Par ko? jautāja Pols.
Ši slēptuvē tika izlaupīta.
Kā jūs vārāt pateikt, kas šiem puišiem bija mugura? šaubījās Reičela.
Lai ko jūs arī domātu, es neesmu nekāds dumjais Ziemeļkarolīnas lauķis. Militārā vēsture ir mana kaislība. Es veicu pētījumus, arī gatavojoties šiem izrakumiem. Tapec zinu, ka man ir taisnība. Es to sajutu jau pirmdien. Šaja zālē zagļi ielaužas pēc kārā. Par to nav šaubu. Šie nabaga zeļļi bija vai nu bijušie vai esošie armijnieki, vai strādnieki, kas saģerbušies norakstītās uniformas. Kad viņi bija paveikuši savu darbiņu, kāds viņiem ielaida lodi pakausī.
Tad viss jūsu uzbrukums Grumeram bija tikai izlikšanas? jautāja Reičela.
Pie velna, nē! Es gribēju, lai ši slēptuvē būtu pilna ar mākslās darbiem, bet pirmdien jau pēc pirmā skatiena sapratu, ka tā ir izlaupīta. Es tikai līdz šim neapzinājos, cik ļoti izlaupīta.
Pols norādīja smiltis.
Šis ir tas līķis ar burtiem. Viņš noliecas un uzvilka smiltīs burtus O, I un C, atstajot nevienādos attalumus, cik varēja atceroties. Tie izskatijas šad i.
Makojs izņēma no kabatas Grumera fotogrāfijas.
Tad Pols tukšajas vietas ierakstīja burtus L, R, N, izlaboja C par G un beigas pierakstīja S. Tagad tie veidoja vardu LORINGS.
Velns un elle, nobrīnījās Makojs, salīdzinot fotogrāfiju ar burtiem smiltis. Šķiet, jums taisnība, Katler.
Ka tev tas ienāca prata? Reičela gribēja zināt.
Grūti bija skaidri saskatīt. Tas varēja būt tads padzisis G. Un turklāt šis vārds visu laiku tiek pieminēts. Tavs tevs par viņu pat rakstīja viena no vēstulēm. Pols pasniedzas kabata un izvilka salocītu papīra lapu. Pirms kāda laiciņa es to vēlreiz pārlasīju .
Makojs ieskatījās rokraksta teksta. Rindkopas vidu viņš pamanīja Loringa vārdu.
Jensijs man zvanīja vakārā pirms katastrofas. Viņam bija izdevies atrast to veco viru, kuru tu pieminēji, to, kura brālis stradāja Loringa namā. Tev bija taisnība. Man nevajadzēja lūgt Jensiju, lai viņš Itālijā atkal ievāc ziņas.
Makojs cieši ieskatijas Polam acīs.
jūs domājāt, ka jūsu vecāki bija spridzinātājā mērķis?
Es vairs nezinu, ko domāt. Pols norādīja smiltis. Grumers vakar vakārā runaja par Loringu. Karols par viņu runaja. Varbūt mans tevs arī par viņu runaja. Varbūt pat šis smiltis gulošais savulaik runaja par Loringu. Es zinu tikai to, ka Knolls nogalināja Reičelas tēvu un sieviete nogalinaja Čapajevu.
Ļaujiet pārādīt vel kaut ko, aicināja Makojs. Viņš pieveda Polu un Reičelu pie kartes, kas bija nolikta līdzas vienam no gaismekļiem. Es šorīt nolasīju dažus kompasa rādījumus. Otra aizbarikadeta šahta ved uz ziemeļaustrumiem. Viņš noliecas un noradīja. Tā ir ši apvidus tūkstoš deviņsimt četrdesmit treša gada karte. Toreiz asfaltēts ceļš veda uz ziemeļaustrumiem pārālēli kalna pamatnei.
Pols un Reičela notupas pie kartes.
Varu saderet, ka šie kravas vāģi iebrauca pa otro, aizbarikādeto ieeju. Viņiem vajadzēja stingru ceļa segumu. Pārāk smagi braukšanai pa dubļiem un smiltīm.
jūs tical tam, ko Grumers vakar vakarā teica? jautāja Reičela.
Ka šeit bija Dzintara istaba? Par to nav šaubu.
Ka jūs vārāt but tik pārliecināts? nesaprata Pols.
Piecdesmitajos gados nebija grunts radaru. Mans minējums ir tads, ka ieeju neaizbarikādēja nacisti, bet pēckārā laupitaji. Vācieši taču gribētu vēlāk paši tikt klat un atkal paņemt paslēptos paneļus. Tad jau nebutu jēgas aizspridzinat ieeju. Bet tas tips, kurš šeit ieradas piecdesmitajos gados, tas mērglis gan negribeja, lai kāds uzzina, ko viņš ir atradis. Tāpēc viņš apšava savus kalpus un uzspridzināja šahtu. Musu atradums ir tikai laimīga nejaušība, pateicoties grunts radārām. Un musu iekļūšana šahtā arī ir laimīga nejaušība.
