Viņš šo plānu nosauca par Sonderauftrag Linz. Linčas speciālo misiju. Sim muzejam bija jākļūst par Treša reiha sirdi, izveidotu pec paša Hitlera projekta.
Grumers uz mirkli apklusa, it ka lai ļautu klausītajiem aptvert dzirdēto.
Taču Hitlera laupīšanai bija pavisam cits mērķis. Ta kalpoja ienaidnieka morala noskaņojuma graušanai, un tas īpaši attiecas uz Krieviju, kur cārā pilis Ļeņingradas tuvuma tika izpostītas tieši vietejo iedzīvotāju acu priekša. Kopš gotu un vandaļu laikiem Eiropa nebija pieredzējusi tik cinisku uzbrukumu cilveces kultūrai. Muzeji visā Vacija, visvairak Berlīne, bija pilni ar salaupītajiem mākslas darbiem. Pašas kārā beigas, kad krievi un amerikāņi nenovēršami tuvojas, no Berlīnes uz dienvidiem, uz Harca kalniem tika evakuēts vilciena sastāvs ar mākslās darbiem. Uz šejieni, uz šo reģionu, kur mēs pašlaik atrodamies.
Televizora ekrana parādijas plaša kalnu masīva panorama. Grumers ar talvadibas pulti apturēja attēlu mežaina apvidu.
Nacistiem patika slēpt bagatibas pazeme. Harca kalni, kas pašlaik ir mums apkart, tika izmantoti bieži, jo tajos ir Berlīnei tuvākās apakšzemes slēptuvēs. To pierada pēckārā atradumu piemēri. Šeit tika paslēpta Vācijas valsts kase, ka arī vairāk neka miljons gramatu, visdažadakas gleznas un skulpturas. Bet laikam visdīvainākais atradums tika uziets netālu no šejienes. Amerikāņu kareivju vienība ziņoja, ka atraduši svaigi muretu ķieģeļu sienu, gandrīz divus metrus biezu, piecsimt metru dziļuma kalna iekšiene. Siena tika nojaukta, un aiz tas viņus sagaidīja aizslēgtas tērauda durvis.
Pols vēroja klausītāju sejas. Viņi šķita ka apburti. Viņš pats ari.
-Aiz durvīm amerikaņi atrada četrus milzīgus zārkus. Viens bija rotāts ar vainagu un nacistu simboliem, un uz sāna bija uzraksts "Ādolfs Hitlers". Trīs parejie zārki bija apklati ar vācu armijas pulku karogiem, lika atrasts arī dārgakmeņiem rotāts scepteris un lode, divi kroņi un zobeni. Tas viss izskatijas pēc svētnīcas vai teatra dekorācijas. Tas bija Hitlera kapenes. Taču diemžēl viņa paša tur nebija. Zārkos bija feldmaršala fon Hindenburga, viņa sievas, Fridriha Lielā un Fridriha Vilhelma I mirstīgas atliekas.
Grumers nospieda pults pogu un atkal iedarbinaja videoattelu. Tagad kamera pārvietojās pazemes zāles iekšiene. Makojs no rīta bija vēlreiz iegriezies izrakumu vieta un no jauna uzņēmis vakar uzfilmēto materiālu, izveidojot samontētu filmu, lai nedaudz aizkavētu partnerus. Tagad Grumers ar šis videofilmas palīdzību stastija par rakšanu, par trim kravas auto un pieciem līķiem. Piecdesmit seši acu pāri bija ka piekalti pie ekrana.
šo kravas automobiļu atrašana ir svarīgs sasniegums. Acīmredzot uz šejieni tika atvests kaut kas ļoti vērtīgs. Kravas automobiļi bija dārga manta, un, ja jau trīs tika pamesti pazeme, tas nozīmēja, ka uz spoles bija liktas īpaši lielas vērtības. Pieci līķi vel vairak papildina šo noslēpumu.
Ko jūs atradat tajas kravas mašīnas? atskanēja pirmais klausitaju jautajums.
Makojs paspēra soli uz priekšu.
Tas bija tukšas.
Tukšas? iesaucas vairakas balsis reizē.
Tieši ta. Visas trīs kravas kastes bija ka izslaucītas. Makojs pamāja Grumeram, un tas uzlika vel vienu videokaseti.
Tas nav nekas nepārāsts, Grumers piebilda.
Fkrana atkal parādījās attēls ta pazemes zāles daļa, kas tīši nebija iekļauta pirmāja kasete.
Šeit redzama pazemes zāles otra ieeja. Grumers norādīja uz ekrānu. Mēs pieņemam, ka aiz tas var būt vel viena telpa. Un tagad mes raksim uz turieni.
ļus teicat, ka kravas auto ir tukši, iebilda kāds pavecs vīrietis.
Pols saprata, ka tagad sāksies visgrūtākais. Jautājumi. Realitate. Taču viņi bija visu izrunājuši, viņš un Reičela bija sagatavojuši Makoju ka liecinieku pirms stingras nopratinašanas. Pols atbalstīja stratēģiju, kas paredzeja pieņemumu, ka var but vēl viena telpa. Varbūt bija ari. Ko var zināt? Tas vismaz nomierinās partnerus uz dažam dienam, līdz Makojs izurbsies cauri otrai ieejai un pārliecināsies pats.
