Viņš gausi iesoļoja māja, bet jau pec dažam minūtēm sētas puses durvis atspraga vaļa un virtuve ieskreja abi viņa mazbērni. Viņi nekad neklauvēja, un durvis nekad nebija aizslēgtas. Brentam bija septiņi gadi, Marlai seši. Abi apskava vectēvu. Tūlīt arī Reičela ienaca pa durvīm.
Vecotēv, vecotev, kur ir Lūsija? jautāja Marla.
Guļ darbistaba. Kur tad citur? Kaķis bija viņiem pieklidis pirms četriem gadiem un iekārtojies uz palikšanu.
Bērni metas skriet uz mājas galveno durvju pusi.
Reičela atvēra ledusskapi un izņēma aukstas tējas kruku.
Tu tiesas zale gandrīz apraudajies.
ILs zinu, ka sarunaju par daudz. Taču atcerejos savu tevu. Kaut tu butu viņu pazinusi! Viņš katru dienu stradaja uz lauka. Carisma piekritējs. Uzticīgs līdz galam. Ienīda komunistus. Viņš apklusa. Hs iedomājos, ka man pat nav viņa fotogrāfijās.
Toties tev atkal ir viņa vārds.
Pateicoties tev, meitiņ. Vai uzzināji, kur ir Pols?
Mana sekretāre noskaidroja. Viņš bija aizņemts testamentu lii-sa un nevareja atnakt.
Ka viņam klājas?
Reičela iemalkoja teēju.
droši vien labi.
Vecais virs nopētīja savu meitu. Viņa bija tik līdzīga mātei. Perļaini balta ada, kupli kastaņbruni mati, vērīgas bruņas acis ar patīkamu neatkarīgas sievietes skatienu. Un gudra. Varbūt pat pārāk.
Un ka tev pašai iet? viņš apjaulajas.
Turos. Ka jau vienmēr.
Vai tiešam, meitiņ? Pedeja laika viņš bija pamanījis izmaiņas. Reičela bija it ka attālinājusies, kļuvusi izklaidīgāka, trauslaka. It ka viņa mazliet baidītos no dzīves, bet tēvam tas sagadaja raizes.
Nebeda par mani, tet. Man viss būs labi.
Precinieki vel nerādās? Trīs gadu laika pec šķiršanas viņas dzīve nebija manīts neviens vīrietis.
It ka man tam būtu laiks. Jāstrādā un jarupejas par abiem sīkajiem. Un arī par tevi.
Viņš vairs nedrīkstēja klusēt.
Es raizējos par tevi.
Nav nekādās vajadzības.
Taču, to teikdama, viņa bija novērsusi skatienu. Varbūt tomēr nebija tik pārliecinātā par sevi.
Vecumdienas cilvēkam vienam grūti.
Meita, šķiet, saprata viņa domu.
Tu neesi viens.
Es nerunāju par sevi, un tu to zini.
Reičela piegāja pie izlietnes un izskaloja glāzi. Tēvs nolēma pārāk neuzstāt un iesledza virtuvē esošo televizoru. Tas no rīta bija noregulēts uz CNN ziņu kanālu. Pagriezis skaņu klusāk, viņš izteica to, ko vairs nespēja noklusēt.
-Tev nevajadzēja šķirties.
Meita uzmeta viņam draudīgu skatienu.
Vai atkal saksi lasīt lekciju?
Pārvāri savu lepnumu. Jums vajadzētu mēģināt vēlreiz.
Pols to nevēlas.
Vecais virs cieši raudzījās meitai acis.
jūs abi esat pārak lepni. Padoma par maniem mazberniem.
Tieši par viņiem es domāju, kad šķiros. Mes visu laiku strīdējāmies. Tu to zini.
Tēvs pašūpoja galvu.
Tikpat spītīga ka māte. Vai varbūt Reičela dnzak bija līdzīga viņam? Gmti pateikt.
Reičela noslaucīja rokas ar trauku dvieli.
Pols ap septiņiem atbrauks pēc bērniem. Viņš aizvedīs tos mājas.
Un uz kurieni tu dosies?
Vakt naudu kampaņai. Vasārā būs grūta, un tas nepavisam nepriecē.
Vecais virs pievērsa skatienu televizora ekrānam un ieraudzīja kalnu grēdas, stavas aizas un klinšainas kraujas. Ši ainava uzreiz. šķita pazīstama. Uzraksts ekrana kreisaja apakšēja stūri vēstīja: STODA, VACIJA. Borja ieslēdza skaņu.
