Es vel tagad ta domāju, un tas viss ir savstarpēji saistīts. Nemaz nerunājot par taviem vecākiem. Varbūt viņi arī bija upuri.
Reičela gandrīz varēja sajust, kā darbojas Pola analītiskais prāts. Apsver visas iespējas. Cenšas izgudrot nakamo argumentu, lai pārliecinātu viņu atgriezties mājas.
Labi, viņš atbildēja. Aizbrauksim pie Makoja.
Tu nejoko?
Tas gan ir īsts neprāts. Taču es pat nedomāju atstat tevi šeit vienu.
Reičela pasniedzās un saspieda Pola plaukstu.
Tu sargāsi mani un es tevi. Labi?
Viņš pasmaidīja.
ļa, labi.
Tētis ar mums lepotos.
Tavs tevs droši vien kapa griežas otrādi. Mes nemaz neņemam vera viņa novēlējumus.
Pienaca viesmīlis ar vīna pudeli un piepildīja divas glazēs. Reičela pacēla savējo.
Lai veicas!
Viņš atbildēja ar to pašu:
Lai veicas!
Reičela iemalkoja vīnu, priecādamas, ka Pols paliek. Bet tad viņas atmiņa atkal uzplaiksnīja kāda aina. Kristiāns Knolls luktura gaisma mirkli pirms sprādzienā. Viņa roka pazibēja naža asmens.
To viņa nepateica ne Polam, ne inspektoram Panikam. Nav grūti iedomāties, ka viņi to uzņemtu, sevišķi Pols.
Viņa pārāudzijas uz bijušo vīru, atcerejas tevu un Čapajevu, iedomājās par bērniem.
Vai viņa rīkojas pareizi?
35
Stoda, Vācija
Pirmdiena, 19. maijs, 10:15
Veilends Makojs iegāja ala, kur viņu apņēma vess un mitrs gaiss un rīta gaisma pazuda tumsa. Viņš nopētīja seno šahtu. Ein Silberbergweck. Sudraba raktuves. Kādreizējā "Svētās Romas impērijas dārgumu krātuve", bet tagad šis pazemes dzīles bija iztukšotas un pamestas ka atgadinajums par Ieto Meksikas sudrabu, kas pagajuša gadsimta sākumā izraisīja daudzu Harca raktuvju bankrotu un slēgšanu.
Šis bija gleznains apvidus. Priedem apauguši pakalni, zemi krūmi un kalnu pļavas tik skaista un pirmatnēja daba, kura jaušama arī mistiska noslēpumainība. Kā Gēte teica "Paustā": "Kur raganas rīko sabatu."
Kādreiz šis bija Austrumvacijas talakais dienvidrietumu nostūris, biedējoša aizliegta zona, par ko vēl tagad atgadina meža izkaisīti neglīti robežposteņi. Pazuduši bija minu lauki, šrapneļu šautenes slēpņos, sargsuņi un dzeloņstiepļu žogi. Wende apvienošanas lava nojaukt barjeras un pavēra jaunas iespejas. Un viņš tagad tas izmantoja.
Viņš devas talak plašajā šahtas eja. Ik pec trīsdesmit metriem ceļu apgaismoja simt vatu spuldze un elektrības vads stiepās ārā pa šahtas izeju uz ģeneratoru. Klinšu sienas bija tīri nolīdzinātās, zeme nokaisīta ar akmeņu drumslām. Par to bija parūpējušies strādnieki, kurus viņš iepriekšeja nedēļas nogale bija atsūtījis iztīrīt eju.
Tas jau bija pats vieglakais darbs. Pneimatiskie urbji un saspiesta gaisa pistoles. Nebija jāraizējas par sen aizmirstiem nacistu spridzekļiem, jo tuneli parbaudija gan suņi, gan spridzinātāji. Makojam īsti nepatika tas, ka netika atrasts nekas pat attali saistīts ar sprāgstvielām. Ja šī tiešam butu īsta šahta, kurā vācieši paslēpa Berlīnes Ķeizārā Fridriha muzeja mākslās darbus, tad tā gandrīz noteikti butu mīnēta. Taču nekas netika atrasts. Tikai akmeņi, gruži, smiltis un tūkstošiem sikspārņu. Sie pretīgie radījumi ziema mitinājās galvenas šahtas atzaros, un ka par spīti izrādījās, ka tieši ši suga ir apdraudēta. Tapec Vacijas valdība tik negribīgi izsniedza viņam šahtas izpētes atļauju. Par laimi, katru gadu maija sikspārņi atstaja raktuves, lai atgrieztos jūlija vidu. Četrdesmit piecas bezgala vērtīgas dienas meklejumiem. Tas bija viss, ko atvēlēja Vācijas valdība. Atļauja bija iekļauta prasība atbrīvot šahtas līdz sikspārņu atgriešanas brīdim.
