Viņš metas tai pakaļ, sažņaudzis roka dunci.
Suzanna nonāca pie Porsche un ielēca taja. Iedarbināja motoru, iesledza pirmo pārnesumu un nospieda gāzes pedāli līdz grīdai. Riepas sāka spolēt, tad pieķērās pie ceļa virsmas un auto metas uz priekšu. Atpakaļskata spogulī viņa pamanīja Knollu izskrienam no meža ar nazi roka.
Viņa ātri izgrieza auto uz šosejas, tad apstājās, izbāza galvu pa logu un pirms aizbraukšanas pamāja vajatajam sveicienu.
Knolls, to redzot, gandrīz pasmaidīja. Atmaksa par viņa izsmējīgo sveicienu Atlantas lidostā. Dancere tagad droši vien jutas lepna, priecīga par izglabšanos un par to, ka atkal viņu pārspējusi.
Viņš ieskatijas pulkstenī. Puspieci.
Tas nekas.
Viņš lieliski zinaja, kur Dancere būs pēc sešām stundām.
44
16:45
Pols vēroja, ka pedējie partneri atstāj zaļi. Veilends Makojs katram uzsmaidīja, paspieda roku un apgalvoja, ka viss būs vienkārši lieliski. Budigais virs šķita apmierinats. Tikšanas noritēja veiksmīgi. Gandrīz divas stundas viņi cīnījās ar jautajumu gūzmu, radīja videoierakstus, izpušķoja atbildes ar romantiskiem mājieniem par nacistu alkatību un zudušiem dārgumiem, izmantojot vēsturi ka narkotiku, lai apslāpētu investoru ziņkārību.
Makojs pienaca pie viņa.
Vecais Grumers uzstājās tīri labi, vai ne? Pols, Makojs un Reičela bija palikuši vieni, jo visi partneri augšstava jau iekārtojās savos numuros. Grumers pirms dažām minūtēm bija aizgājis.
Grumers tiešām runaja labi, piekrita Pols. Taču man īsti nepatīk ši novilcināšana.
Kas tad novilcina? Es gribu izrakt to otru ieeju, un ta var vest uz vel vienu telpu.
Reičela sārāuca pieri.
Vai to uzrada radars?
Nezinu ne suda, jūsu godība.
Reičela uzņēma šo izlecienu ar smaidu. Viņas sirds šķita atmaigusi pret Makoju, jo tā strupās manieres un asa mele nemaz i ik ļoti neatšķīrās no viņējam.
Rīt ar autobusiem aizvedīsim visu grupu uz izrakumu vietu un ļausim šiem pamielot acis, stastija Makojs. Ta mēs iegūsim vel dažas dienas. Varbūt ar otro ieeju mums paveiksies.
Kad pūcei aste ziedēs, iebilda Pols. Makoj, jums ir problēmas. Mums jāsāk domāt par jūsu tiesisko stāvokli. Ka butu, ja es sazinatos ar savu firmu un pa faksu aizsutitu viņiem to jūsu vēstuli? Tiesašanās nodaļa varētu to papētīt.
Makojs nopūtas.
Un cik tas man izmaksas?
Iepriekšējais honorārs desmit tūkstoši. To mes atstradasim par divsimt piecdesmit dolāriem stunda. Pec tam rēķinot pēc stundām, jamaksā vienreiz mēnesī, jūs sedzat arī izdevumus.
Makojs dziļi ievilka elpu.
Ta nu mani piecdesmit taukšķi aiziet pa pieskari. Vismaz labi, ka es tos neiztērēju!
Pols iedomājās, vai nav pienācis laiks Makojam uzzināt par Grumeru. Vai parādīt viņam maku? Pastastīt par burtiem smiltis? Varbūt Grumers jau iepriekš zināja, ka ši zale ir tukša, un tīši to noklusēja. Ko Grumers šorīt teica? Kaut ko par aizdomam, ka ši nav īstā telpa. Varbūt visu vainu var uzvelt viņam, citas valsts pilsonim, un pamatot visu ar attaisnojamu uzticēšanos. Ja nebutu Grumera, Makojs nesāktu šos izrakumus. Tada gadījuma partneri butu spiesti sūdzēt Grumeru Vacijas tiesās. Izmaksas sadārdzinātos, un varbūt tiesāties vispār vairs nebutu izdevīgi. Varbūt ar šadu manevru pietiktu, lai atvairītu vilku uzbrukumu.
Viņš ierunājās:
Man jums vēl kaut kas…
Makoja kungs! ieskrejis salona, iesaucas Grumers. Izrakumu vieta noticis incidents.
Reičela nopētīja strādnieka galvu. Zem biezajiem, brūnajiem matiem bija sataustāms puns vistas olas lieluma. Viņa, Pols un Makojs bija iegājuši pazemes zālē.
Es stāvēju tur. Strādnieks noradīja uz arejo galeriju. Un pēkšņi acu priekša viss satumsa.
Tu neko neredzēji un nedzirdēji? noprasīja Makojs.
