Viņš pagriezās atpakaļ.
Reičela izskatijas tik burvīgi, arī ar visiem vakardienas zilumiem un skrambam. Viņi jau no paša sakuma bija it ka nesaderīgs pāris. Bet viņš mīlēja savu sievu, un arī viņa mīlēja viņu. Viņi bija dāvājuši dzīvību diviem berniem, kurus abi mīlēja no visas sirds. Vai tagad viņiem tiek dota vēl viena iespeja?
Viņš atkal pieversas logam un pulējas rast atbildes nakts tumsā. Kad viņš jau gatavojas atgriezties gulta un padoties, viņš pamanīja uz ielas kadu pazīstamu stāvu.
Alfrēdu Grumeru.
Doktora kungs soļoja droša un apņēmīga gaita, acīmredzot tikko iznācis pa "Gārni" galveno ieeju divus stāvus zemāk.
Grumers iet projām, viņš paziņoja.
Reičela pieleca no gultas un pienaca paskatities.
Viņš neteica, ka gatavojoties kaut kur iet.
Pols paķēra jaku un steidzas arā pa durvīm.
Varbūt Margarete piezvanīja. Es jau zināju, ka viņš melo.
Uz kurieni tu dodies?
Mēģini uzminēt!
45
Pols un Reičela izgāja pa viesnīcas durvīm un pagriezās, sekojot Grumeram. Vācu profesors bija kādus simt jardus viņiem priekša un naski soļoja pa bruģi garām slēgtajiem veikaliem un rosīgājam kafejnicam, kas vēl vilina ja gārāmgajējus ar alu, ēdieniem un muziķu. Ielu laternas apgaismoja ceļu ar sinepju krasas blāzmu.
Ko mes dārām? jautāja Reičela.
Cenšamies noskaidrot, kas viņam padomā.
Tā nav laba doma.
Varbūt nav. Bet mēs tik un ta to dārām.
Pols noklusēja to, ka šad i viņš tiek paglābts no grūta lēmuma pieņemšanas. Viņš nodomāja varbūt Reičela tikai jutas vientuļa vai ir nobijusies. Viņam nedeva mieru Reičelas teiktais Vartberga, kad viņa aizstaveja Knollu, lai gan tas nelietis bija atstajis viņu nomirt. Pols negribēja but otraja vieta.
Pol, man tev kaut kas jasaka.
Grumers joprojām bija viņiem priekša un soļoja ātri. Pols neapstadamies noprasīja:
-Kas?
Tieši pirms sprādzienā šahta es paskatījos atpakaļ un Knollam rokā bija nazis.
Pols apstajas ka zemē iemiets un pārsteigumā raudzījas uz Reičelu.
Viņam rokā bija nazis. Un tūlīt pēc tam iebruka šahtas griesti.
Un tu man to saki tikai tagad?
Es zinu, ka vajadzēja pateikt. Bet es baidījos, ka tad tu nepaliktu vai paziņotu Panikam un tas iejauktos.
Reičela, pratu esi izkūkojusi? Tie mesli sak kļūt nopietni. Un tev taisnība es nebutu palicis un arī tev nebutu ļāvis. Un nemaz nestāsti, ka pati vari darīt, ko gribi. Viņa skatienu piesaistīja kustība labaja pusē. Grumers pazuda aiz stūra. Velns! Nac, ejam!
Viņš saka skriet, jakas stūriem plīvojot. Reičela turējās viņam līdzi. Iela saka virzīties augša kalna. Nonācis pie ielas stūra, kur pirms brīža bija redzams Grumers, viņš apstajas. Kreisaja pusē bija slēgta konditoreja ar vasārās nojumi uz stūra. Pols uzmanīgi pārāudzijas apkart. Grumers joprojām sparīgi soļoja, it ka nemaz neiedomājoties, ka viņam varētu sekot. Viņš šķērsoja nelielu laukumu ar strūklaku vidu un kuplu ģerāniju dobēm. Itin viss šeit ielas, veikali un krašņumaugi liecinaja par vācu vidusšķiras pilsoņu fanatisko kartības mīlestību.
Mums jāturas droša attaluma, brīdināja Pols. Bet šeit ir tumšāks, un tas mums palīdzēs.
Uz kurieni mes ejam?
Izskatas, ka mēs dodamies augša uz abatiju. Viņš ieskatijas pulkstenī desmit un divdesmit piecas minūtes.
Grumers pēkšņi pazuda aiz melna dzīvžoga. Uzskrējuši viņam nopakaļ, viņi ieraudzīja tumsa izzudam betonetu celiņu un uzrakstu SĀPJU DIEVMĀTES ABATIJA. Bulta rādija uz priekšu.
