Pols aizvēra durvis. Novilka jaku un izvilka kreklu no biksēm. Ap vēderu bija aplikta jostas somiņa.
Tos zagļiem būs grūti atrast.
Dievs žēlīgais! Es nekad vairs tev neparmetišu pārmērīgo kartības mīlestību. Tas bija sasodīti gudri darīts, Pol Katler.
Viņš atkal nolaida krekla malu uz leju.
Tava tēva vēstuļu kopijas ir biroja seifa tapat vien, katram gadījumam.
Tu paredzeji kaut ko tadu?
Viņš pārāustīja plecus.
Es nezināju, ko var sagaidīt. līkai gribēju but gatavs uz visu. Ja Knolls un tā sieviete ir šeit, viss var gadīties.
Varbūt mums vajadzētu taisīties projām no tā visa? Tagad pat tiesneša vēlēšanu kampaņa neliekas tik briesmīga. Markuss Netlzs salīdzinājumā ar šo lietu ir tīrais nieks.
Pols saglabāja mieru.
Manuprat, pienācis laiks kaut kam citam.
Reičela uzreiz saprata.
Piekrītu. Iesim uzmeklet Makoju.
Pols vēroja, ka Makojs dauzas pie durvīm. Reičela stāvēja viņam aiz muguras. Viņa niknumu bija vairojuši trīs lieli alus kausi.
Grumer! Atsledziet tas vella durvis! Makojs uzbļāva.
IXirvis atvērās.
Grumers joprojām bija ģerbies garpiedurkņu kreklā un bikses, kas viņam bija mugura vakariņu laika.
Kas noticis, Makoja kungs? Vai atkal negadījums?
Makojs iebrazas istaba, pagružot profesoru sāņus. Pols un Reičela sekoja viņam. Pie gultas dega divas naktslampas. Grumers laikam bija lasījis. Gultā bija nomesta atšķirta Polka grāmata angļu valoda "Holandiešu ietekme uz vācu renesanses laika glezniecību". Makojs sagraba Grumeru aiz krekla un spēcīgi atsita pret sienu, nodrebinot gleznu rāmjus.
Es esmu Ziemeļkarolinas lauķis. Šobrīd mazliet iereibis Ziemeļkarolīnas lauķis. Varbūt jūs nezināt, ko tas nozīmē, bet es jums pateikšu tas nav nekas labs. Man ir nelaga oma, Grumer. Sasodīti, sudīgi nelaga. Katlers stasta, ka jūs esot aizslaucījis kādus burtus smiltis. Kur ir bildes?
-Nesaprotu, par ko jūs runājāt.
Makojs atlaida tvērienu un spēcīgi iegāza ar dūri Grumeram pa vederu. Tas saliecas ka kabatas nazis, drudžaini kampdams gaisu.
Makojs atkal piecela viņu stāvus.
Mēģināsim vēlreiz. Kur ir bildes?
Grumers rīstījās pec elpas, klepoja, tomēr spēja norādīt uz gultu. Reičela pacēla grāmatu. Taja bija kaudzīte krasainu fotogrāfiju, kuras bija redzami skeleti un burti.
Makojs nogāza Grumeru uz paklaja un nopētīja fotogrāfijās.
Es gribu zināt, kapec, Grumer? Kāda velna pec?
Pols iedomājās, ka vajadzētu brīdināt klientu par pārmērīgu nežēlību, taču nosprieda, ka Grumers jau ir gatavs padoties. Turklāt Makojs droši vien nemaz neklausītos viņa padomus.
Beidzot Grumers ierunājas.
Naudas deļ, Makoja kungs.
Piecdesmit tūkstoši, ko es jums maksāju, bija par maz?
Grumers neatbildēja.
Ja negribat sakt klepot asinis, labāk izstāstiet man visu.
Grumers, šķiet, saprata mājienu.
Apmēram pirms meneša ar mani sazinajas kāds cilvēks…
Vārds!
Grumers ar pūlēm ievilka elpu.
Viņš nenosauca vārdu.
Makojs atkal pacēla duri.
Lūdzu… ta ir patiesība. Viņš nenosauca nekādu vārdu un runaja tikai pa telefonu. Teica, ka esot lasījis par manu piedalīšanos šajos izrakumos, un piedavaja divdesmit tūkstošus eiro par informāciju. Man tas nelikās nekas briesmīgs. Viņš teica, ka ar mani sazinasies sieviete vārda Margarete.
-Un?
Es satikos ar viņu vakar vakarā.
Kurš parmekleja musu istabu viņa vai jūs? noprasīja Reičela.
Mes abi. Viņa mekleja jūsu teva vēstules.
Vai teica, kapec? noprasīja Makojs.
Nein. Bet, šķiet, es zinu. Grumers atkal bija atguvis elpu, bet viņa laba roka palika piespiesta pie vedera. Viņš atbalstijas pret sienu. Vai esat kaut ko dzirdējis par Retter der Verlorenen Antiojuitaten?
