Par kadu muļķi tu mani uzskati? Knolls noprasīja, pieliecies viņai tuvu klat.
Kristian, izbeidz! Vai mes nevārām salīgt mieru? Es taču abatijā teicu iesim uz tavu viesnīcas istabu. Atceries Franciju? Tas bija jautri.
Kas ir tik svarīgs, ka tev mani janogalina? Viņa tvēriens sažņaudzās ciešāk.
Ja es pateikšu, vai atlaidīsi mani?
Suzanna, man nav tada noskaņojuma. Man ir dota atļauja rīkoties pec sava prata, un tu jau zini, kas man visvairak ir pa pratam.
Janovilcina laiks, viņa nodoma ja.
Kas tur baznīcā bija?
Katleru paris. Viņi šķiet nopietni aizravušies. Vai apgaismosi mani?
Ka lai es zinu?
Manuprāt, tu zini daudz vairak, neka esi ar mieru izpaust. -
Viņš sažņaudza kaklu vel ciešāk.
Labi, labi, Kristian. Ta ir Dzintara istaba.
Un kas ir ar to?
Ta bija ta pazemes zale, kur Hitlers bija paslēpis dzintaru. Man bija par to jāpārliecinās, tapec arī esmu šeit.
Par ko jāpārliecinās?
Tu zini, kada ir Loringa interese. Viņš meklē Dzintara istabu, tapat ka Felners. Mums tikai ir pieejama tada informācijā, kādās jums nav.
Un ta butu?
Tu zini, ka es nedrīkstu teikt. Tas nav godīgi.
Bet uzspridzināt mani ir godīgi? Suzanna, kas notiek? Šie vairs nav pārāstie meklejumi.
Es tev atlīdzinašu. Iesim uz tavu viesnīcas istabu. Un pec tam parunasim. Es apsolu.
Pašlaik man nav noskaņojuma mīlas priekiem.
Tomēr viņas vardi iedarbojas. Tveriens ap kaklu atslaba tieši tik daudz, lai ļautu viņai atrauties no sienas un no visa spēka triekt ar celi pretiniekam kajstarpe.
Knolls sāpes saļima
Viņa vēlreiz iespēra viņam starp kajam, ar zabaka purngalu pa plaukstām, kas bija aizsegušas vārīgo vietu. Vīrietis nogāzās uz bruģakmeņiem, un Suzanna metas skriet pa ielu.
Knolla kajstarpi sažņaudza neciešamas sāpes. Acis saskrēja asārās. Atkal tā mauka izspruka! Veikla ka kaķene. Viņš tikai uz mirkli palaida roku vaļīgak, tikai, lai satvertu drošāk. Bet viņai ar to pietika, lai mestos uzbrukuma.
Sasodīts!
Viņš pacēla skatienu un ieraudzīja Danceri pazudam tumsā. Kajstarpe sāpēja. Viņš tikko spēja paelpot, bet izšaut varbūt tomēr varēs. Viņš pasniedzas kabata pēc pistoles, bet tad pardomāja. Nevajag.
Viņš atriebsies naidniecei rīt.
48
T rešdiena, 21. maijs, 1:30
Reičela atvēra acis. Viņas galva dunēja, vedera sagriezās nelabums ka no juras slimības. Džemperis oda pēc vēmekļiem. Zods sapēja. Viņa piesardzīgi parvilka ar pirkstu par asiņainu kreveli, tad atcerējās naža asmeni.
Par viņu bija noliecies vīrietis bruņā muka tērpa. Viņa vecīgā seja bija krunku izvagota, un blāvas acis raudzijas Reičelā ar raižpilnu skatienu. Viņa sedeja, atbalstīta pret sienu, gaiteni, kur Knolls bija viņai uzbrucis.
Kas notika? viņa jautaja.
To jūs pasakiet, atteica Makojs.
Reičela pārāudzijas pāri muka plecam, meģinaja kaut ko saskatīt.
Makoj, es jūs neredzu. Panaciet tuvāk!
Dūšīgais virs pienaca.
Kur ir Pols? viņa jautaja.
Tur, joprojām atsledzies. Dabūjis nelāgu belzienu pa galvu. Kā jutāties?
Normāli. Tikai drausmīgi sap galva.
Par to es nešaubos. Muki dzirdēja šāvienus baznīca. Viņi atrada Grumeru, pēc tam jūs. Pec viesnīcas numuru atslegam viņi uzzinaja, kur esat apmetušies, un es steidzos šurp.
Mums vajadzīgs ārsts.
Šis muks ir ārsts. Viņš teica, ka jūsu galvai nekas nekait. Tā nav pārsistā.
Kas ir ar Grumeru? viņa jautāja.
Droši vien jau nonācis ellē.
Tas bija Knolls un tā sieviete. Grumers bija atnācis atkal tikties ar sievieti, un Knolls viņu nogalināja.
Tas sudabralis dabūja, ko pelnījis. Vai vārāt paskaidrot, kapec nepasaucat mani līdzi?
Reičela paberzēja galvu.
Jums paveicās, ka nebijāt te.
Kaut kur netālu ievaidejas Pols. Viņa uzmanīgi pierāpoja tuvāk pa akmens grīdu. Nelabums sāka pierimt.
Pol, kā juties?
Viņš berzēja kreisos deniņus.
Kas notika?
Knolls mums uzgluneja.
Viņa pieslīdēja tuvāk un aptaustīja Pola galvu.
