Fusenes šauras ieliņas bija pārpilnās ar pavasārā turistu bariem, ko piesaistīja Ludviga pils uz dienvidiem no pilsētas. Pavisam viegli bija iejukt puli kopa ar atpūtniekiem, kas devas uz rosīgājam kafejnicam vakariņot un iedzert. Viņš uz pusstundu apstājas un paēda kāda no mierīgākajiem krodziņiem, klausīdamies jauku kamermuziku, kas plūda no brīvdabas koncerta skatuves ielas otra pusē. Pēc tam viņš atrada telefona budiņu viesnīcas tuvuma un piezvanīja uz Herca pili. Atsaucās Francis Felners.
Es dzirdēju, ka šodien kalnos bija sprādziens. Tika izglābta sieviete, bet vīrietis vēl joprojām tiek meklēts.
Mani neatradis, viņš atbildēja. Tās bija lamatas. Viņš pastāstīja Felneram visu, kas notika no izlidošanas brīža Atlanta līdz mirklim, kad viņš šodien uzzina ja par Čapajeva slepkavību. Interesanti gan, ka Reičela Katlere palika dzīva. Bet tas nav svarīgi. Viņa noteikti tagad steigsies atpakaļ uz Atlantu. Viņa par mani nevar pateikt neko pietiekami svarīgu.
-Tu esi pārliecināts, ka Suzanna ir iesaistīta?
Viņa kaut kā mani apsteidza.
Felners klusi iesmejās.
Varbūt tu kļūsti vecs, Kristian?
Es nebiju piesardzīgs.
Pareizāk būtu teikt biji pārāk aizrāvies, pēkšņi ierunājās Monika. Acīmredzot viņa klausījas pie pārālēlā telefona.
Es jau domāju, kur tu esi pazudusi.
Tu noteikti to vien gudroji, ka izdrāzt to damiti.
Kā man ir paveicies, ka tu vienmer atgadini par maniem trukumiem.
Monika iesmejas.
Kristian, kāds prieks ir verot tevi strādājām.
Viņš turpināja:
Izskatās, ka šajā virzienā vairs norāžu nav. Varbūt man vajadzētu pāriet pie citu mākslās darbu meklejumiem?
Pasaki viņam, meitiņ, ierunājās Felners.
Kāds amerikanis, Veilends Makojs, veic izrakumus Stodas tuvuma. Viņš apgalvo, ka atradīšot Berlīnes muzeja mākslas darbus un varbūt arī Dzintara istabu. Līdz šim viņam ir bijuši labi panakumi. Papēti to, kaut vai tikai, lai pārliecinātos. Varbūt varēsi dabūt noderīgu informāciju, varbūt arī kadu ieguvumu.
Vai par šiem izrakumiem ir zināms atklātība?
Par tiem rakstīja vietējas avīzēs un arī CNN International pārādīja vairakus sižetus, atbildēja Monika.
Mes zinājām par to, pirms tu devies uz Atlantu, piebilda Felners. Taču nodomājām, ka Borja ir vērtīgāks un steidzamaks ziņu avots.
Vai Lorings interesejas par šiem jaunajiem izrakumiem? Knolls jautāja.
Viņš interesējas par visu, ko mēs dārām, teica Monika.
Vai ceri, ka viņš aizsūtīs uz turieni Suzannu? apjautājās I elners.
Pat vairak neka ceru.
Lai veicas medības, Kristian!
Paldies, ser, un, kad Lorings piezvanīs, lai uzzinātu, vai esmu miris, nesagādājiet viņam vilšanos.
Gribi uz bridi pazust no skata?
Tas palīdzētu.
34
Varīberga, Vācija
20:45
Reičela iegāja restorānā un sekoja Polam pie galdiņa, ar baudu ieelpodama vakārā gaisu, kam piejaucas krustnagliņu un ķiploku smarža. Viņa jau jutās labāk un bija izbadējusies. Platais slimnīcas apsējs bija nomainīts ar nelielu pielīmetu marles saiti viena galvas pusē. Viņa bija ģērbusies platas bikses un krekla ar garām piedurknem, ko Pols bija nopircis vietēja veikala. Šorīt saplēstās drēbes vairs nebija derīgas.
Pirms divām stundām Pols palīdzēja viņai izrakstīties no slimnīcas. Viņai nekas nopietns nekaiteja tikai puns uz galvas, ka arī daži skrapejumi un nobrazumi. Viņa apsolīja arstam dažas turpmākās dienas pavadīt mierīgi. Pols paziņoja, ka viņi tūdaļ pat lido atpakaļ uz Atlantu.
Pienaca viesmīlis, un Pols jautaja, kadu vīnu viņa veļas.
Varbūt kādu labu sarkanvīnu. Kaut ko no vietejam šķirnēm, viņa ieminejas, atceroties vakardienas vakariņas kopa ar Knollu.
Viesmīlis aizgāja.
