Tur baznīca ir atvērta līdz pusnaktij. Veļas stundas ir maz apmckletaju. Varbūt pusvienpadsmitos?
Labi.
Un jauki deretu neliels avanss, kas apliecinatu jūsu darba deveja labos nodomus. Teiksim, miljons eiro?
Knolls nepazina šo cilvēku, bet tas rīkojās kā pēdējais muļķis, pūloties izspiest no Danceres naudu. Knolls pietiekami augsti cienīja viņas spējas, lai zinātu, ka tas ir bistami, un arī šim Grumeram vajadzētu to apjēgt. Acīmredzot viņš bija kāds nemākulis, ko Dancere nolīgusi, lai uzzinātu, ko dārā Veilends Makojs.
Vai arī ne tikai to?
Miljons eiro? Tikai kā avanss?
Virs vārdā Grumers no ka pa pa akmens pakāpieniem uz ielas un pagriežas uz austrumiem. Dancere arī nokapa, bet devās uz rietumiem. Knolls zinaja, kur viņa apmetusies, un bija viņu izsekojis no viesnīcas līdz baznīcai. Protams, viņas klātbūtne visu sarežģīja, bet pašlaik Knollu interesēja šis Grumers.
Viņš nogaidīja, līdz Dancere pazūd aiz stūra, tad devas nopakaļ vīrietim. Palikdams drošā attāluma, viņš bez pulem izsekoja to līdz "Gārni".
Tagad viņš zināja.
Un lieliski zinaja arī to, kur rītvakar pusvienpadsmitos būs Suzanna Dancere.
Reičela izslēdza gaismu vannasistabā un devas uz gultu. Pols sēdēja gulta, lasīdams International Herald Tribune, ko bija nopircis suvenīru bodīte, kura viņi bija atraduši vācu angļu vārdnīcu.
Viņa doma ja par savu bijušo vīru. Tik daudzas šķiršanas prāvas viņa bija vērojusi, ka cilvēki sajūsmā iznīcina viens otru. Katrs ikdienas dzīves sīkums, kas gadiem ilgi nebija šķitis svarīgs, tagad pēkšņi kļuva par iemeslu apvainojumiem, nežēlīgiem uzbrukumiem vai vienkārši par pierādījumu, ka laulība ir neglabjami izjukusi, ka prasa likums. Vai tiešām šadas izdarības sagada baudu? Ka tas var but? Par laimi, viņi ta nerīkojās. Viņa un Pols atrisinaja savas domstarpības kada lietaina otrdienas pēcpusdiena, mierīgi sēdēdami pie ēdamistabas galda. Pie ta paša galda, pie kura pagājušaja otrdiena Pols pastastīja par viņas tevu un Dzintara istabu. Pagajušaja nedēļa viņa pret Polu izturējās nejauki. Lieki teikt, ka viņam trūkst mugurkaula. Bet kapec viņa ta dārā? Tas tik ļoti atšķiras no viņas izturēšanas tiesas zālē, kur tiek apsvērts katrs vārds un darbība.
Vai galva vel sap? Pols apjautajas.
Reičela apsēdas uz gultas malas, matracis bija stingrs, dunu sega mīksta un silta.
Mazliet.
Viņai iztēlē atkal pazibēja spožs naža asmens. Vai Knolls tiešam gribēja viņai uzbrukt? Un vai viņa rīkojās pareizi, noklusējot to Polam?
Jāpiezvana Panikam. Japastasta, kas notiek un kur mes esam. Viņš droši vien bnnas.
Pols pacēla skatienu no avīzes.
Tev taisnība. Piezvanīsim rit. Vispirms pārliecināsimies, vai te vispār kaut kas ir.
Viņa atkal atcerejas Kristiānu Knollu. Viņa pašpārliecinātībā bija Reičelu ieintriģējusi un atmodinājusi sen apspiestas jutas. Savos četrdesmit gados viņa bija mīlējusi tikai savu tevu, kadu īslaicīgu draugu koledžā, kuru tobrīd uzskatīja par savu īsto izredzēto, un Polu. Kad viņa apprecējās ar Polu, viņ^ vairs nebija nevainīga, bet nebija arī īpaši pieredzējusi. Pols bija kautrīgs, noslēgta rakstura cilvēks. Viņš, protams, nevarētu sacensties ar Kristiānu Knollu, tomēr bija godīgs, uzticams un uzticīgs. Kapec tas viņai kādreiz šķita garlaicīgi? Vai vainīgs bija viņas pašas brieduma trukums? Varbūt. Marla un Brents ļoti mīlēja tevu. Un viņam bērni vienmer bija pirmāja vieta. Grūti pārmest vīrietim, ka tas mii savus bērnus un ir uzticīgs sievai. Kas tad notika? Viņi atsvešinājās. Tas ir vienkaršakais izskaidrojums. Bet vai tiešām ta bija? Varbūt vainīgs stress? Viņiem abiem darbā bija, par ko nervozēt. Taču visticamakais izskaidrojums, šķiet, ir slinkums.
