Diez vai. Mes neesam dārgumu mekletaji. Tikai divi cilvēki, kas dziļi iekulušies kādos noslēpumos, kas laikam nemaz nav viņu darīšana. Tā ka bijām tepat tuvumā, nolēmām iegriezties pie jums.
Es jau gadiem ilgi roku šajos kalnos…
Šķūņa durvis atspraga vaļā. Smaidošs virs netīrās darba drebēs iesaucas:
Mes tikām cauri!
Makojs pieleca no krēsla.
Velns un elle, dievs augstais! Zvani televīzijas grupai! Saki, lai tūlīt brauc šurp! Un neviens neies iekša pirms manis!
Strādnieks aizskrēja.
Ejam, Grumer!
Reičela metās uz priekšu un aizšķērsoja Makojam ceļu
Ļaujiet mums iet līdzi!
Kada suda pec?
Mana teva dēļ.
Makojs īsu mirkli padoma ja, tad piekrita:
Kāpēc ne? Tikai nemaisieties pa kajam.
36
Reičelu parņema netīkama sajuta. Šahta bija plaša, tomēr šauraka neka vakarēja, un ieeja jau bija palikusi talu aiz muguras. Vakar ap šādu laiku viņa gandrīz tika dzīva aprakta. Tagad viņa atkal bija pazeme un kailu spuldžu gaisma virzījās arvien tālāk vel viena Vacijas kalna dzīles. Taka izbeidzas vaļējā galerija ar pelecīgi baltam sienam visapkart un melnu plaisu tālākajā siena. Strādnieks atvēzējas ar veseri, un klints padevas, paverot pietiekami lielu caurumu, lai pa to iekļutu viens cilvēks.
Makojs ataķeja vienu no prožektoriem un piegāja pie cauruma.
Vai kāds tur ieskatijas iekša?
Nē, atbildēja strādnieks.
Tas labi. Makojs pacēla no smiltīm alumīnija mietiņu un piestiprināja tam gala prožektoru. Tad viņš izvilka mietiņa izbīdāmos posmus, līdz gaismeklis atradas kadu desmit pēdu attāluma. Piegājis pie atveres, viņš iespīdinaja gaismu tumsa aiz tas.
Velns un elle! viņš iesaucās. Tas kambaris ir milzīgs. Redzu trīs kravas auto. Sasodīts! Viņš atvilka prožektoru atpakaļ. -1 ,iķi. Es redzeju divus.
Aiz muguras atskanēja soļi. Reičela pagriežas atpakaļ un ieraudzīja skrienam cilvēkus ar videokamerām, starmešiem un bateriju pakam rokas.
Sagatavojiet visu! pavēlēja Makojs. Man vajag iemūžināt pašu pirmo skatu. Viņš pieversas Reičelai un Polam. Es pārdevu video filmēšanas tiesības. Par to būs vesels TV raidījums, liet viņi grib filmēt visu dokumentāli, tieši ta, ka tas notika.
Grumers pienāca tuvāk.
Kravas auto, jūs teicat?
Izskatās pec Būssing NAG. Četrarpus tonnas. Vācu.
Tas nav labi.
Ka tā?
Tad butu pietrūcis transporta Berlīnes muzeja materialu pārvietošanai. Tie butu jānes rokas.
Ko jūs te muldat?
Kā jau teicu, Herr Makoj, Berlīnes muzeja materialus veda pa dzelzceļu, bet pec tam ar kravas auto līdz raktuvēm. Vācieši nebūtu pametuši mašīnas. Tas bija pārāk vērtīgas, vajadzīgas citiem uzdevumiem.
Grumer, mēs taču nezinām, kas elle te notika. Varbūt stulbie friči sadomāja pamest savus vāģus, kas zina?
Ka viņi iekļuva kalnā?
Makojs cieši ieskatījas vācu zinātnieka seja.
Ka jūs vēl nesen apgalvojat, varbūt ir vel kada ieeja.
Grumers atrāvās.
Kā teiksiet, Makoja kungs.
Makojs nikni novicina ja pirkstu.
Nē. Ka jūs teiksiet! Tad dūšīgais virs pievērsa uzmanību filmēšanas grupai. Iekvelojās gaismas. Divi operatori uzcēla plecos kameras. Skaņu tehniķis izstiepa virs galvam mikrofonu un atkapas nost no ceļa. Es iešu iekša pirmais. Filmējiet no mana skatu punkta.
Operatori pamāja ar galvu.
Un Makojs spēra soli alas tumsā.
Pols iegāja pēdējais. Viņš sekoja diviem strādniekiem ar dienasgaismas lampam, kas izkliedēja tumsu ar zilganbaltiem stariem.
Ši zāle ir izveidojusies dabiski, plašuma atbalsojās Grumera balss.
