Varbūt pa tām var iekļūt iekšā.
Viņi parskreja pāri bruģētajam pagalmam, gārām koku un krumu saliņam. Uzpūta vēss vējš, uzdzenot drebuļus. Pols nospieda durvju rokturi. Tas nebija aizslēgtas. Viņš pavēra smagas, apkaltas durvis uzmanīgi, lai tās nečikstetu. Aiz tam bija sētas puses eja, ko tālakaja gala apgaismoja četras kvēlspuldzēs. Viņi iegāja iekša. Pusceļa viņi ieraudzīja kāpnes ar koka balustradem. Sienas rotāja eļļā gleznoti kārāļu un imperatoru portreti. Tālāk putekļainaja gaiteni, aiz kāpnēm, parādījās vel vienas aizvērtas durvis.
Baznīca ir šaja paša stāva. Pa šim durvīm vajadzētu tikt taja iekšā, viņš čukstēja.
Durvis atvērās pec pirmā mēģinājumā. Viņš uzmanīgi pavēra tas uz savu pusi. Vesaja gaitenī ieplūda silts gaiss. Priekša pletās smags samta aizkars, pa labi un pa kreisi veda šaura eja. Caur vienādos attalumos iegrieztam atverem aizkarā un zem tā spīdēja gaisma. Pols brīdināja Reičelu iztureties klusu, un abi devas iekšā baznīcā.
Pa vienu no iegriezumiem viņš nopētīja baznīcas interjeru. Milzīgo jomu apgaismoja izkliedeti gaismas ķermeņi. Majestatiska arhitektūra, griestu freskas un bagatigi izkrāsotais ģipša apmetums veidoja vizuālu simfoniju, kas radīja satriecošu iespaidu. Taja dominēja brūnie, sarkanie, pelekie, oranžie un zelta toņi. Slaidi marmora pilastri slejas līdz velvētajiem griestiem, katrs no tiem bija rotāts ar sarežģītiem zeltītiem ciļņiem, kuri balstīja skulpturu grupas.
Pola skatiens aizslīdēja pa labi.
Milzīga altārā centru rotaja zeltīts kronis. Uz liela medaljona lepojas uzraksts NON CORONABITUR, NISI LEGITIME CERTAVERIT. Bez taisnīgus cīņas nav uzvārās kroņa, viņš klusībā partulkoja. Atkal no Bībeles. Otra vēstulē Timotejam, otrā nodaļa, piektais pants.
Pa kreisi no viņa staveja divi cilvēki Grumers un šorīt redzeta blondīne. Pols palūkojās atpakaļ un bez skaņas pačukstēja Reičelai:
Viņa ir šeit. Grumers atkal ar viņu runa.
Vai dzirdi viņus? Reičela iečuksteja viņam ausi.
Viņš papurinaja galvu un noradīja pa kreisi. Pa šauro gaiteni viņi varēs piekļūt tuvāk sazvērniekiem, paslēpušies aiz samta aizkārā, kas sniedzās līdz pat akmens grīdai. Talākaja gala slejās šauras koka kāpnes, kas laikam veda uz kori. Pols nosprieda, ka šis šaurais, apslēptais gaitenis droši vien paredzēts baznīcas kalpotājiem, kas piedalās dievkalpojumos. Viņi uz pirkstgaliem lavijas uz priekšu. Nonaca līdz vel vienam iegriezumam aizkārā. Pols piesardzīgi palūkojas, nekustīgi stavedams aiz samta krokām. Grumers un sieviete staveja pie priekšējā draudzes altārā. Viņš bija lasījis par šo papildinājumu daudzās Eiropas baznīcās. Viduslaikos katoļi sēdēja talu no augsta altārā, tikai pasīvi izjūtot Dieva klātbūtni. Mūsdienu dievlūdzēji, pateicoties liturģijas reformām, vēlējās piedalīties aktīvak. Tapec senajas baznīcas tika ierīkoti draudzes altari, kas bija veidoti no solu rindām pieskaņota riekstkoka.
Tagad Pols un Reičela staveja divdesmit metru attaluma no Grumera un sievietes, kuru čuksti tukšas baznīcas klusumā bija grūti sadzirdami.
Suzanna nikni raudzijas uz Alfrēdu Grumeru, kurš pēkšņi bija sācis pret viņu izturēties pārsteidzoši skarbi.
Kas šodien notika izrakumu vieta? Grumers angliski noprasīja.
Uzradas kāds mans kolēģis un kļuva nepacietīgs.
jūs piesaistāt pārāk lielu uzmanību šadā situācijā.
Viņai nepatika vacieša tonis.
Tā nebija mana izvēle. Man bija jāatrisina radusies problēma.
Vai atnesāt naudu?
Vai jums ir informācija?
Katlera kungs izrakumu vietā atrada maku. Taja ir dokuments, kas datēts ar tūkstoš deviņsimt piecdesmit pirmo gadu. Taja pazemes zāle pec kārā notikusi ielaušanas. Vai šīs nav tadas ziņas, ko jūs prasījat?
Kur ir tas maks?
Es to nevarēju paņemt. Varbūt rit.
