Nometis pistoli uz gultas, viņš paņēma skuvekli. Pa ceļam uz vannasistabu viņš uz mirkli apstajas pie istabas vienīgā loga. Tieši pretī bija "Gārni" ieeja, ko rotaja akmens kolonnas abas puses masivajām durvīm. Fasādes puses numuru logi rindojas sešos stāvos. Viņš bija uzzinājis, ka "Gārni" ir visdārgākā viesnīca šaja pilsētā. Acīmredzot Veilendam Makojam patīk grezna dzīve. Viņš bija noskaidrojis arī to, ka "Gārni" ir liels restorāns un konferenču zale, un laikam ekspedīcijas grupai šadas ērtības bija nepieciešamas. "Kristinenhofas" darbinieki esot atviegloti uzelpojuši, ka viņiem nebūs jarupejas par tik lielu viesu grupu ar augstam prasībām. Par to Knolls varēja tikai pasmaidīt. Kapitalisms tik ļoti atšķiras no Eiropas sociālismā. Amerika viesnīcnieki plestos sava starpa par tādiem klientiem.
Viņš raudzijas ārā caur melnajiem kaltas dzelzs režģiem, kas sargāja logu. Pēcpusdienas debesis bija pelekas un apmakušas, no ziemeļiem šurp slīdēja biezi melni mākoņi. Viņš bija dzirdējis, ka ekspedīcijas dalībnieki pārāsti atgriežas viesnīca ap sešiem. Tad viņš dosies izlūkos, ēdis vakariņas "Gārni" restorānā un centīsies kaut ko uzzināt no sarunam pie galdiņiem.
Viņš pārāudzijas lejup uz ielu. Vispirms uz vienu, tad uz otru pusi. Pēkšņi viņa skatiens pievērsās kādai sievietei. Viņa spraucas caur burzmu gajeju iela. Gaiši mati. Glīta seja. Ikdienas drēbēs. Uz labā pleca ādas soma.
Suzanna Dancere.
Nenomaskejusies. Pastaigājas atklatiba.
Burvīgi.
Viņš nosvieda skuvekli uz gultas, paķēra pistoli, ielika to makstī pie pleca siksnas zem jakas un metās ārā pa durvīm.
Suzannu parņema dīvaina sajuta. Viņa apstajas un pārāudzijas atpakaļ. Iela bija ļaužu pārpilnā, pusdienotaju puļi devas ietureties. Stoda bija rosīga pilsētiņa. Ka viņa bija uzzinājusi, apmēram piecdesmit tūkstoši iedzīvotāju. Senākā pilsētas daļa bija izpletusies visos virzienos, veseli kvartali daudzstavu namu ar koka vai ķieģeļu fasādēm. Dažas mājas nepārprotami bija vecas, bet lielākā daļa sena stila atdarinajumi, uzceltas piecdesmitajos un sešdesmitajos gados, tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektajā gadā sabombardēto ēku vietā. Celtnieki bija pastradajuši godam, mājas bija rotātās ar bagatigiem reljefiem rotājumiem, lielam statujam un bareljefiem. Izskatījās, it kā viss būtu īpaši noformēts fotografēšanai.
Augstu virs galvas debesis slejas Sāpju Dievmātes abatija. Si milzīgā celtne bija uzbūvēta piecpadsmitaja gadsimta par godu
Jaunavas Marijas palīdzībai, lai uzvarētu kadā vieteja kaujā. Baroka stila eka slejas uz klints kraujas virs Stodas un duļķainas Ederas upes, acīmredzot simbolizējot seno laiku cilvēku drosmi un dižciltīgo varu.
Viņa pārāudzījās uz augšu.
Augstā abatijas eka šķita tiecamies uz priekšu, nedaudz ieliecoties uz iekšu, tās divi dzeltenie torņi bija savienoti ar balkonu, kas bija vērsts tieši uz rietumiem. Viņa iztēlojas laikus, kad muki un prelati no šī lepna skatu punkta vēroja savus valdījumus. "Dieva cietoksnis" šadi kāds viduslaiku hroniku autors bija nosaucis šo abatiju. fasādes apdare mijas dzintarkrasas un balti mura akmeņi, ko vainagoja rūsas pārklāts dakstiņu jumts. Cik jauka sakritība. Dzintars. Varbūt ta ir likteņa zīme. Un, ja viņa ticētu vel kaut kam citam, ne tikai sev, tad varbūt ņemtu to verā. Bet pašlaik vienīgais, kam viņa pieversa uzmanību, bija sajuta, ka viņu kāds novēro.
Protams, Veilends Makojs izraisīja interesi. Varbūt tas arī ir iemesls. Šeit bija vel kāds. Mekleja. Vēroja. Bet kur? Visapkārt viņai šauras ieliņas abas pusēs bija simtiem logu vairaku stāvu augstumā. Bruģētājās ielas drūzmējas pārāk daudz seju, lai visas izpētītu. Varbūt sekotājs ir maskējies. Varbūt kāds lūkojas no abatijas balkona simt metru augstuma. Pusdienlaika saule viņa varēja sazīmēt sīkus siluetus, acīmredzot tūristus, kas bauda lielisku skatu.
Vienalga.