Ne, atbildēja Makojs. Apgaismojiet mani!
Tā ir deviņu cilvēku grupa. Viņu vārdi nav zināmi, bet viņi visi ir bagati mākslās mīļotāji. Viņi algo mākslās darbu mekletajus, savus personiskos aģentus. Galvenā šis apvienības taktikas viltība ir redzama jau tas nosaukumā "Zudušo senlietu atguveji". Viņi zog tikai tos mākslās darbus, kuri jau ir nozagti. Visi šie aģenti sacenšas par vērtīgāko ieguvumu. Ta ir sarežģīta un darga spēle, tomēr spēle.
Tuvāk pie lietas, uzruca Makojs.
Man šķiet, ka ši Margarete ir šada aģente. Viņa neko tadu neteica un nelika saprast, bet man liekas, ka esmu uzminējis pareizi.
Un kas ir Kristiāns Knolls? jautāja Reičela.
-Tāds pats. Viņi abi sacenšas, kaut ko meklejot.
Man atkal rodas vēlēšanas jūs kārtīgi iekaustīt, draudēja Makojs. Ka laba Margarete strada?
Tas ir tikai minējums, bet man šķiet, ka tas ir Ernsts Lorings.
Šis vārds piesaistīja Pola uzmanību, un viņš redzēja, ka arī Reičela ieklausas.
Cik esmu dzirdējis, ši kluba biedru vidu valda asa konkurence. Pazudušu un atgustamu mākslās darbu ir tūkstošiem. Lielākā daļa no pēdēja kārā, bet daudzi nozagti no muzejiem un privātām kolekcijām visas pasaules malās. Vispār tīri aspratīga doma. Apzagt zagļus. Kurš gan sūdzēsies?
Makojs piegāja tuvāk Grumeram.
Man sak pietrūkt pacietības. Beidzot, pie vella, runājiet par lietu!
Dzintara istaba, Grumers, smagi elsodams, izdvesa.
Reičela uzlika plaukstu Makojam uz pleca.
Ļaujiet viņam paskaidrot.
arī šis ir tikai mans pieņemums. Taču Dzintara istaba tika izvesta no Kenigsbergas laika no tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektā gada janvārā līdz aprīlim. To neviens precīzi nezina. Vēsturēs dati ir neskaidri. Prūsijas gauleiters Erihs Kohs evakueja paneļus pēc Hitlera tieša rīkojuma. Taču Kohs bija Hermana Geringa protežē un bija pat uzticīgāks tam neka Hitleram. Geringa un Hitlera sāncensībā mākslās joma ir izsmeļoši dokumentēta. Gērings attaisnoja savu mākslās darbu vakšanu ar velmi izveidot nacionālas mākslās muzeju sava dzimtaja Karinhalle. Hitleram pienācās pirmās rokas tiesības uz visiem laupījumiem, bet daudzos gadījumos Gerings viņu apsteidza ar pašiem labakajiem ieguvumiem. Kad karš pieņemas spēka, Hitlers arvien vairak un vairāk parņema savā personiskā kontrole kauju gaitu, līdz ar to viņam atlika mazāk laika citam lietām. Taču Gērings joprojām varēja brīvi pārvietoties un vel dedzīgāk pieversās mākslās darbu vākšanai.
Kada, ellē, tam visam saistība ar mums? nesaprata Makojs.
Gerings gribēja iekļaut savā Karinhalles kolekcijā Dzintara istabu. Daži apgalvo, ka tieši viņš, nevis Hitlers pavēlēja evakuēt dzintaru no Kēnigsbergas. Viņš gribēja, lai Kohs paslēpj Dzintara paneļus drošība no krieviem, amerikaņiem un Hitlera. Taču valda uzskats, ka Hitlers atklaja šo plānu un konfiscēja dārgumus, pirms tie nonaca Geringa rokas.
Tētim bija taisnība, Reičela klusi ieminējās.
Pols pārāudzijas uz viņu.
Par ko?
Viņš reiz man stastija par Dzintara istabu un Geringa interviju pēc kārā. Gerings pateica tikai to, ka Hitlers viņu apsteidza. Tad viņa izstastija visu par Mauthauzenu un četriem vācu kareivjiem, kas tika nosaldēti līdz nāvei.
Kur jūs to visu uzzinājāt? Pols noprasīja Grumeram. Manam sievastevam bija daudz rakstu par Dzintara istabu, bet nevienā nav minēts nekas no ta visa, ko jūs tikko pastastijat. Viņš tīši neteica bijušajam sievastēvam, un Reičela viņu neizlaboja.
Tas nav nekāds brīnums, atbildēja Grumers. Rietumu izdevumos Dzintara istabu reti piemin. Tikai nedaudzi vispār zina, kas ta ir. Turpretī vācu un krievu zinātnieki šo tematu peta jau sen. Tieši šo informāciju par Geringu esmu dzirdējis bieži, tikai vel nekad tadu aculiecinieka stāstu, ka pavēstīja Katleres kundze.