Es piezvanīju uz aviokompāniju, stastija Pols. Rīt ir reiss no Frankfurtes. Paniks teica, ka palīdzes mums tikt līdz lidostai.
Kur ir inspektors?
Atgriezās Kelheima piedalīties Čapajeva slepkavības izmeklēšana. Viņš atstāja telefona numuru.
Nespēju noticēt, ka visas manas mantas ir pazudušas.
Knolls acīmredzot negribeja atstāt nekādas norādes, pec kuram varētu tevi atrast.
Man viņš šķita tik patiess. Un pat simpātisks.
Pols laikam saklausīja viņas balsi emocijas.
Tev viņš patika?
Viņš bija interesants. Teica, ka esot mākslās kolekcionārs, kas meklē Dzintara istabu.
Un tas tev patīk?
Pol, izbeidz! Vai tev nešķiet, ka musu dzīve ir garlaicīga? Tikai darbs un mājas. Iedomājies! Ceļot pa visu pasauli, meklējot pazudušus mākslās darbus, tas taču ir aizraujoši.
Šis cilvēks atstaja tevi nomirt.
Viņas seja sastinga. Kā vienmer, kad Pols runaja tada toru.
Bet Minhene viņš izglaba man dzīvību.
Man vajadzēja braukt tev līdzi.
Neatceros, ka butu tevi aicinājusi. Viņas sapīkums pieņemas speķa. Kāpēc viņa vienmer tik atri sak dusmoties? Pols tikai cenšas palīdzēt.
Ne, tu mani neaicinaji. Tomēr man vajadzēja braukt līdzi.
Pola attieksme pret Knollu pārsteidza Reičelu. Grūti pateikt,
vai ta ir greizsirdība vai raizes.
Mums jālido atpakaļ, viņš atkartoja. Te vairs nav ko darīt. Man ir nemierīga sirds par bērniem. Visu laiku acu priekša Čapajeva līķis.
Tu doma, ka Čapajevu nogalināja tā sieviete, kas bija atnākusi pie tevis uz darbu?
Kas zina? Taču viņa noteikti zinaja, kur viņu meklēt, un pateicoties man.
Tagad, šķiet, bija īstais brīdis.
Pol, paliksim te.
-Ko?
Paliksim.
Reičela, vai tu vel neesi dabujusi mācību? Cilvēki tiek nogalināti. Mums jātiek projām no šejienes, kamēr vel esam dzīvi. Tev šodien paveicās. Neizaicini veiksmi vēlreiz. Šis nav nekāds piedzīvojumu romāns. Ši ir īstenība. Un tava muļķība. Nacisti, krievi. Tas nav mums pa spēkam.
Pol, tētis noteikti kaut ko zinaja. Čapajevs ari. Musu pienākums viņu priekša ir vismaz mēģināt.
Ko mēģināt?
Viena norāde vēl ir palikusi. Atceries Veilendu Makoju? Knolls teica, ka Stoda nav talu no šejienes. Varbūt viņš ir ticis uz pedam. Tētis interesejas par to, ko šis Makojs dārā.
Reičela, liec tam visam mieru!
Ko gan tas var kaitēt?
To pašu tu teici par Čapajeva atrašanu.
Reičela atgrūda krēslu un piecēlās.
Tas nav godīgi, un tu to zini. Viņa pacēla balsi. Ja gribi lidot uz mājam, lido. Es gribu runāt ar Veilendu Makoju.
Daži apmekletaji pie galdiņiem pacēla galvas. Reičela cereja, ka neviens no tiem nesaprot angliski. Pola seja bija ierasta bezcerības izteiksme. Viņš nekad īsti nespeja saprasties ar Reičelu. Tas bija viens no klupšanas akmeņiem viņu kopdzīvē. Impulsīva rīcība bija sveša viņa būtībai. Viņš bija pieradis visu rūpīgi plānot. Pievērst uzmanību katrai detaļai. Viņš nebija sīkumains. Tikai rūpīgs. Vai viņš sava mūžā kaut reizi bija rīkojies spontāni? Ja. Viņš atlidoja šurp, izlēmis par to burtiski viena mirkli. Un viņa cereja, ka tas kaut ko nozīme.
Reičela, apsedies, viņš klusi lūdza. Vai mēs kaut vienreiz vārām saprātīgi apspriesties?
Viņa apsēdas. Viņa gribēja, lai Pols arī paliek, taču lepnums neļava to atzīt.
Tev jārīko vēlēšanu kampaņa. Varbūt labāk velti savu enerģiju tai?
Pol, man tas ir jadārā. Kada nemaldīga nojauta liek man turpināt.
Reičela, pēdējo divu diennakšu laikā divi cilvēki ir uzradušies kā no gaisa, abi mekledami vienu un to pašu. Viens, iespejams, ir slepkava, bet otrs pietiekami cietsirdīgs, lai pamestu tevi droša nave. Karols ir miris. Čapajevs ari. Varbūt tavs tēvs ir noslepkavots. Pirms šī ceļojuma tu izteici tādas aizdomas.