Kristiāns Knolls.
Viņai parskreja auksti drebuļi.
Knolls ieskatijas pēdēja kravas kastē. Tukša. Visi šie kravas auto bija gluži kā izslaucīti. Nekas nebija atrodams ne to kabīnes, ne kravas kastes. Bet kas tos iztukšojis? Makojs? Nevar būt. Viņš pilsēta nebija dzirdējis nekādās runas par nozīmīgu atradumu. Turklāt tad būtu palikušas kadas atliekas. Iepakojuma kastes, pildījuma materials. Taču nebija neka. Un vai Makojs atstatu bagatigu zagtu mākslas darbu atraduma vietu tikai viena viegli uzveicama sarga uzraudzība? Loģiskāks izskaidrojums bija tads, ka kravas auto bija tukši jau tad, kad Makojs iekļuva šaja zalē.
Bet kā tas var but?
Un līķi. Vai tie bija laupitaji, kas ielaužas šeit pirms daudziem gadu desmitiem? Varbūt. Tas nebūtu nekas nepārāsts. Daudzas Harca kalnu pazemes slēptuves pec kārā tika izlaupītas, galvenokart ar to nodarbojās ASV un padomju armija, kas plosījās šaja reģiona. Vēlāk uzdarbojas arī bagātību mednieki, līdz valdība parņema šī apvidus kontroli savas rokas. Viņš piegāja pie viena no līķiem un noraudzijas uz nomelnējušajiem kauliem. Viss šis pasakums ir kaut kāds dīvains. Kapec Dancere ta ieinteresejusics par šo it ka neveiksmīgo ekspedīciju? Tik ļoti ieinteresējusies, ka noalgojusi spiegu, kurš pieprasa miljonu eiro tikai par informāciju.
Kadu informāciju?
Pēkšņi viņu parņema savada sajūta. Viņš bija iemācījies tai uzticēties. Ta Atlanta pavēstīja, ka Dancere ir viņam uz pedam. Un tagad ta viņam ziņoja, ka pazemes zālē ir vēl kāds.
Viņš piespieda sevi kustēties tikpat brīvi un nepiespiesti. Straujš pagrieziens varētu nobiedēt atnaceju. Tāpēc viņš mierīgi soļoja gar kravas auto, aizvilinot nezināmo traucētaju talak prom no ieejas, nostājoties tai priekšā. Taču svešinieks uzmanīgi izvainjas no gaismekļiem, lai nenodotu savu klātbūtni ar ēnu. Knolls apstajās un pietupās, lai palūkotos zem mašīnam, meklējot atnācēja kājas.
Bet tas nebija redzamas.
Suzanna ka sastingusi staveja aiz viena no sabrukušajiem riteņiem. Viņa sekoja Knollam dziļāk telpā un dzirdēja, kad viņš apstajas. Viņš pat nemeģināja apslapēt soļu troksni, un tas Suzannu biedeja. Vai Knolls juta viņas klātbūtni? Tapat ka Atlanta? Varbūt viņš, tāpat ka viņa, skatās zem mašīnam. Ja tā, tad viņš tur neko nesaredzēs. Taču ilgi viņš nevilcināsies. Viņa nebija pieradusi pie šādiem ienaidniekiem. Pārāsti Suzannas pretinieki nebija tik viltīgi kā Kristiāns Knolls. Un, kad viņš pārliecināsies, ka tā ir Suzanna, viņai draudēs lielas briesmas. Tagad jau viņš noteikti uzzinājis par Čapajevu, sapratis, ka šahta bija lamatas, un izdomājis arī to, kas varētu but iespējamais vaininieks, kas viņu tur ievilinājis.
Ari Knolla pārvietošanas šķērsam pāri pazemes telpai sagadaja viņai raizes.
Viņš bija nogriezis atkapšanās ceļu. Tas maitasgabals zinaja!
Viņa izvilka Sauer un uzreiz uzlika pirkstu uz mēlītes.
Knolls pakustinaja labo roku un atbrīvoja dunci. Satvēra plauksta lavandas un nefnta krāsas spalu un sagatavojas uzbrukumam. Vēlreiz ielūkojas zem mašīnām. Kajas nebija redzamas. Tad svešinieks droši vien slēpjas aiz riteņiem. Viņš nolēma rīkoties atspiedās pret tuvaka auto sarusejušo motora pārsegu un pārlēca otrā pusē.
Divdesmit pēdu attalumā staveja Suzanna Dancere, piespiedusies pie pakaļēja riteņa atliekam. Ieraugot Knollu, viņas seja pārādījas šausmas. Viņa pacēla pistoli un nomērķēja. Knolls parlēca un noslēpās aiz mašīnas priekšpuses. Atskanēja divi klusinātājā apslāpēti šāvieni, un lodes atsitas pret klinšu sienu.
Knolls piecēlās un svieda dunci.