Reičela laikam saprata viņa domu.
Veiksme vienmer atmaksājas.
Vācieši un laupītāji droši vien pat nezināja, ka ir vel viens tunelis tik tuvu šai zālei. Ka jau teicāt, tikai laimīga sagadīšanas, ka mēs te meklējam vilciena vagonus, pilnus ar mākslas darbiem.
Vai šajos kalnos bija an dzelzceļa sliedes? Pols gribēja zināt.
Un kā vēl! Ta viņi ieveda un izveda munīciju.
Reičela staveja, raud zīdāmās uz kravas mašīnam.
Tad ši ir tā vieta, ko pieminēja tētis par to, ka vajadzētu doties skatīties?
Varētu but, piekrita Makojs.
Makoj, atgriezīsimies pie pirmā jautajuma. Ko jūs domājāt, teikdams, ka esat kaut ko sastradajis? Pols atgadinaja.
Makojs piecēlās.
Jūs abi esat man pilnīgi svešinieki, ka tumša bilde. Tomēr nezin kapec es jums uzticos. Iziesim arā, šķūnīti, un es jums visu izstāstīšu.
Pols vēroja, ka veļa rīta saule blāvi iespīd pa šķūnīša putekļainajiem logiem.
Cik daudz jūs zināt par Hermanu Gēringu? noprasīja Makojs.
Tikai tik, cik redzēts History kanala, atbildēja Pols.
Makojs pasmaidīja.
Viņš nacistiem bija otra svarīgaka persona. Tomēr beigu beigas, tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektā gada aprīli, Hitlers pavēlēja viņu arestet. Tas bija Martina Bormana nopelns. Viņš parliecinaja fīreru, ka Gērings gatavo apvērsumu vārās pārņemšanai. Bormans ar Gēringu nekad nebija labi sapratušies. Tāpēc Hitlers pasludināja Geringu par nodēvēju, atņēma visus titulus un aresteja viņu. Amerikāņi viņu atrada kārā beigas, kad parņēma varu Vacijas dienvidos.
Kamēr Gerings sēdēja cietumā, gaidot tiesu par kārā noziegumiem, viņš tika intensīvi pratinats. Visas šis sarunas velak tika apkopotas dokumentos, ko nosauca par Apvienotajiem pratinašanas protokoliem. Tie daudzus gadus tika uzskatīti par slepeniem dokumentiem.
Kapec? jautāja Reičela. Tie taču drīzāk varētu but vēsturiski, nevis slepeni. Karš bija beidzies.
Makojs paskaidroja, ka sabiedrotajiem bija divi svarīgi iemesli turēt šos protokolus slepenībā. Pirmais bija vesela lavīna mākslās darbu atgūšanas pieprasījumu, kas pienāca pec kārā. Daudzi bija spekulatīvi un nepatiesi. Nevienai valdībai nebija ne laika, ne naudas simtiem tukstošu prasību izskatīšanai. Un Apvienotie pratinašanas protokoli šīs prasības tikai pastiprinātu. Otrs iemesls bija pragmātiskāks. Valdošais pieņemums bija tads, ka visi, izņemot saujiņu pērkamu ļaužu, varonīgi pretojas nacistu teroram. Bet pratināšanas protokoli pārādīja, ka franču, holandiešu un beļģu mākslās tirgoņi guva peļņu, piegādājot okupantiem mākslās darbus Sonderauftrag Linz projektam, Hitlera ieceretajam Pasaules mākslās muzejam. Neļaujot šiem protokoliem nonākt atklātība, daudziem tika aiztaupīts liels negods.
Gērings centās pirmais "nosmelt krējumu" katra iekarotajā valsti pirms I litlera zagļu ierašanas. Hitlers gribēja attīrīt pasauli no, viņaprat, pagrimušas mākslās. No Pikaso, van Goga, Matisa, Gogēna un Grosa. Gērings spēja saskatīt šo mākslinieku šedevru vērtību.
Kada tam visam saistība ar Dzintara istabu? nesaprata Pols.
Gēringa pirmā sieva bija zviedru grāfiene Karina fon Kancova. Pirms kārā viņa apmeklēja Katrīnas pili Ļeņingradā un bija sajūsma par Dzintara istabu. Kad viņa tūkstoš deviņsimt trīsdesmit pirmajā gada nomira, Gerings viņu apglabaja Zviedrija, bet komunisti izpostīja viņas kapu, tapec Gērings uz ziemeļiem no Berlīnes uzcēla muižu, ko nosauca par Karinhalli, un tur novietoja sievas mirstīgas atliekas milzīga mauzoleja. Visas šis celtnes bija bezgaumīgas un vulgārās. īpašumi pletās simtiem tukstošu akru platībā, uz ziemeļiem līdz Baltijas jūrai un uz austrumiem līdz Polijai. Gērings vēlējas par godu sievas piemiņai izveidot Dzintara istabas kopiju un lika uzcelt telpu tieši desmit reiz desmit metru izmēros, kur ievietot Dzintara paneļus.