Makojs neatlaidas:
Kā tas viss attiecas uz musu izrakumiem?
Kada ziņu avota teikts, ka paneļi tika iekrauti trīs kravas mašīnas kaut kur uz rietumiem no Kenigsbergas pēc tam, kad 1 Iitlers bija tos konfiscējis. Sis mašīnas devas uz rietumiem un nekad vairs netika redzētas. Tam vajadzēja būt lielam un jaudīgam…
Kā Būssing NAG, Makojs viņu partrauca.
Grumers pamāja ar galvu.
Makojs atsēdās uz gultas malas.
Tie trīs kravas vāģi, ko mes atradam? Viņa skarbais tonis bija atmaidzis.
Pārāk liela sagadīšanas, vai jums ta nešķiet?
Bet tie kravas auto ir tukši, atgādināja Pols.
Tieši tā, atbildēja Grumers. Varbūt "Zudušo senlietu atguvēji" zina ko vairak. Varbūt tapec divi aģenti tik aktīvi ieinteresejušies par to visu.
Bet jūs nemaz droši nezināt, vai Knolls un ta sieviete vispār ir saistīti ar šo grupu, ieminējās Reičela.
Nē, Katleres kundze, nezinu. Taču Margarete neizskatas pēc neatkarīgas kolekcionares. jūs iepazināties ar Knolla kungu. Vai par viņu varētu teikt to pašu?
Knolls atteicas izpaust, ka laba viņš strādā.
Un tas viņu padārā vel aizdomigaku, secinaja Makojs.
Pols izvilka no jakas kabatas izrakumu vieta atrasto maku un
pasniedza to Grumeram.
Un kas ir ar to? Viņš pastastīja, kur to atradis.
Jūs atradat to, ko es meklēju, atzinās Grumers. Margarete pieprasīja informāciju par šo šahtu saistība ar laiku pēc tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektā gada. Es pārmekleju visus piecus skeletus, bet neko neatradu. Šis pierada, ka slēptuve pec kārā kāds bija ielauzies.
Tur iekša ir papīra gabals ar tekstu. Ko tas nozīmē?
Grumers ieskatijas vērīgāk.
Izskatas, ka ta ir kada atļauja vai licence. Izsniegta tūkstoš deviņsimt piecdesmit pirmā gada piecpadsmitaja marta. Termiņš beidzas tūkstoš deviņsimt piecdesmit piektā gada piecpadsmitaja martā.
Un Margarete gribēja to zināt? jautāja Makojs.
Grumers pamāja ar galvu.
Viņa bija ar mieru dāsni samaksat par informāciju.
Makojs ar plaukstu pieglauda matus. Dūšīgais virs izskatījas
pārguris. Grumers izmantoja šo bridi, lai paskaidrotu.
Makoja kungs, man nebija ne jausmas, ka tā slēptuvē ir tukša. Kad izlauzāmies cauri, es biju tikpat satraukts kā jus. Taču signāli bija arvien nepārprotamāki. Nekādu sprāgstvielu, pat ne to atlieku. Šaura eja ved iekšā. Ne šahtai, ne zālei nav ne durvju, ne tērauda režģu. Un tie kravas auto. Tādiem nevajadzēja tur but.
ja vien tur kādreiz nebija arī sasodīta Dzintara istaba.
Tas tiesa.
Pastāstiet ko vairāk par ta laika notikumiem, Pols lūdza Grumeru.
Nav neka daudz, ko stāstīt. Ziņas vesta, ka Dzintara istabas paneļi tika iepakoti kastes un iekrauti trijās kravas mašīnas. Tās it ka devās uz dienvidiem, uz Berhesgartenu un drošu vietu Alpos.
Het Vācijā jau bija padomju un amerikaņu armijas. Vairs nebija, kur begt. Kravas mašīnas it ka tika paslēptas. Taču nekur nav ziņu, kur tieši. Varbūt ši slēptuvē bija raktuves Harca kalnos.
Jūs domājāt ja jau šī Margarete tik ļoti interesējas par Borjas vēstulēm un ir ieradusies šeit, ir jabut kādai saistībai ar Dzintara istabu? noprasīja Makojs.
Tas šķistu loģisks secinājums.
Pols jautaja:
Kapec jūs domājāt, ka viņas darba devejs ir Lorings?
Tas ir tikai minējums, ņemot par pamatu visu, ko gadu gaitā esmu lasījis un dzirdējis. Loringu ģimene vienmēr ir interesejusies un vel tagad interesejas par Dzintara istabu.
Reičelai nelika mieru kāds jautājums.
Kapec jūs izdzēsāt burtus? Vai arī par to Margarete jums samaksa ja?
Ne gluži. Viņa tikai lika saprast, ka pazemes telpa nedrīkst palikt nekādās norādes par laiku pēc tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektā gada.
Kapec tas bija tik svarīgi? jautāja Reičela.
Tiešām nezinu.
Ka viņa izskatas? noprasīja Pols.
Viņa ir tā pati sieviete, kuru jūs šodien jau pieminejat.
Vai saprotat, ka viņa varbūt nogalinaja Čapajevu un Reičelas tēvu?