Tev taisnība. Viņš dodas uz abatiju, secinaja Reičela.
Viņi ienira tumsa un devas uz priekšu pa celiņu, kas bija četru gajeju platuma. Tas stāvi vijas augšup cauri tumsai uz akmeņaino krauju. Pusceļa viņi pagāja gārām pārītim, kas pastaigājas, sadevušies rokas. Tad viņi nonāca pie asa pagrieziena. Pols apstajas. Grumers bija viņiem priekša, joprojām sparīgi kapa kalnā.
Nac tuvāk. Pols aplika Reičelai roku ap pleciem un pievilka viņu cieši klat. Ja viņš paskatīsies atpakaļ, tad nodomās, ka mes esam mīlas pārītis. Tik tālu viņš nepazīs musu sejas.
Viņi lēni soļoja talak.
-Tev neizdosies tik viegli izvairīties, Reičela ieminejas.
No ka?
No musu sarunas. Istaba. Tu zini, kurp tā veda.
Es nemaz negribu izvairīties.
Tev tikai bija vajadzīgs laiks padomat, un šis nelielais skrejiens dod šadu iespeju.
Pols nestrīdējās. Reičelai bija taisnība. Viņam bija vajadzīgs laiks padomat, bet ne tagad. Pašlaik svarīgākais bija Grumers. Kāpiens bija nogurdinošs, kāju un gurnu muskuļi saka smelgt. Viņš pats domāja, ka ir laba fiziskaja forma, taču trīs judžu skrējieni Atlanta pārāsti bija līdzenā apvidū, un to nevareja salidzinat ar šo kalna kapšanu.
Taka sasniedza kalna virsotni, un Grumers pazuda no skata.
Tagad abatija izskatījās pavisam citādi neka no tālienes. Šeit tas fasāde pletās divu futbola laukumu platumā tieši virs kraujas, tas sienas balstīja velvēti mūra pamati. Krasainos akmens mūrus apgaismoja koku pakaje paslēpti spoži prožektori. fasādi rotāja augstu sikrušu logu rindas trijos stāvos.
Viņi bija nokļuvuši takas augšgala.
Priekša slejas apgaismoti vārti ar būvēm abas puses un virs tiem. Abas puses galvenajam portalam piekļāvās bastioni. Tālāk vidēja pustumšs laukums. Piecdesmit jardus viņiem priekša
Grumers iegāja pa atvērtajiem vārtiem. Polam īsti nepatika vārtu spožais apgaismojums. Kaut kur tālāk dūdoja baloži. Tuvumā nebija neviena cilvēka.
Viņš kopa ar Reičelu devas uz priekšu un apskatīja apustuļu Pētera un Pavila skulptūras uz nomelnejušiem akmens pjedestāliem. Abas pusēs svēto un eņģeļu tēli sacentas ar zivīm un nārām. Portālā centru rotaja ģerbonis divas zelta atslēgas uz kārāliski zila fona. Virs frontona slejas milzu krusts ar prožektoru gaismās skaidri salasamu uzrakstu. ABSIT GLORLARI NISI IN CRUCE.
Lepnums tikai par krustu, viņš nočukstēja.
-Kas?
Viņš norādīja augšup.
Uzraksts. Lepnums tikai par krustu. No vēstules galatiešiem sestās nodaļas, četrpadsmita panta.
Viņi izgāja caur portālu. Talak uzraksts vēstīja VĀRTU SARGA PAGALMS. Par laimi, pagalms nebija apgaismots. Grumers tagad bija ta talakajā gala un steidzās augša pa platiem akmens pakapieniem eka, kas izskatijas pec baznīcas.
Mēs nevārām viņam sekot tur iekša, teica Reičela. Cik apmekletaju tur būs tik veļā stunda?
Tas tiesa. Sameklesim citu ieeju.
Viņš nopētīja pagalmu un apkartejas celtnes. Visas puses slejas trīsstāvu ēkas ar baroka fasādēm, ko rotāja romāņu arkas, smalkas karnīzes un statujas, kas piešķīra tam pienācīgo reliģisko noskaņu. Lielākā daļa logu bija tumši. Dažos apgaismotajos aiz aizkariem kustējās ēnas.
Baznīca, kura iegāja Grumers, slējās tumša pagalma tālākajā galā, tās diviem simetriskajiem torņiem līdzās bija spoži apgaismots astoņstūrains kupols. Tas, šķiet, bija piederīgs tālakajai ēkai, kas atradas abatijas priekšpuse, ar skatu uz pilsētu un upi no kraujas augstaka punkta.
Pols noradīja uz pagalma talako galu, aiz baznīcas, kur bija divviru ozolkoka durvis.