Suzanna metas zemē, jau gaidījusi šādu uzbrukumu. Nazis bija Knolla iecienītākais ierocis, un ta asmens gaisma nospīdēja, kad viņš gatavojās pirmājam metienam. Viņa saprata, ka ar šāvieniem izdosies tikai uz mirkli novērst pretinieka uzmanību, jo, kad viņš izslējās, pacēla roku un svieda nazi, viņa bija gatava.
Duncis aizlidoja viņai gārām un ietriecās tuvaka auto kravas kastes sacietejušaja brezentā, ieduroties planaja, stīvajā auduma līdz pat spalam. Jau pēc mirkļa viņš metīsies uz priekšu. Viņa velreiz izšāva uz Knolla pusi. Lode atkal trapija tikai akmeņiem.
Šoreiz ne, Suzanna, Knolls mierīgi paziņoja. Tu esi manas rokas.
Tev nav ieroča.
Droši zini?
Viņa pārāudzijas uz savu pistoli, pulēdamas atcerēties, cik lodes vel atlikušas aptverē? Četras? Viņa parlaida skatienu pazemes zālei, domas drudžaini joņoja. Knolls bija aizstajies priekšā vienīgājai izejai. Viņai bija kaut kas jāizdomā, lai aizkavētu šo nelieti tik ilgi, līdz viņa pagūs izbēgt no šī žurku slazda. Viņa pārāudzījās uz klinšu sienam, kravas mašinam, gaismekļiem.
Gaismekļi.
Tumsa būs viņas sabiedrotais.
Viņa aši izņēma aptveri no pistoles un nomainīja ar jaunu, ko izvilka no kabatas. Tagad viņai ir septiņas lodes. Viņa nomērķēja uz tuvāko gaismekli un izšava. Spuldzes ar blīkšķi sašķīda elektrības dzirksteļu un dūmu mākoni. Viņa pielēca kajas un metas uz izejas pusi, pa ceļam šaujot uz otru gaismekli. Vel viens blīkšķis un dzirksteļu spiets, pēc tam zale iegrima akla tumsa. Pēdējos gaismas zibšņos viņa noteica kursu un cereja, ka skrien pareizaja virziena.
Ja ne, tad viņa ietrieksies klinšu siena.
Kad uzspraga pirmais gaismeklis, Knolls metas pec dunča. Viņš saprata, ka redzamība būs tikai īsu mirkli, un Dancerei bija taisnība viņam tiešam nebija citu ieroču, vienīgi duncis. Šaujamais tagad noderētu. Viņš muļķīgā kārtā bija atstajis CZ-75B viesnīcas numurā, nospriedis, ka šajā nelielajā pastaigā tas nebūs vajadzīgs. Viņam daudz labak patika nazis, kas ļauj uzbrukt klusi un nemānāmi, tomēr tagad piecpadsmit lodes lieti noderētu.
Viņš izrava dunci no brezenta un pagriezās. Dancere skrēja uz šahtas izejas pusi. Viņš sagatavojas nākamājam metienam.
Ar žilbinošu zibsni uzspraga otrs gaismeklis.
Tad pazemes zāle iegrima tumsā.
Suzanna skrēja taisni uz priekšu un metas arā pa caurumu sienā, kas veda uz galeriju. Talak, galvenaja šahta pie sienām bija spuldzes. Koncentrējot uzmanību uz tuvāk saskatamo atblazmu, viņa metas turp, pec tam aizjoņoja pa šauro eju, pa ceļam ar pistoli sasitot visas spuldzes, lai aptumšotu ceļu sekotājam.
Knollam apžilba acis no pēdēja uzliesmojuma. Viņš aizvēra tas un pavēlēja sev stāvēt rami, nomierināties. Ka Monika nosauca Danceri?
Mazā pele.
Diez vai. Pareizāk butu teikt ellīgi bīstama.
Nāsis iecirtas degošas elektroinstalācijas kodīgā smaka. Telpa tumsā saka atdzist. Viņš atvēra acis. Aklais melnums pamazam izklīda un pārādījās vel tumšāku priekšmetu apveidi. Aiz izejas, galerijas galā, uzliesmodamas cita pec citas, izdzisa spuldzes.
Viņš metās skriet uz to pusi.
Suzanna skrēja uz dienas gaismas pusi. Aiz muguras dimdēja soļi. Knolls viņai sekoja. Bija jāpasteidzas. Nokļuvusi āra, dūmakaina ja pēcpusdienā, viņa metas caur biezo mežu pie sava auto. Puskilometra kross prasīs kadu minūti vai vairak. Cerams, ka viņa ir pietiekami atravusies no Knolla, lai pagutu. Varbūt, iznākot no šahtas, viņš nezinās, uz kuru pusi viņa devusies.
Viņa zigzagiem joņoja gārām lielam priedēm, caur kuplam papardēm, smagi elsojot un ar izmisīgu piepūli dzenot sevi uz priekšu.
Iznācis no tuneļa, Knolls aši parlaida skatienu apkārtnei. Pa labi, piecdesmit metru attalumā starp kokiem nozibēja drēbes. Viņš paspēja ievērot skrējēja siluetu.
Sieviete.
Dancere.