Makojs labi atvairīja uzbrukumus, atbildot uz katru jautājumu izsmeļoši un ar smaidu. lXišīgais virs bija teicis taisnību. Viņš tiešam prata tikt galā ar ļaužu pūļiem. Pola skatiens visu laiku slīdēja pa plašo salonu, cenšoties novērtēt katra klausitaja reakciju.
Pagaidām viss mierīgi.
Lielāka daļa investoru šķita apmierināti ar izskaidrojumu.
Viņš ievēroja, ka telpas dziļuma pa divviru durvīm, kas ved uz vestibilu, ieslīdeja kada sieviete. Viņa bija maza auguma, ar gaišiem matiem līdz pleciem. Viņa palika stavam ena, kas slēpa viņas seju. Taču viņas izskats šķita pazīstams.
Mans juridiskais pārstāvis ir Pols Katlers, paziņoja Makojs.
Pols pagriezās, dzirdot savu vārdu.
Katlera kungs palīdzēs doktoram Grumera kungam un man gadījumā, ja izrakumu vieta radīsies kadi juridiski sarežģījumi. Mes gan nedomājām, ka tadi būs, tomēr Katlera kungs, jurists no Atlantas, laipni atvēlēja mums savu laiku.
Pols uzsmaidīja klausītajiem, juzdamies neērti pec šāda pieteikuma, bet nespedams neko piebilst. Parādījies publikai, viņš atkal pārāudzijas uz durvju pusi.
Sieviete bija pazudusi.
43
Suzanna izskrēja no viesnīcas. Viņa jau bija redzējusi un dzirdējusi pietiekami daudz. Tur palika Makojs, Grumers un abi Katleri, visi acīmredzot pietiekami aizņemti. Cik izdevās saskaitīt, tur bija arī pieci strādnieki. Tatad, saskaņa ar Grumera sniegtajām ziņām, vel atlika divi grupas darbinieki, kas droši vien stāv sardzē izrakumu vietā.
Viņa bija uztvērusi Pola Katlera skatienu, taču nevajadzētu baidīties no pazīšanas. Viņas izskats tagad bija pavisam citāds neka pagajušaja nedēļā Atlantas biroja. Drošības pēc viņa bija palikusi ena un uzkavējusies tikai mirkli, lai pārliecinātos, kas notiek un kas ir ieradušies. Viņa riskēja, ierazdamas "Gārni", taču Alfrēdam Grumeram nevarēja uzticēties. Viņš bija pārāk vācisks, pārāk alkatīgs. Miljons eiro? Muļķim laikam rādās sapņi. Vai viņš tiešam doma, ka viņas darba devējs ir tik lētticīgs?
Izgājusi ārā, viņa ielēca Porsche, traucas uz austrumiem, uz izrakumu vietu un atstāja auto bieza meža, apmēram puskilometra attalumā. Pēc neilga gājienā viņa nonāca līdz darbarīku šķūnītim un šahtas ieejai. Ārpuse dūca ģeneratori. Nemanīja ne mašīnas, ne cilvēkus.
Viņa ieshdeja pa šahtas ieeju un devās spuldžu norādītājā virziena uz pustumšu galeriju. Trīs halogēna gaismekļi nebija ieslegti, un vienīgais apgaismojums bija atblāzma no tālāk esošas milzīgas zāles. Viņa pielavijas tuvāk un pacēla roku virs viena gaismekļa. Gaiss bija silts. Viņa pārāudzijas lejup un atklāja, ka visi trīs gaismekļi ir izslēgti no kontakta.
Ēnas galerijas otrā puse viņa pamanīja guloša cilvēka siluetu. Viņa piegāja tuvāk. Smiltīs gulēja vīrietis darba kombinezona. Viņa parbaudija pulsu. Vajš, tomēr jūtams.
Pa atveri klinti viņa ielūkojas lielaja zale. Pie talakas sienas kustējās kada ena. Zemu pieliekusies, viņa ieshdeja iekša. Nebija redzama pat viņas ēna, un mīkstās smiltis apslapēja soļu troksni. Viņa nolēma sagatavot ieroci tikai tad, kad redzes, kas ir cilvēks, kurš kustējās alā.
Pielavijusies pie tuvākā kravas auto, viņa pieliecas un palūkojas zem virsbūves. Talaka auto otra pusē bija redzamas zabakos ieautas kajas. Tas aizsoļoja pa labi. Mierīgi, nesteidzīgi. Acīmredzot to īpašnieks nenojauta par viņas klātbūtni. Viņa klusēja un nekustējās, lai paliktu nemanāma.
Kajas apstājas pie tālākās mašīnas pakaļgala.
Nokrakšķēja brezents. Laikam svešinieks ielūkojas kravas kastē. Izmantojot šo bridi, viņa apgāja ap tuvākā auto priekšgalu un pieskrēja pie nakama auto motora pārsegā. Tagad viņa un tas otrs atradas iepretī viens otram pretējās puses. Viņa piesardzīgi palūkojās uz cilvēka stāvu divdesmit pedu attaluma.