Monika noradīja uz izgriezumiem uz rakstamgalda.
Tu doma, ka visi šie cilvēki tika noslepkavoti?
Vai ir kāds cits loģisks izskaidrojums? Felners atjautaja.
Monika piegāja tuvāk un pāršķirstīja rakstus.
Ar Borju mēs bijām tikuši uz īstajam pēdām, vai ne?
Tā varētu teikt, piekrita Knolls. Lai gan neesmu pārliecināts. Taču ar to pietika, lai Suzanna nogalinatu Čapajevu un mēģinātu likvidēt mani.
Ta izrakumu vieta varētu but svarīga, secinaja Felners. Manuprat, treniņu laiks beidzies. Kristian, es tev dodu atļauju risināt šo situāciju pec saviem ieskatiem.
Monika izbrīnā pārāudzijas uz tevu.
Es domāju, ka tagad es esmu noteiceja.
Felners pasmaidīja.
Atvēli vecam vīram vel pēdējo prieciņu. Mes ar Kristiānu strādājam pie šiem meklejumiem jau gadiem ilgi. Man ir tāda nojauta, ka varbūt esam tikuši tuvāk. Liebling, es ludzu atļauju iejaukties tava valdīšana.
Monika samocīti pasmaidīja, protams, nepriecādamās par to. Taču ko viņa varēja teikt, nodoma ja Knolls. Viņa nekad nebija atklāti iebildusi tēvam, lai gan aiz muguras pukojas par veca vira bezgalīgo pacietību. Felners bija audzinats veco tradīciju gārā, kas noteica, ka vīrieši pelna naudu, bet sievietes laiž pasaulē bērnus. Viņš parvaldija finanšu impēriju, kas dominēja Eiropas komunikāciju tirgū. Viņam klanijas politiķi un lielrūpnieki. Bet viņa sieva un vienīgais dels bija miruši, un Monika bija pēdējā Felneru dzimtas atvase. Tā nu viņš bija spiests uzaudzinat šo sievieti vīrišķīgā gārā. Par laimi, viņa bija izturīga. Un gudra.
Protams, tevs. Dari, ka velies.
Felners pasniedzas un satvēra meitas roku.
Es zinu, ka tu to nesaproti. Bet pateicos tev par piekāpību.
Knolls nespeja novaldīties.
Tas ir kaut kas jauns.
Monika uzmeta viņam bargu skatienu.
Felners klusi iesmejas.
Tev taisnība, Kristian. Tu viņu labi pazīsti. Jūs abi būsiet lieliska komanda.
Monika atkal apsēdas.
Felners turpinaja:
Kristian, atgriezies Stodā un noskaidro, kas tur notiek. Tiec gala ar Suzannu, ka pats vēlies. Es gribu pirms nāves uzzināt par Dzintara istabu labas vai sliktas ziņas. Ja tev rodas šaubas, atceries to šahtu un savus divdesmit miljonus eiro.
Viņš piecēlās.
Vari man ticēt, es arī neaizmirsīšu.
42
Stoda
13:45
Viesnīcas "Gārni" lepnais salons bija pilns. Pols stāvēja malā blakus Reičelai, gaidīdams, ka risināsies šī drāma. Ja vien interjers spētu palīdzēt, tad šīs zāles iekārtojums noteikti butu labvēlīgs Veilendam Makojam. Ozolkoka paneļu sienas rotāja senas Vācijas kartes biezos rāmjos. Svinīgo gaisotni papildinaja mirdzoša misiņa lustra, pulēti senlaicīgi krēsli un krāšņs austrumniecisks paklājs.
Krēslos apsēdas piecdesmit seši cilvēki ar izbrīna un noguruma izteiksmi sejās. Viņi tika atvesti ar autobusiem no Frankfurtes, kur pirms četrām stundām bija nolaidusies viņu lidmašīna. Viņu vecums bija no mazliet pāri trīsdesmit līdz apmēram sešdesmit pieciem gadiem. arī adas krāsa bija dažāda. Lielais vairākums bija baltie, vēl arī divi paveci melnadaini pāri un viens japāņu pāris. Visi šķita satraukti un nepacietīgi.
Makojs un Grumers staveja garās telpas galā kopā ar pieciem izrakumu darbiniekiem. Uz metala statīva bija novietots televizors ar videomagnetofonu. Zāles beigās sēdēja divi nopietna izskata vīrieši ar piezīmju bloknotiem rokas, laikam reportieri. Makojs negribēja laist tos iekšā, bet tie abi novicinaja ZDF vācu ziņu aģentūras apliecības un uzstaja, ka veļas palikt.
Uzmanieties, ko sakat, Pols bridinaja Makoju.