Nevelcšanās piestrādāt pie attiecību saglabašanas. Viņa reiz bija lasījusi šādus vārdus nicinājums pret pierasto -, kas it ka raksturoja laulību.
Trāpīgs novērojums.
Pol, es tev esmu pateicīga par visu, ko tu dari. Vairak, neka tu vari iedomāties.
Reičela, es melotu, ja teiktu, ka tas nav aizraujoši. Turklāt varbūt dabušu savai firmai jaunu klientu. Šim Veilendam Makojam tiešam būs vajadzīgs advokats.
-Man ir tadas aizdomas, ka rīt, kad ieradīsies investori, šeit sāksies īsta elle.
Pols nosvieda avīzi uz paklaja.
Tev taisnība. Viss var kļūt interesanti. Viņš izslēdza naktslampiņu. Tai līdzas gulēja pazemes ala atrastais maks un Reičelas teva vēstules.
Viņa izslēdza gaismu sava gultas pusē.
Cik jocīga sajuta, atzinās Pols. Pec trim gadiem atkal gulēt kopa.
Reičela sava pusē saritinajas zem segas. Viņa bija uzvilkusi vienu no Pola rievota auduma krekliem ar gārām piedurknēm, no kura vēdīja pec desmit kopdzīves gadiem tik pazīstama mierinoša smarža. Pols pagriežas uz sāniem, ar seju pret Reičelu, it ka lai pārliecinātos, ka viņai otra pusē pietiek vietas. Viņa nolēma rīkoties pirmā un piekļāvās viņam tuvāk.
Tu esi labs cilvēks, Pol Katler.
Viņa ar vienu roku apskava blakus gulošo. Juta, ka viņš saspringst, un iedomājās, vai tas ir no uztraukuma vai no pārsteigumā.
Tu jau arī neesi tik slikta, viņš atbildēja.
40
Otrdiena, 20. maijs, 9:10
Pols sekoja Reičelai drēgnajā šahta uz pazemes zaļi, kur atradas trīs vecie kravas auto. Šķūnīti viņš bija uzzinājis, ka Makojs darbojas pazeme jau no septiņiem. Grumers izrakumu vieta vēl nebija rādījies, bet dežurants paskaidroja, ka tas nav nekas nepārāsts, jo viņš pārāsti ierodoties velak.
Viņi iegāja apgaismotajā zālē.
Pols apstājās, lai tuvāk papētītu mašīnas. Vakardienas uztraukumos nebija laika tas aplūkot. Visi priekšējie lukturi, atpakaļskata spoguli un vējstikli bija veseli. arī apaļas brezenta kulbas bija neskartas. Ja neņem vera biezo rūsas kārtu, rhikstas riepas un sapelējušo brezentu, varētu iedomāties, ka auto spētu izbraukt no šis klinšu garāžas.
Divām mašinam kabīnes durvis bija atvērtas. Pols ielūkojās viena. Adas sēdeklis bija saplēsts un satrunējis. Instrumentu paneļa radītāji bija tumši un klusi. Nebija redzams neviens papīra gabaliņš vai kāds cits lietiskais pierādījums. Viņš aizdomājas, no kurienes šie auto ir nākuši. Vai tie parvadaja vācu armijas kareivjus? Vai ebrejus uz nāves nometnēm? Vai tie bija pieredzējuši krievu uzbrukumu Berlīnei vai amerikaņu triecienu no rietumiem? Cik savads sirreāls skats Vacijas kalnu dzīles.
Uz klinšu sienas pazibēja ena, liecinot par kustību tālaka auto otrā puse.
Makoj? viņš iesaucas.
-Šeit!
Pols un Reičela apgāja apkart kravas mašīnām. Dūšīgais vīrs pagriežas pret viņiem.
Tie, bez šaubām, ir liūssing NAG. Četrarpus tonnas, dīzeļa motors. Divdesmit pēdas gari. Septiņarpus pēdas plati. Desmit pēdas augsti. Makojs piegāja tuvāk pie sarūsējuša sanu paneļa un uzsita ar duri. Smiltīs nobira sarkanbrūni rūsas putekļi, bet metāls neieplīsa. Masīvs tērauds un dzelzs. Ar šādiem vāģiem var pārvadat gandrīz septiņas tonnas. Tikai sasodīti leni gan. Ne vairak par divdesmit, divdesmit vienu jūdzi stunda.
Un ko jūs ar to gribat teikt? jautāja Reičela.
Ar to es gribu teikt, jūsu godība, ka šie sasodītie vāģi netika izmantoti dažu gleznu un vāžu vešanai. Tie bija vērtīgi. Lieliem parvadajumiem. Smagam kravam. Un vācieši neparko nepamestu tos šahtā.
Un ko tas nozīme? Reičela neatlaidas.
Viss šis pasakums ir kaut kāds murgs. Makojs pasniedzās kabata, izvilka salocītu papīra lapu un pasniedza to Polam. Jums jāizlasa šis.
Pols atlocīja lapu un piegāja tuvāk pie gaismas. Tas bija memorands. Viņš un Reičela klusēdami izlasīja to.