Pols nopētīja klinšu sienas, kas slējās augšup vismaz sešdesmit pēdas augsta arka. Šī zāle viņam atgadinaja majestātisku katedrali, tikai griestus un sienas klaja dabiski minerālu rotājumi, kas spīguļoja spožaja gaismā. Grīda bija mīksta un smilšaina, tapat ka šahta, kas veda uz šo telpu. Viņš ievilka elpu un sajuta sasmakušajā gaisa netīkamu smārdu. Filmēšanas grupas gaismas bija pavērstas pret talako sienu. Pārādijas vel viena atvere, daudz lielākā par pirmo, caur to mierīgi iekļūtu gan kravas auto, gan akmeņi un gruveši, kas bija cieši sablīvēti arkas ieejā.
Otra ieeja, ko? nopriecājās Makojs.
Ja, piekrita Grumers. Tomēr savadi. Slēpšana taču notika ar mērķi velak atkal paņemt. Kapec tad tik ļoti aizbarikadet?
Pols pieversa uzmanību trim kravas furgoniem. Tie bija novietoti šķībi, greizi, visas astoņpadsmit riepas saplakušas, riteņu diski no smaguma sadrupuši. Garo kravas kastu tumšais brezents vel saglabājies, taču pelejuma pārklāts, tērauda kabīnes un karkasi viscaur sarusejuši.
Makojs soļoja dziļāk iekša zālē, un operators sekoja viņam pa pēdām.
Par skaņu neko daudz nepārdzīvojiet. Tekstu vārām ierunāt velak, tagad galvenais attēls.
Reičela devas uz priekšu.
Pols pienāca viņai tieši aiz muguras.
Dīvaina sajuta, vai ne? It ka mes butu nokāpuši kapa.
Viņa pamāja ar galvu.
Es tieši par to domāju.
Paskatieties! sauca Makojs.
Gaisma pārādijas divi līķi, kas gulēja smiltīs starp akmeņiem un gružiem. Tikai kauli, drēbju skrandas un adas zābaki.
Viņiem iešauts galva, paziņoja Makojs.
Strādnieks pienesa tuvāk dienasgaismas lampu.
Centieties nekam nepieskarties, kamēr viss nav nofotografēts un nofilmēts. To pieprasīs ministrija. Grumera balss bija stingra.
Tur ir vēl divi līķi, paziņoja viens no strādniekiem.
Makojs ar filmēšanas grupu devas uz to pusi. Grumers un pa-
rejie sekoja, arī Reičela devas viņiem līdzi. Pols vel brīdi palika pie līķiem. To apģērbs bija satrunējis, tomēr pat blavaja gaisma bija saskatams, ka tās ir uniformas atliekas. Kauli laika gaita bija nomelnejuši, miesas un muskuļu audi sen jau sabirzuši pīšļos. Katram galvaskausā bija nepārprotams caurums. Abi it ka gulēja uz muguras, ribas un mugurkauls vel savās vietas. Viena pusē mētājas durklis, piestiprināts pie tādām ka jostas atliekam. Adas pistoles maksts bija tukša.
Viņa skatienu piesaistīja kaut kas labaja pusē.
Kaut kas melns, taisnstūrains, gulēja ena, daļēji iegrimis smiltīs. Neņemot vera Grumera stingro brīdinājumu, viņš pasniedzas un pacēla priekšmetu.
Tas bija maks.
Viņš uzmanīgi atvēra ieplaisājušo adas vāciņu. Banknošu nodalījumā bija pusizjukušas naudas zīmju driskas. Pols iebāza pirkstu vienā no sanu kabatam. Neka. Otrā kabata. Kartītes atliekas. Tas malas bija apspurušas un trauslas, tinte izbalējusi, bet kaut ko no rakstītā vel varēja saburtot. Viņš uzmanīgi ieskati jas.
AUSGEGEBEN15-3-51. VERFĀLLT15-3-55. GUSTAV MULLER.
Tālāk sekoja vel kadi vardi, bet no tiem bija saglabajušies tikai atsevišķi izkaisīti burti. Turēdams maku plauksta, viņš devās atpakaļ pie pārējiem. No aizmugures apgajis ap vienu no mašinam, viņš pēkšņi pamanīja turpat līdzās Grumeru. Pols jau gribēja iet viņam klat un jautāt par maku, bet tad viņš ievēroja, ka vācietis ir noliecies par vel vienu skeletu. Reičela, Makojs un parejie bija sapulcējušies desmit metrus talak, ar mugurām pret viņiem, un kameras joprojām duca. Makojs runaja, vērsies pret objektīvu. Strādnieki bija pacēluši halogēna prožektoru gārā statīva, un tas skaidri apgaismoja Grumeru, kas tupēja zemē un kaut ko mekleja smiltis ap kauliem.
Pols paslēpās ēnā aiz viena no kravas furgoniem un turpina ja vērot. Grumers ar kabatas lukturi apgaismoja smiltis iegrimušos kaulus. Kāds gan slaktiņš te toreiz plosījies? Grumera luktura stars apstājās izstieptas rokas gala, kur skaidri bija redzamas pirkstu kaulu atliekas. Pols ieskatijas uzmanigak. Smiltis bija iezīmeti burti. Daži laika gaita izgaisuši, bet trīs bija palikuši ar nevienādam atstarpēm. O I C