Viņa pagriezās un iegāja viesnīca "Gārni".
Piegājusi pie reģistratūras letes, Suzanna vāciski uzrunāja klerku:
Man jaatstaj ziņa Alfrēdam (irumeram.
Protams. Klerks pastūma uz viņas pusi bloknotu.
Viņa uzrakstija: "Es būšu Svēta Gerharda baznīca 22:00. Nāciet. Margarete." Viņa salocīja zīmīti.
Es gādāšu, lai Herr Doktor Grumers to saņem, apsolīja klerks.
Suzanna pasmaidīja un pasniedza viņam desmit eiro par pūlēm.
Stāvēdams "Kristinenhofas" vestibila, Knolls uzmanīgi pavēra plānos aizkarus, lai redzetu ielu. Viņš redzēja, kā Suzanna I )ancere nepilnu simt pedu attalumā pēkšņi apstajas un sak raudzīties apkart.
Vai viņa nojauta Knolla klātbūtni?
Viņa bija gudra. Ar labu intuīciju. Knollam vienmer bija paticis Junga novērojums, ka senie filosofi salīdzinājuši katru sievieti ar Ievu, Helenu, Sofiju vai Mariju atbilstoši impulsīvam, emocionālām, intelektuālam vai morālām raksturam. Dancerei noteikti piemita kaut kas no pirmājam trim, tikai morāles gan viņa nebija ne kripatas. Viņai piemita vēl kāda īpašība Dancere bija bīstama. Taču tagad viņa droši vien bija zaudējusi modrību, domadama, ka Knolls ir aprakts pazemē zem klinšu bluķu lavīnas četrdesmit kilometru attāluma. Cerams, ka Francis Felners būs pavēstījis Loringam par sava aģenta bezvēsts prombūtni, un ar šo viltību Knolls būs ieguvis laiku, lai noskaidrotu, kas īsti notiek. Un vēl svarīgak ieguvis laiku, lai izlemtu, ka noslēgt rēķinus ar pievilcīgo pretinieci.
Ko viņa šeit meklēja, kapec grozījās apkart gaišā dienas laika viesnīcā "Gārni"? Ta butu pārāk liela sakritība, ja viņa pavisam nejauši butu nokļuvusi Stodā, Veilenda Makoja ekspedīcijas vieta, turklāt arī viesnīca, kur viņš ar savu grupu bija apmeties. Vai viņai ekspedīcijas grupa bija kāds spiegs? Tas nebutu nekāds brīnums. Viņš pats daudzkart bija algojis spiegus, lai Felners pirmais varētu tikt pie atradumiem. Piedzīvojumu meklētāji pārāsti ļoti labprat vēlējas pec iespējas atrak pārdot vismaz daļu ieguvuma melnajā tirgū, jo visi atradumi tik un tā oficiāli ir uzskatami par pazudušiem. Šādi viņi sev aiztaupīja liekus sarežģījumus ar valdības iestādēm un iespējamas konfiskācijas. Vācieši bija bēdīgi slaveni ar savu niķi atņemt mekletajiem pašus labākos šahtu atradumus. Deklarēšanas noteikumi bija stingri, un parkapejiem draudēja bargi sodi. Bet vienmer varēja pajauties uz to, ka alkatība ņems virsroku, un Knolls bija iegādājies dažus lieliskus mākslās darbus Felnera privatajai kolekcijai tieši no šādiem alkatīgiem dārgumu medniekiem.
Saka 1it sīks lietutiņš. Uz ielas parādijas lietussargi. Taluma nodunēja pērkons. Dancere atkal iznaca no viesnīcas. Viņš atkapas no loga. Cerams, ka viņa nenāks pāri ielai un iekša "Kristinenhofa". Šaurajā vestibilā nebija, kur paslepties.
Viņš atviegloti uzelpoja, kad sieviete bezrūpīgi uzcēla jakas apkakli un aizsoļoja atpakaļ pa ielu. Knolls pieskreja pie durvīm un piesardzīgi palūkojas ārā. Dancere iegāja kadā cita viesnīca taja paša ielā tas nosaukums uz plāksnītes bija "GEBLERS", un fasāde bija rotata ar seniem, gadsimtu gaita salikušiem smagnejiem baļķiem. Viņš bija tai pagajis gārām ceļa uz "Kristinenhofu". Labi, ka viņa apmetusies tur. Ērti, tuvumā. Viņš atgriežas savas viesnīcas vestibila un turpinaja lūkoties pa logu, cenzdamies neradīt aizdomas nedaudzajos viesos, kas grozījās turpat. Pagāja piecpadsmit minūtes, bet Dancere neparādijas.
Viņš pasmaidīja.
Viss apstiprinas.
Viņa apmetusies tur.
38
13:15
Pols jurista vērīguma pētīja Alfrēdu Grumeru, pievēršot uzmanību katrai niansei ša vira seja, vērtējot viņa izturēšanos un paredzot iespējamo reakciju. Viņš, Makojs, Grumers un Reičela bija atgriezušies šķūnīti līdzās šahtai. Uz skārda jumta grabinājās lietus. Kopš atraduma brīža bija pagajušas gandrīz trīs stundas, un arī Makoja oma bija drūma kā negaisa mākonis.