Esiet sveicināti, partneri, Makojs ierunājās, smaidīdams ka televīzijas evaņģēlists. Sarunu murdoņa apklusa.
Ārpusē jūs gaida kafija, sula un maizītes. Es zinu, ka jūs esat mērojuši talu ceļu un esat noguruši. Lidojuma nogurums ir briesmīgs, vai ne? Bet es nešaubos, ka jūs noteikti arī degat nepacietībā uzzināt, ka mums sokas.
Šo uzrunu bez aplinkiem bija ieteicis Pols. Makojs pats vēlējās mazliet novilcināt laiku, bet Pols iebilda, ka tas tikai izraisītu aizdomas.
Runājiet laipni un mierīgi, viņš piekodinaja. Un nekādus "velnus" un "sudus" katra vārda gala, ka es dzirdēju vakar, sapratāt? Makojs nerimās apgalvot, ka viņš ir labi audzinats un skolots un prot tikt galā ar ļaužu pūļiem.
Es zinu, ka jums visiem neliek mieru viens jautajums. Vai mes esam kaut ko atraduši? Ne, vēl ne. Bet vakar mes krietni pavirzījāmies uz priekšu. Viņš noradīja uz Grumeru. Tas ir doktora kungs Alfrēds Grumers, Maincas universitātes mākslās vēsturēs profesors. Doktora kungs ir mūsu ekspedīcijas eksperts. Ļaušu viņam paskaidrot, kas noticis.
Grumers paspēra soli uz priekšu, lieliski iejuties vecīga profesora teļa vilnas tvida žaketē, velveta biksēs un ar adītu kaklasaiti ap kaklu. Viņš staveja, iebāzis labo roku bikšu kabata, bet kreiso brīvi nolaidis gar sāniem. Ar labsirdīgu smaidu sejā viņš paziņoja:
Iesākuma mazliet pastastīšu par šis ekspedīcijas priekšvēsturi.
Mākslas darbu laupīšanai ir senas tradīcijas. Grieķi un romieši ikreiz atņēma iekaroto zemju iedzīvotajiem visus vērtīgākos īpašumus. Krustneši četrpadsmita ja un piecpadsmita ja gadsimta laupīja visa Austrumeiropa un Vidējos Austrumos. Viņu laupījumi vel joprojām rotā Rietumeiropas baznīcas un katedrāles.
Septiņpadsmitaja gadsimta parādījās smalkaks zagšanas paņēmiens. Pēc zaudējuma karā lielas kārāliskas kolekcijas muzeju tajos laikos vel nebija tika nopirktas, nevis nozagtas. Viens piemers. Kad tūkstoš septiņsimt piecdesmit septitaja gada cārā armija okupēja Berlīni, Fridriha II kolekcijas netika aiztiktas. To aizskaršana tiktu atzīta par barbarismu pat krievu vidu, kurus eiropieši uzskatīja par barbariem.
Iespējams, vislielākais visu laiku laupītājs bija Napoleons. Vacijas, Spanijas un Italijas muzeji tika iztukšoti, lai varētu piepildīt I.uvru. Pēc Vaterlo kaujas, Vīnes kongresā tūkstoš astoņsimt piecpadsmitaja gada Francijai pavēlēja atdot nozagtos mākslās darbus. Daļa tika atdota, bet daudzi palika Francijas īpašuma un vel šodien ir apskatami Parīzē.
Pols ar apbrīnu vēroja Grumeru. Viņš bija gluži ka skolotājs klases priekšā. Klausitaji, šķiet, uzņēma viņa stāstījumu ar sajusmu.
-Jusu prezidents Linkolns Amerikas Pilsoņu kārā laikā izdeva rīkojumu, kas pavēlēja aizsargat Dienvidu štatu klasiskos mākslās darbus, bibliotēkas, zinātniskās kolekcijas un vērtīgos instrumentus. Briseles konference tūkstoš astoņsimt septiņdesmit ceturtaja gada tika izvirzīts līdzīgs priekšlikums. Krievijas cars Nikolajs II pat ieteica vēl stingrākus aizsardzības pasākumus, kas tika apstiprināti Tlaga tūkstoš deviņsimt septitaja gada, taču divos sekojošajos pasaules karos šie likumi neko daudz nelīdzēja.
Hitlers pilnībā ignorēja Hagas konvenciju un atdarinaja Napoleonu. Nacisti izveidoja veselu administratīvu departamentu, kas nodarbojas tikai ar zādzībām. Hitlers gribēja uzbūvēt milzīgu izstāžu pili Fūhrermuseum ar visbagātīgāko mākslās kolekciju pasaule. To viņš nolēma celt sava dzimtaja pilsēta Linčā, Austrija.