Suzanna, šeit nav gaismekļu, ko sašaut. Un nav ari, kur begt.
Viņa ar šausmām atskarta, ka Knollam taisnība.
Pols dzirdēja tikai sārāustītus sarunas fragmentus. Acīmredzot viņa sākotnējās šaubas par Grumeru bija apstiprinājušās. Doktora kungs laikam spēlēja negodīgu spēli abās puses un tikko bija pārliecinājies, kāda ir maksa par nodevību.
Viņš šausmas vēroja, ka tiek nogalināts Grumers un abi pretinieki stājas viens otram pretī, raidot klusinātājā apslāpētus šāvienus, kas baznīca izklausijas pec spilvenu purinašanas. Reičela staveja aiz muguras un raudzījās viņam pār plecu. Viņi staveja nekustīgi, baidīdamies nodot savu klātbūtni. Pols zinaja, ka jātiek ārā no baznīcas, taču nedrīkst sacelt ne mazako troksnīti. Atšķirība no abiem cīnītajiem baznīcas joma viņi nebija bruņoti.
Tas ir Knolls, Reičela iečuksteja viņam ausī.
To jau viņš pats bija sapratis. Un sieviete, protams, bija Džo Maijersa vai Suzanna, ka Knolls viņu dēvēja. Viņš uzreiz pazina tas balsi. Tagad vairs nebija nekādu šaubu, ka viņa nogalinaja Čapajevu, ja jau viņa neko neiebilda pret Knolla izteikto apsudzību. Reičela cieši piekļāvās Polam. Viņa drebeja. Pols pasniedzas atpakaļ un saspieda viņas kaju, cenzdamies viņu nomierināt, bet arī viņa roka trīcēja.
Knolls bija paslēpies otraja solu rinda. Viņam ši situācija patika. Lai gan pretiniece neparzinaja šis baznīcas plānojumu, bija skaidrs, ka viņai nav, kur bēgt, kaut uz mirkli nekļūstot par mērķi šāvieniem.
Suzanna, saki man kaut ko kapec tas sprādziens šahta? Šo robežu mes vel līdz šim nebijām pārkāpuši.
Ko tad es izdarīju izjaucu tavus plānus ar to Katleru sievišķi? Tu laikam gribēji viņu izdrāzt un pec tam novākt?
Abas šīs domas man ienāca prātā. Vispār, kad tu mani tik rupji iztraucēji, es tieši gatavojos pirmājam darbiņam.
-Atvaino, Kristian. Vispār ta Katleriene ir man pateicību parādā. Es redzēju, ka viņa pec sprādzienā palika dzīva. Ar tavu nazi viņai ta nebutu paveicies. Butu tāpat ka Grumeram, vai ne?
Ka tu teici, Suzanna, es tikai daru savu darbu.
Paklau, Kristian, varbūt neiesim līdz galejibam? Ka butu ar pamieru? Mes varētu doties uz tavu viesnīcu un tur kārtīgi pasvīst, lai noņemtu stresu. Ko teiksi?
Kārdinoši. Taču darbs bija svarīgāks, turklāt Dancere tikai grib novilcināt laiku.
Piekriti, Kristian, es varu galvot, ka tas būs labāk neka ar to izlutināto mauķeli Moniku. Agrāk tu nekad nesūdzejies.
Pirms apsvērt to, gribu dzirdēt dažas atbildes.
Pacentīšos.
Kas ir tik svarīgs taja pazemes zale?
Nevaru par to runāt. Noteikumi, tu jau saproti.
Tie kravas vāģi ir tukši. Neka nav. Kāpēc tada interese?
Tā pati atbilde.
Arhivārs Sanktpēterburgā ir jūsu spiegs, vai ne?
Protams.
Vai tu visu laiku zināji, ka es devos uz Džordžiju?
Es domāju, ka man izdevās nerādīties tev acīs, bet laikam tomēr ne.
Vai tu biji Borjas mājā?
Protams.
Ja es nebutu apgriezis večukam kaklu, vai tu būtu to izdarījusi?
Tu mani pārāk labi pazīsti.
Pols atsitās pret aizkaru, dzirdot, kā Knolls atzīstas Karola Borjas slepkavība. Reičela drudžaini ievilka elpu un atkapas, pagružot Polu uz priekšu un sakustinot aizkaru. Viņš saprata, ka ši kustība un skaņa noteikti pievērsīs cīniņa pretinieku uzmanību. Viena mirkli viņš nogāza Reičelu uz grīdas un aizvēlās tālāk, smagi atsitoties pret akmeņiem ar labo plecu.
Knolls dzirdēja elsienu un redzēja aizkārā sakustēšanos. Viņš raidīja trīs šāvienus samta krokās, krušu augstuma.
Suzanna arī pamanīja aizkārā sašūpošanos, bet viņai vissvarīgāk bija tikt ārā no baznīcas. Izmantojot bridi, kamēr Knolls šāva aizkarā, viņa raidīja vienu šāvienu uz viņa pusi. Lode sadragāja kāda sola malu. Viņa redzēja, kā Knolls pieliecas, lai paslēptos, un metas augstā altāra ēnas, pec tam tumša arkā.