…buvuzņemejs miljonārs Veilends Makojs uzskata, ka šaja teritorijā Vacijas vidienē joprojām glabajas nacistu paslēptas bagatibas. Nakamnedeļ sakas viņa ekspedīcija uz Harca kalniem, kas savulaik piedereja Austrumvacijai. Šis apvidus kļuvis pieejams tikai nesen, pec komunistiska režīma sabrukuma un Vacijas austrumu un rietumu daļas apvienošanās. Pkrana tuvplānā pārādijas alas mežainas ielejas. Daži uzskata, ka Otrā pasaules kārā pēdējās dienas nacistu laupījumi tika steidzīgi paslēpti ne-
.kaitamajos tuneļos, kas krustam šķērsam stiepjas caur šiem senajiem kalniem. Dažos no tiem atrodas neizlietota munīcija, kas apgrūtina meklēšanu un padārā to vel bistamaku. Kopš Otra pasaules kārā beigām vairak neka divdesmit cilvēki zaudējuši dzivibu, cenšoties sameklēt apslēptos dārgumus.
Reičela piegāja un noskūpstīja tevu uz. vaiga.
Man jāiet.
Viņš novērsa skatienu no ekrāna.
Pols būs septiņos?
Reičela pamāja ar galvu un steidzas uz durvju pusi.
Tēvs atkal pievērsa uzmanību televizoram.
5
Borja nogaidīja līdz nakamājai pusstundai, cerība, ka taja būs iepriekšējo ziņu atkartojumi. Un viņam nenācās vilties. Iņos ziņu bloka noslēguma tika pārādīts tas pats sižets par Veilenda Makoja nacistu bagātību meklējumiem l īarca kalnos.
Pēc divdesmit minūtēm, kad ieradās Pols, vecais virs joprojām domāja par to. Tagad viņš jau bija iekārtojies darbistaba un izklājis uz kafijas galdiņa Vacijas autoceļu karti. To viņš pirms dažiem gadiem bija nopircis lielveikala, lai nomainītu gadu desmitiem lietoto, nu jau novecojušo National Geographic karti.
Kur ir bērni? jautāja Pols.
laista dārzu.
Vai nebaidies par savu dārzu?
Borja pasmaidīja.
Tas bija izkaltis. Viņi neko ļaunu nenodarīs.
Pols atkrita klubkrēslā, atlaidis vaļīgak kaklasaiti un atpogajis krekla apkaklīti.
Vai meita tev pastastija, ka šorīt iesedināja kadu advokātu cietumā?
Korja pat nepacela galvu no kartes.
Vai viņš bija to pelnījis?
Varbūt. Taču viņai jakandide vēlēšanas, un šis advokats ir .il riebīgs. Ta viņa ar savu atro dabu reiz iekulsies nepatikšanas.
Borja pārāudzijas uz bijušo znotu.
Tapat ka Maija. Viena mirkli aizsvilstas dusmas ka traka.
Un neklausas neviena.
Tas arī viņai no matēs.
Pols pasmaidīja.
I )roši vien. Viņš noradīja uz karti. Ko tu tur dari?
Parbaudu kaut ko. Tikko redzeju CNN. Kāds virs apgalvo, I a I larca kalnos vel joprojām atrodas mākslās darbi.
Šorīt par to bija rakstīts USA Toduy. Man uzreiz iekrita acis. I ads virs no Ziemeļkarolinas, vārda Makojs. Cilvēki vel neliekas miera ar nacistu laupījuma meklēšanu. Piecdesmit gadi ir ilgs laiks trīssimt gadus vecam gleznam mitras šahtas. Butu īsts brīnums, ja tas nebUtu galīgi sapelējušas.
Borja sārāuca pieri.
Pats labakais jau ir atrasts vai pazudis uz visiem laikiem.
Pu laikam zini visu par to.
Sirmgalvis pamāja ar galvu.
Ja, ir neliela pieredze. Viņš centas noslēpt savu interesi, bet nepacietība urdīja. Vai tu varētu man nopirkt to avīzi?
Nemaz, nav japerk. Ta ir mašīna. Tūlīt atnesīšu.
Pols izgāja pa galvenajam durvīm, bet taja paša bridi atveras sētas durvis un darbistaba ieskreja abi bērni.
jūsu tētis ir atbraucis, Borja teica Marlai.
Pols atgriezās, pasniedza Borjam avīzi un noprasīja berniem:
Vai noslīcinājāt tomātus?
Maza meitene iesmejas.
Ne, tēti. Viņa pavilka Polu aiz rokas. Nac apskatīt vecteva dārzeņus!