No kurienes jums tas pušums zem zoda? noprasīja Makojs.
Tas nav svarīgi.
Paklausieties, jūsu godība! Man tur augšstava ir beigts vācietis, un policija uzdod tūkstoš jautajumus. jūs abus atrada uz grīdas bezsamaņa, un jūs sakat, ka nav svarīgi. Kas te, elle ratā, notiek?
Mums japiezvana inspektoram Panikam, ierunājas Pols.
Piekritu.
Es atvainojos! Klausieties! Vai atceraties mani? nerimās Makojs.
Mūks pasniedza Reičelai samitrinātu drānas gabalu. Viņa pielika to pie Pola galvas. Uz auduma parādījās asiņu traips.
Man šķiet, ka viņš tev iegrieza, viņa secina ja.
Pols pasniedzas pie viņas zoda.
Kas te īsti notika?
Viņa nolēma pateikt visu godīgi.
Tas bija brīdinājums. Knolls lika mums atgriezties mājās un vairs nekur neiejaukties.
Makojs pieliecas tuvāk.
Kur neiejaukties?
Mēs īsti nezinām, viņa atbildēja. Droši zinām tikai to, ka sieviete nogalināja Čapajevu, bet Knolls nogalina ja manu tēvu.
Ka jūs to zināt?
Reičela pastastīja, kas notika baznīcā.
Es nedzirdēju visu Grumera sarunu ar sievieti, paskaidroja Pols. Tikai atsevišķus vārdus un frāzes. Bet man šķiet, ka viens no viņiem laikam Grumers piemineja Dzintara istabu.
Makojs pašūpoja galvu.
Man ne sapņos nebija rādījies, ka viss aizies tik talu. Kādus sudus es esmu sastradajis?
Pols noprasīja:
Ka to saprast sastradajis?
Makojs neteica vairs neko.
Atbildiet, pavēlēja Reičela.
Taču Makojs klusēja.
Makojs stāvēja pazemes zalē, nemierīgu domu virpuļa pārņemts, un raudzijas uz trim sarūsējušajiem kravas auto. Tad viņa skatiens lēni pievērsās senajai klinšu sienai, meklējot kadu vēstījumu. Prātā visu laiku skanēja banala frāze: ja sienas spētu runāt. Vai šīs sienas varētu pavēstīt viņam kaut ko tādu, ko viņš vel nezinaja? Vai kaut ko vairak par to, ko viņš tikai nojauta? Vai tas paskaidrotu, kāpēc vācieši iebrauca trīs vērtīgus kravas automobiļus kalnu ala un pēc tam uzspridzināja vienīgo izeju? Bet vai tie bija vācieši, kas noslēdza izeju? Vai sienas varētu pavēstīt, kā čehu lielrūpnieks pēc gadiem ielauzās alās, nozaga visu tur paslēpto un pēc tam aizspridzinaja ieeju? Bet varbūt tās neko nezinaja. Tās bija apklusušas tāpat kā balsis, kuras gadiem ilgi bija pūlējušas atrast ceļu, bet tas novedis navē.
Viņam aiz muguras, arēja galerijā atskanēja soļi. Zāles otra ieeja vēl joprojām bija blīvi aizsprostota ar akmeņiem un gruvešiem, un strādnieki vel nebija sākuši izrakumus. Tos uzsāks ne ātrāk ka rit. Viņš ieskatījās pulksteni un redzēja, ka ir jau gandrīz vienpadsmit. Makojs pagriežas un ieraudzīja Polu un Reičelu Katlerus iznirstam no ēnam.
Es jūs tik agri negaidīju. Kā jūsu galvas? viņš apjautājās.
Makoj, mēs gribam dzirdēt atbildes, un pietiek izvairīties, paziņoja Pols. Mēs esam iesaistīti šaja spēlē, vai nu mums un jums tas patīk vai ne. Jūs vakarnakt skandinajat, ka esat kaut ko sastradājis. Ko jūs ar to domājāt?
jūs nepaklausīsiet Knolla padomam un neatgriezīsieties mājas?
Vai vajadzētu? atjautāja Reičela.
jūs pasakiet, tiesnese.
Beidziet stiept gumiju, pavēlēja Pols. Kas notiek?
Panaciet šurp. Viņš veda abus pāri zālei pie viena no smiltis gulošajiem skeletiem. No šo puišu apģērbiem nekas daudz nav palicis pari, bet, spriežot pec ta mazumiņa, tie izskatās pec Otrā pasaules kārā formastērpiem. Maskēšanas raksts pavisam noteikti ir ka ASV juras kājniekiem. Viņš noliecās un noradīja. Tā ir M4 durkļa maksts, kārā laiku ASV izlaidums. Es īsti droši nezinu, bet šķiet, ka pistoles maksts varētu būt franču. Vāciešiem nebija amerikaņu uniformu vai franču ieroču. Bet pec kārā visas Eiropas militārās un pārāmilitarās struktūras izmantoja amerikaņu inventāru. Franču ārzemju leģions. Grieķu nacionalā armija. Holandes kājnieki. Viņš noradīja uz otru zāles pusi. Tur vienam no līķiem ir bikses līdz ceļiem un frencis bez krušu kabatām. Ungāru komunistu armija tā ģerbas pec kārā. Drēbes. Tukšie kravas auto. Un jūsu atrastais maks droši liecina par kaut ko.