Jo dziļāk viņš soļoja iekša šahta, jo plašāka ta kļuva un tas arī bija aizdomīgi. Pārāsti šadi tuneļi mēdza sašaurinālies, bieži vien galā kļūdami necaurejami, jo kalnrači savulaik urbās klintī, līdz talak tikt vairs nebija iespejams. Visas šīs šahtas bija saglabājušas ka liecības par rudas ieguvi daudzu gadsimtu garuma, un katra paaudze centas pārspēt iepriekšējo un atrast bagatigu, vel neizpētītu dzīslu. Taču, lai cik plaša ši šahta bulu, tās izmēri mulsināja Makoju. Ta tomēr bija pārāk šaura laupījumam, ko viņš mekleja.
Viņš piegāja pie saviem trim strādniekiem. Divi stāvēja uz kāpnēm, viens zemē, un visi urba klintī caurumus sešdesmit grādu leņķi. Gaiss un elektrība tika pievadīti pa kabeļiem. Ģeneratori un kompresori atradās piecdesmit metrus viņam aiz muguras, ārā, svaiga gaisa. Darba vietu apgaismoja griezīgi spožas, zilganbaltas spuldzes, liekot strādniekiem karstumā noplūst sviedriem.
Urbji apklusa, un strādnieki noņēma ausu aizsargus. Makojs arī noņēma aizsargausis.
Ko vārāt teikt, ka mums sokas?
Viens no vīriem noņēma noputējušās aizsargbrilles un noslaucīja sviedrus no pieres.
Šodien esam pavirzījušies uz priekšu apmēram par pedu. Nevar zināt, cik daudz vel atlicis, bet ar pneimatisko urbi darboties es neuzdrošinos.
Otrs strādnieks pasniedzas pec kannas. Viņš uzmanīgi ieleja izurbtajās atveres šķīdinātāju. Makojs piegāja tuvāk pie klinšu sienas. Biezais brūnais šķidrums uzreiz iesūcas porainajā granīta un kaļķakmenī, kodīga ķimikālijā izplātījās, veidojot akmeni plaisas. Trešais strādnieks ar aizsargbrillēm uz acīm pienaca ar veseri rokas. Viens sitiens, un akmens sadrupa, nobirstot pie kajam. Vel dažas collas uz priekšu tuneli.
Leni virzāmies, viņš noteica.
Bet citas iespejas nav, ierunājās kāda balss aiz muguras.
Makojs atskatījās un ieraudzīja līerr Doktor Alfrēdu Grumeru.
Viņš bija gārā auguma, ar tievam rokam un kājām, izkāmējis ka karikatūra, ar iesirmu van Deika stila bārdiņu ap planajam, sakniebtajam lupām. Grumers bija šo izrakumu eksperts, zinātnieks ar Heidelbergas universitātes grādu mākslas vēsture. Makojs bija iepazinies ar Grumeru pirms trim gadiem iepriekšējā ekspedīcija Ilarca kalnos. Viņam piemita gan izcilas zināšanas, gan alkatība, un Makojs abas šīs īpašības atzina ne tikai par veļamam, bet pat nepieciešamam.
Mums sak aptrukties laika, iebilda Makojs.
Grumers pienāca tuvāk.
jūsu atļauja ir derīga vēl četras nedeļas. Mes tiksim cauri.
Protams, ja tur vispār ir, uz kurieni tikt.
Tur ir telpa. To apstiprina radars.
Bet cik sasodīti dziļi klintī ta ir?
To grūti pateikt. Bet kaut kas tur nenoliedzami ir.
Bet ka, pie velna, tas tur nokļuva? Jūs teicat, ka radārā signāli uzrada vairākus lielus metala priekšmetus. Viņš noradīja ar roku atpakaļ uz ieejas pusi. Šahta ir pārāk šaura, tik tikko trīs cilvēku platuma.
Grumera sejā pārādijas skops smaidiņš.
jūs domājat, ka šī ir vienīga ieeja.
Bet jūs iedomājāties, ka es esmu bezizmera naudas maiss.
Strādnieki nomainīja urbju uzgaļus un ķeras pie jauna urbuma. Makojs piesardzīgi atkapas aiz gaismam, kur bija vēsāks un klusāks. Grumers sekoja. Makojs paziņoja:
Ja līdz rītdienai nebūsim nekur tikuši, pie velna visu urbšanu. Spridzināsim ar dinamītu.
jūsu atļauja tas nav paredzēts.
Makojs pārvilka plaukstu par mitrajiem melnajiem matiem.
Suds ar visu atļauju. Mums jātiek uz priekšu, un atri. Pilsēta gaida televīzijas uzņemšanas grupa, kas man izmaksa tūkstoti diena. Un tiem resnajiem Bonnas birokrātiem nav uz kakla investoru bars, kas rit atlidos un gribēs redzēt mākslās darbus.
Nedrīkst rīkoties pārsteidzīgi, bndinaja Grumers. Nevar zināt, kas mus sagaida aiz tas klints.