kriminelle Szene, viņš paziņoja.
Angliski, ludzu!
Ieeja aizliegta. Nozieguma vieta.
Tad man jārunā ar atbildīgo virsnieku.
Es esmu atbildīgais, mājas iekšiene atsaucās kāda balss angļu valodā ar guturālu vācu akcentu.
Pie durvīm pārādijas pusmuža vīrietis. Viņa raupjo seju vainagoja izspurušu melnu matu ērkulis. Kalsnais augums bija ieģērbts tumši zila meteli līdz ceļiem un olivkrasas uzvalka ar kaklasaiti.
Es esmu Fricis Paniks. Federālās policijas inspektors. Un jus?
Pols Katlers. Jurists no Savienotajam Valstīm.
Paniks aizspraucas gārām durvju sargam.
Ko šeit svētdienas rīta dārā amerikaņu jurists?
Es mekleju savu bijušo sievu. Viņa atbrauca pie Danas Čapajeva.
Paniks zīmīgi saskatijas ar policistu.
Pols pamanīja viņu sejas izteiksmi.
Kas ir?
Vakar Kelheima kada sieviete jautāja, kā nokļūt uz šo maju. Viņa tiek turēta aizdomas par slepkavību.
Vai jums ir viņas apraksts?
Paniks pasniedzās mēteļa kabata un izvilka bloknotu. Atvēra adas vākus.
Vidēja auguma. Sarkanīgi blondi mati. Lielas krūtis. Džinsi. Flaneļa krekls. Zabaki. Saulesbrilles. Dūšīga.
Tā nav Reičela. Bet ta varētu but kada cita.
Viņš atri pastastīja Panikam par Džo Maijersu, Karolu Borju un Dzintara istabu un aprakstīja nesenas apmeklētajas izskatu. Slaida, ar vidēji lielam krūtīm, brūni mati, brūnas acis, brilles zelta rāmjos.
Man bija tādas aizdomas, ka tie nebija viņas īstie mati. Sauciet to par jurista intuīciju, ja gribat.
Bet viņa izlasīja vēstulēs, ko Čapajevs un šis Karols Borja rakstīja viens otram?
Rūpīgi.
Vai uz aploksnēm bija šī adrese?
Tikai pilsētiņas nosaukums.
Vai ir vel kas, ko jūs nepateicat?
Pols pastastīja inspektoram par Kristiānu Knollu, Džo Maijersas izteiktajām bažam un savam raizēm.
Un jūs atbraucat, lai brīdinātu savu bijušo sievu? jautāja Paniks.
Dnzak, lai pārliecinātos, ka viņai nekas nekait. Man vajadzēja uzreiz braukt viņai līdzi.
Bet jūs nospriedāt, ka šads ceļojums butu laika izniekošana?
-Tieši ta. Viņas tēvs īpaši pieteica viņai neiejaukties šajā lieta. -
Aiz Panika muguras māja rosījās divi policisti. Kas tur īsti notika?
Ja jums pietiek dūšas, varu parādīt.
Es esmu jurists, paziņoja Pols, it kā tam butu kāda nozīme. Viņš gan neteica, ka nekad mūžā nav strādājis ar krimināllietu un nekad arī nav redzejis nozieguma vietu. Tomēr ziņkāre nelika mieru. Vispirms Borja gāja bojā, tagad noslepkavots Čapajevs. Bet Karols taču nokrita no kāpnēm.