Ejam, Pols bez skaņas nočukstēja. Viņš piecela Reičelu kājas, un viņi skrēja uz durvju pusi. Lodes bija izurbušas caur aizkaru un atsitušās pret mura sienu. Viņš cereja, ka Knolls un sieviete būs pārāk aizņemti ar savu rēķinu kartošanu, lai pievērstu uzmanību viņiem. Bet varbūt viņi apvienos speķus ciņa pret viņiem kā pret kopīgiem ienaidniekiem. Viņš pat nedomāja uzkavēties, lai redzētu, kadu taktiku šie izvēlesies.
Viņi metās uz durvju pusi.
Sasistais plecs sāpes pulsēja, bet asinis kusajošais adrenalīns iedarbojās kā pretsāpju līdzeklis. Kad viņi bija izgājuši gaiteni, ārā no baznīcas, viņš ierunājās:
Mēs nevārām atgriezties pagalma tur būsim pārāk viegls mērķis.
Viņš pagriežas pret kāpnēm, kas veda augšup.
Nāc, viņš pavēlēja.
Knolls redzēja, ka Dancere pazūd tumša arkā, bet pīlāri, altārā paaugstinajums un altāris nejava precīzi notēmēt, un arī garās ēnas traucēja. Turklāt šobrīd viņu vairak interesēja, kas slēpjas aiz aizkārā. Viņš pats bija šad i iekļuvis baznīcā un pa koka kāpnēm uzkāpis korī.
Viņš piesardzīgi piegāja pie aizkārā un palūrēja, turot ieroci gatavība.
Tur neviena nebija.
Viņš dzirdēja, kā atveras un atkal aizveras durvis. Atri piegājis pie Grumera līķa, viņš izvilka dunci. Noslaucīja asmeni un ielika dunci piedurknē.
Tad pavēra aizkaru un sekoja begļiem.
Pols gāja pa priekšu augša pa kāpnēm, pa ceļam tikai pavirši uzmetot skatienu kārāļu un imperatoru portretiem pie sienām. Reičela steidzās viņam aiz muguras.
Tas maita nogalinaja teti, viņa žēlojas.
Es zinu, Reičela. Bet pašlaik mes esam sprukās.
Kāpņu laukumiņā viņš pagriežas un gandrīz viena Ieciena pārvarēja pedejo kāpņu posmu. Augša gaidīja vel viens tumšs gaitenis. Viņš dzirdēja, ka aiz muguras atveras durvis. Viņš sastinga, apturēja Reičelu un aizlika plaukstu priekša viņas mutei. Augšup pa kapnem tuvojas soļi. Leni. Vienmērīgi. Uz viņu pusi. Viņš deva zīmi Reičelai ievērot klusumu, un viņi uz pirkstgaliem lavījās vienigāja iespejamāja virziena pa kreisi, kur tālākajā galā bija vel vienas aizvērtas durvis.
Viņš nospieda rokturi.
Durvis atveras.
Viņš uzmanīgi pastūma tās vaļa, un viņi ieshdeja iekša.
Suzanna staveja tumšā kambarīti aiz augsta altārā, kur no diviem metāla traukiem pie sienas plūda spēcīga vīraka smarža. Uz metala statīviem divas rindas karājās daudzkrāsaini priesteru tērpi. Viņai bija jāpabeidz Knolla iesaktais. Tas maitasgabals viņu pārspēja viltība. Suzanna raizējās, ka Knollam izdevās viņu atrast. Viņa bija piesardzīga, izejot no viesnīcas, pa ceļam uz abatiju vairākkārt pārbaudīja, vai nav astes. Neviens nesekoja, par to viņa bija pārliecinātā. Ne. Knolls jau bija baznīcā un gaidīja viņu. Bet kā tas var būt? Grumers? Iespējams. Lielākās raizes viņai sagadaja tas, ka Knolls kaut ka pārāk labi pārzina viņas darbības. Jau iznākot no šahtas, viņa nobrīnījās, kapec Knolls viņai neseko un arī vilšanos neizrada tik ļoti, ka viņa butu vēlējusies.
Viņa pārāudzijas ārā caur arku.
Knolls vēl joprojām bija baznīca, un Suzannai vajadzēja viņu atrast un pielikt visam punktu. Lorings tā vēlētos. Likvidēt visus nevēlamos lieciniekus. Visus līdz pēdējam. Viņa palureja ārā un noraudzījās, ka Knolls pazūd aiz aizkārā.
Durvis atvērās un aizvērās.
Viņa dzirdēja soļus uz kapnem.
Ar ieroci roka viņa piesardzīgi devās skaņas virziena.
Knolls dzirdēja augša klusus soļus. Tatad nezinamais okšķeris uzkapa augša pa kāpnēm.
Viņš sekoja, turēdams pistoli gatavība.
Pols un Reičela bija nokļuvuši milzīga telpa, kur uzraksts uz plāksnes vēstīja MARMORNE KAMMER un angliski MARMORA ZĀLE. Greznas marmora kolonnas, izvietotas vienādos attālumos gar visām četrām sienam, slejas vismaz četrdesmit pedu augstuma, katra rotāta ar zelta lapam uz maigas persiku krāsas un gaiši pelēka fona. Griestus rotaja majestātiskās freskas, kuras bija attēloti kaujas rati, lauvas un Herkuless. Telpu apņēma trīsdimensiju arhitektonisks gleznojums, kas radīja vēl lielākā plašuma iespaidu. Griestus apgaismoja kvēlspuldžu griestu lampas. Butu aizraujoši aplūkot šo krāšņo telpu, ja vien pa podam nesekotu bruņots vajatajs.