-Neko.
Pārējie strādnieki rosīgi nomainīja sašautas spuldzes gaismekļos. Viens no tiem jau atkal spīdēja. Reičela nopētīja notikuma vietu. Gaismekļi sašauti, galvena ja eja spuldzes sasistas, viens no auto brezenta pārsegiem sānos saplēsts.
Šis džeks laikam pielavijas man no mugurpuses, teica strādnieks, berzedams pakausi.
Ka tu zini, ka tas bija vīrietis? jautāja Makojs.
Es viņu redzeju, atbildēja cits strādnieks. Es biju šķūnī un parskatiju šī apvidus tuneļu karti. Redzēju, kā no šahtas izskrien sieviete ar ieroci roka. Tūlīt pec tam iznāca arī vīrietis. Viņi abi pazuda meža.
Vai tu skrēji viņiem pakaļ? noprasīja Makojs.
Pie velna, ne.
Kāda suda pēc ne?
jūs man maksājat par rakšanu, nevis par varoņdarbiem. Es gāju iekša šahtā. Tur bija tumšs kā ellē. Gāju atkal āra pec kabatas luktura. Un tad arī atradu Deniju guļam zeme galerijā.
Ka izskatījas tā sieviete? jautāja Pols.
Šķiet, laikam blonda. Maza auguma. Skrien atri kā zaķis.
Pols pamāja ar galvu.
Viņa pirms tam bija viesnīcā.
Makojs brīnījās.
-Kad?
Kamēr jūs un Grumers runājāt. Ienāca tikai uz bridi un uzreiz pazuda.
Makojs saprata.
Pietiekami sasodīti ilgi, lai pārliecinātos, ka mes visi esam tur.
Ta izskatās, Pols piekrita. Man šķiet, ka tā bija tā pati sieviete, kas bija atnakusi pie manis uz biroju. Izskatas citādi, tomēr kaut kas pazīstams viņa ir.
Jurista intuīcija? noprasīja Makojs.
Kaut kas uz to pusi.
Vai jūs ievērojat vīrieša izskatu? Reičela jautāja strādniekam.
Gārā auguma. Gaišiem matiem. Roka nazis.
Knolls, viņa secina ja.
Atkal atmiņa pazibēja naža asmens pazemes šahta.
Viņi ir šeit, Pol. Viņi abi.
Reičela jutās nemierīgi, kopa ar Polu kāpjot pa kāpnēm uz savu otrā stāva numuru. Viņas pulkstenis rādija astoņi un desmit minūtes. Pols pirms kāda laika zvanīja Fricim Panikam, bet atsaucas automātiskais atbildetajs. Viņš atstāja ziņu par Knollu un sievieti, par savam aizdomam un lūdza inspektoru atzvanīt. Bet reģistratūra nekādu ziņu par zvaniem nebija.
Makojs uzstaja, lai viņi pavakariņo kopa ar partneriem. Reičelai nebija iebildumu jo vairāk cilvēku, jo labak. Viņa, Pols, Makojs un Grumers bija sava starpa sadalījuši viesu grupu, un visas sarunas risinājās tikai par izrakumiem un iespejamiem atradumiem. Bet viņa pati visu laiku lauzīja galvu par Knollu un mīklaino sievieti.
Tas bija grūti, viņa atziņas. Bija rūpīgi jāapsver katrs vārds, lai neviens nevaretu pārmest, ka esmu viņus maldinajusi. Varbūt ta nemaz nebija tik spoža doma?
Pols leni nogriezās ap stūri gaiteni uz viņu numura pusi.
Kur palicis tavs piedzīvojumu gars?
Tu esi cienījams jurists. Es esmu tiesnese. Makojs mums pielipis kā līmlente. Ja viņš tiešam ir piekrāpis šos cilvēkus, mūs var atzīt par līdzdalībniekiem. Tavs tēvs mēdza teikt: "Ja nevari skriet kopa ar lielajiem suņiem, lien atpakaļ zem lieveņa." Es esmu gatava līst apakša un paslēpties.
Pols sameklēja kabata numura atslēgu.
Es gan nedomāju, ka Makojs kadu piešmaucis. Jo vairak parlasu to vēstuli, jo vairak izskatas, ka ta ir neskaidra, nevis tīši blēdīga. Turklāt es domāju, ka Makojs ir patiesi satriekts par šo neveiksmi. Toties Grumers par viņu gan es neesmu tik drošs.
Viņš atvēra durvis un iesledza griestu lampu.
Istaba bija kā īsts kaujas lauks. Atvilktnes izvilktas. Skapja durvis vaļa. Gultas matracis sagriezies šķībi, palagi līdz pusei norauti. Visas drēbes izsvaidītas pa grīdu.
Istabenes gan šeit pagalam nevīžīgas, noteica Pols.
Reičelai joki nebija ne prāta.
Tas tevi nemaz neuztrauc? Kāds ir parmeklejis šo istabu. Ak, velns, teta vēstules! Un tas maks, ko tu atradi.