Un jūs man neteicat ne pušplēsta vārda! Makojs uzbļava Grumeram. Man vajadzētu jūs sadauzīt sūdu sūdos. Vai apjēdzat, kādās ziepes es esmu iekļuvis, ja slēptuvē ir tukša? Un tagad vēl tas. Budigais vīrs izberzēja acis, cenzdamies nomierināties, tad klusi apjautajas: Grumer, kad jums nakama tikšanās?
Viņa solīja piezvanīt.
Es gribu to uzzināt taja paša mirkli! Man pietiek! Vai sapratat?
Pilnīgi, atbildēja Grumers.
Makojs pieceļas un devas uz durvju pusi.
Klausiet gan, Grumer. Paziņojiet man uzreiz, kad tas sievišķis piezvanīs.
Protams. Ka teiksiet.
Kad Pols atvēra viņu numura durvis, zvanīja telefons. Viņi iegāja, un Pols pacēla klausuli. Zvanīja Fricis Paniks. Pols atri izstastīja inspektoram visu līdz šim notikušo, arī to, ka sieviete un Knolls ir tuvuma vai vismaz bija pirms dažam stundām.
Rīt no paša rīta aizsutišu kādu vietējo policistu iztaujai visus lieciniekus.
jūs domājāt, ka tie abi vēl ir šeit?
-Ja Alfrēds Grumers nemelo, tad es teiktu, ka jā. Gul iet modri, Katlera kungs, un tiksimies rīt.
Pols nolika klausuli un apsēdās uz gultas malas.
Par ko tu doma? apjautajas Reičela, apsēzdamās blakus.
-Tu esi tiesnese. Vai Grumera teiktais izklausijas ticami?
Man ne. Het Makojs, šķiet, noticēja katram vārdam.
To nu es nezinu. Bet man ir tada sajūta, ka arī Makojs kaut ko noklusē. Nevaru neko pateikt droši, bet kaut kas viņam ir aiz ādas. Viņš tik uzmanīgi klausijas Grumera runas par Dzintara istabu. Bet tagad nav ko lauzīt galvu par to. Man nedod mieru Knolls un tā sieviete. Viņi kaut kur tepat klīst apkārt, un tas man nepatīk.
Reičela sēdēja viņam blakus uz gultas. Pola skatiens pievērsās viņas krūtīm zem pieguloša džempera ar augsto apkakli. Ledus kārāliene? Tikai ne viņam. Pagajušaja nakti viņš juta sev līdzas sievietes auguma siltumu, neierastā tuvuma samulsinats. Kamēr viņa bija aizmigusi, viņš ieelpoja tas smaržu. Kādā bridi pulējas atcereties, ka bija pirms trim gadiem, kad viņi vel bija precējušies un varēja mīlēties. Cik sirreāli viss izskatas! Apslēptie dārgumi. Slepkavas klīst apkārt. Un bijusi sieva gultā viņam blakus.
Varbūt tev bija taisnība jau no paša sakuma, Reičela ierunājās. Mes esam iepinušies pārāk dziļi un labāk butu pazust no šejienes. Mums jādomā par Marlu un Brentu. Viņa pārāudzijas uz Polu. Un par mums. Viņas plauksta pieskārās viņējai.
Ka to saprast?
Reičela viegli noskūpstīja viņu uz lupām. Viņš palika nekustīgi sēžam. Tad viņa apskava viņu un noskūpstīja jau uzstājīgāk.
Reičela, vai tu esi par to pārliecinātā? viņš jautaja, kad viņu lupas atkal atravas.
Nezinu, kāpēc es dažkart izturos tik naidīgi. Pol, tu esi labs cilvēks. Tu neesi pelnījis tās sirdssāpes, ko es tev esmu sagādājusi.
Viena pagale nedeg.
Atkal jau tu sāc! Vienmer uzņemies vainu. Vai nevari ļaut man kaut vienreiz uzņemties vainu?
Protams. Laipni lūdzu!
Es to gribu. Un gribu arī vel kaut ko.
Viņš ieraudzīja Reičelas skatienu, saprata to un uzreiz piecelās no gultas.
Tas ir kaut ka dīvaini. Mēs trīs gadus neesam bijuši kopa. Es esmu pie ta pieradis. Domāju, ka mums viss beidzies… šaja ziņā.
Pol, kaut vienreiz mūžā seko savam izjutām. Visu nevajag tik stingri plānot. Kas tad vainas vecajai, labajai iekārei?
Viņš cieši ieskatījās Reičelai acis.
Es gribu ko vairak.
Es ari.
Viņš piegāja pie loga, lai paglābtos no mulsinošā tuvuma, un pavēra plānos aizkarus, lai iegutu kaut nedaudz laika. Viss norisinājās pārāk ātri. Viņš raudzijas lejā uz ielu, domadams, cik sen jau ilgojās dzirdēt šos vārdus. Viņš toreiz pat neaizgāja uz laulības šķiršanas tiesas sedi. Pēc vairākam stundām no faksa apārāta izslīdēja spriedums, un sekretāre, neteikdama ne vārda, nolika to uz viņa rakstamgalda. Pols atteicas uz to pat skatīties, saburzīja un nelasītu iesvieda papīrgrozā. Ka ar tiesneša pārākstu var pielikt punktu kaut kam tādam, kas ir tik labs un vērtīgs?