Un Borjas vēstules?
Tām es nekādi netiku klat. Un pēc šīsdienas notikumiem visi sākuši nervozēt.
Divas neveiksmes, un jūs gribat piecus miljonus eiro?
jūs prasījat informāciju par šo izrakumu vietu un pēckārā laiku. Es to sagadaju. Un arī likvidēju liecības smiltis.
To jūs pats sagudrojat. Lai paceltu cenu par saviem pakalpojumiem. Man nav nekādu reālu pierādījumu, kas apstiprinātu jūsu vārdus.
Parunasim reāli, Margarete. Un realitate ir Dzintara istaba, vai ne?
Sieviete neatbildēja.
Trīs vācu smagas mašīnas, visas tukšas. Aizbarikadēta pazemes zāle. Pieci liki, visiem iešauts galva. Dokuments ar termiņu no tūkstoš deviņsimt piecdesmit pirmā līdz tūkstoš deviņsimt piecdesmit piektajam gadam. Tā ir telpa, kur Llitlers paslēpa Dzintara paneļus, bet kāds to izlaupīja. Es varētu minēt, ka šis kāds bija jūsu darba devejs. Kādēļ vēl lai jūs ta raizētos?
Tikai tukši pieņēmumi, Herr Doktor.
jūs ne aci nepamirkšķinājāt, dzirdot manu prasību pēc pieciem miljoniem. C.rumera viltīgais balss tonis Suzannai arvien vairāk krita uz nerviem.
Vai ir vel kas? viņa noprasīja.
Ja atceros pareizi, tad sešdesmitajos gados prese bieži parādījās ziņas par Jozefa Loringa sadarbību ar nacistiem. Bet pēc kārā viņš veikli pieslejas Čehoslovakijas komunistiem. Tas tiešām bija veiksmīgs triks. Droši vien viņa rūpnīcas un teraudlietuves labi palīdzēja veidot ilgstošas draudzīgas attiecības. Cik man zināms, ļaudis runāja, ka Lorings esot atradis Hitlera Dzintara istabas slēptuvi. Ši apvidus iedzīvotāji varēja apzvērēt, ka Lorings esot vairākas reizes ieradies šeit ar strādnieku grupām un slepus veicis izrakumus šahtās, kamēr valdība vel nebija pārņēmusi to kontroli. Un varu iedomāties, ka viena no tām viņš atrada Dzintara paneļus un Florences mozaīkas. Vai ta bija musu pazemes zale, Margarete?
Herr Doktor, es ne apstiprinu, ne noliedzu jūsu vārdus, lai gan jaatzīst, ka ši vēsturēs lekcija ir diezgan aizraujoša. Bet kas ir ar Veilendu Makoju? Vai viņa ekspedīcija ir beigusies?
Viņš gatavojas izrakt otru ieeju, bet tur arī neka nebūs. To jūs jau zinai, vai ne? Fs teiktu, ka izrakumi ir gala. Nu tad, vai atnesat samaksu, ka vienojamies?
Suzannai Grumers bija apnicis. Loringam bija taisnība. Viņš bija alkatīgs nekrietnelis. Un nevēlams liecinieks. Tads, par kuru jāparūpējas nekavejoties.
Man ir jūsu nauda, Grumera kungs.
Viņa pasniedzās jakas kabata un satvēra Sauer ērto spalu, klusinātājs jau bija uzskrūvēts uz īsa stobra. Pēkšņi kaut kas aizlidoja par viņas kreiso plecu un trapija Grumeram krūtīs. Profesors sagrīļojas, krampjaini ieelsas un saļima uz grīdas. Blavajā altārā apgaismojuma viņa uzreiz pamanīja lavandas un nefrita krāsas spalu ar ametista pogu.
Kristiāns Knolls ar pistoli rokā nolēca no kora uz joma akmens grīdas. Suzanna izvilka savu ieroci un paslēpās aiz altāra paaugstinājuma, cerība, ka riekstkoks tiešam ir masivkoks, nevis finieris.
Viņa aši un piesardzīgi palūkojās.
Knolls izšava ar klusinātāju, un lode atlēca no paaugstinajuma tikai pāris centimetrus no viņas sejas. Viņa atravas un sakņu pa aiz altārā.
Lamatas šahta bija viltīgs izgudrojums, Suzanna, Knolls uzslavēja.
Viņas sirds drudžaini sitas.
Es tikai daru savu darbu, Kristian.
Vai tiešam vajadzēja nogalinat Čapajevu?
-Atvaino, draugs, nedrīkstu to apspriest.
Žēl gan. Es tiešām cereju, ka tu pirms nāves atklāsi savus motīvus.
Es vel esmu dzīva.
Viņa dzirdēja Knolla smieklus. Ļaunus smiekliņus, kas atbalsojās klusumā.
Šoreiz es esmu bruņots, paziņoja Knolls. Loringa kunga davana, ļoti precīzs ierocis.
CZ-75B. Aptvere ar piecpadsmit lodēm. Un Knolls ir izlietojis tikai vienu. Četrpadsmit iespējas nogalinat Suzannu. Pārāk daudz.