Ka jūs to zināt? brīnījās Reičela.
Pratināšanas protokolos ir arī sarunas ar Alfrēdu Rozenbergu Hitlera izveidotā Eiropas mākslās darbu izlaupīšanas departamenta vadītaju. Rozenbergs daudzreiz piemineja Gēringa apsēstību ar Dzintara istabu.
Pec tam Makojs pastastīja par Geringa un Hitlera nikno konkurenci mākslas darbu joma. Hitlera gaume atspoguļoja nacistu filosofiju. Jo talak uz austrumiem ir mākslās darba izcelsmes zeme, jo nevertīgāks tas ir.
Par krievu mākslu Hitleram nebija ne mazākas intereses. Viņš uzskatīja visu šo tautu par zemākiem radījumiem. Taču Dzintara istabu viņš nesaistīja ar Krieviju. Ta bija Prūsijas kārāļa Fridriha I dāvana Peterim Lielajam. Tapec tā bija vācu relikvija, kuras atgriešanas dzimtene tika atzīta par svarīgu kulturas misiju.
Hitlers tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektaja gadā personiski pavēlēja izvest Dzintara paneļus no Kēnigsbergas. Bet Prūsijas vietvaldis Erihs Kohs bija uzticīgs Gēringam. Un te sākas pats interesanta kais. Jozefs Lorings un Kohs bija darījumu partneri. Koham izmisīgi bija nepieciešami izejmateriāli un efektīvi strādājošās rūpnīcas, lai sārāžotu produkcijas kvotas, ko Berlīne uzspieda visiem provinču pārvaldītajiem. Lorings sadarbojās ar nacistiem atvēlēja savas ģimenes raktuves, teraudlietuves un rūpnīcas vācu kārā rūpniecībai. Taču, lai nodrošinātos, Lorings sadarbojas arī ar padomju izlūkdienestiem. Tas varētu izskaidrot viņa pārsteidzošo labklajību komunisma vārās laikos pec kārā.
Ka jūs to visu zināt? jautāja Pols.
Makojs piegāja pie adas portfeļa, kas mētājas uz darba galda stūra. Izņēma kopa saspraustu papīru kaudzi un pasniedza tos Polam.
Uzšķiriet ceturto lappusi. Es atzīmēju vajadzīgas rindkopas. Nolasiet tas.
Pols paršķirstija lappuses un atrada atzīmētas sadaļas.
Sarunas ar vairakiem Koha un Jozefa Loringa laikabiedriem apstiprina, ka viņi bieži tikās. Lorings bija viens no galvenajiem Koha finansētājiem un ļāva vācu vietvaldim dzīvot lielā greznība. Vai viņu pazīšanas noveda pie ziņām par Dzintara istabu vai pat tas iegūšanas? Grūti pateikt. Ja arī Lorings zinaja paneļu atrašanas vietu vai varbūt paši paneļi bija pie viņa, tad padomju izlūkdienesti laikam neko par to nezinaja.
Tūlīt pec kārā, tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektā gada maijā, padomju valdība uzsāka Dzintara paneļu meklēšanu. Hitlera ieceltais Kēnigsbergas mākslas kolekciju direktors Alfrēds Rode kļuva par pirmo ziņu avotu padomju meklētajiem.
Būdams dedzīgs Dzintara cienītājs, Rode pastastīja padomju aģentiem, ka kastes ar paneļiem vel bija Kenigsbergas pili, kad viņš tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektā gada piektaja aprīli atstāja šo ēku. Rode pārādīja aģentiem izdegušu telpu, kur, ka viņš apgalvoja, tika glabatas kastes. Tur joprojām bija palikušas zeltīta koka atliekas un vārā eņģes (tika uzskatīts, ka tas pieder pie īstas Dzintara istabas). Secinājums par paneļu bojāeju bija neizbēgams, un lieta tika slēgta. Velak, tūkstoš deviņsimt četrdesmit sestā gada marta, Kenigsberga ieradas Carskoje Selo piļu kurators Anatolijs Kučumovs. Tur viņš tajos pašos gruvešos atrada sadrupušas Florences mozaīku atliekas no Dzintara istabas. Kučumovs stingri ticēja lai gan pārejas istabas daļas varbūt ir sadedzinatas, pats dzintars ir izglābts, un pavēlēja uzsākt jaunus meklejumus.
Taja laika Rode jau bija miris. Viņš un viņa sieva nomira diena, kad viņiem bija jaierodas uz atkartotam padomju iestāžu pratinašanam. Interesanti, ka taja pašā diena pazuda arī ārsts, kurš bija pārākstījis Rodu laulāta pārā miršanas apliecības. Kopš ta brīža izmeklēšanu savas rokās parņema Padomju Savienības Valsts drošības komiteja kopa ar Ārkārtas valsts komisiju, kas turpināja meklejumus gandrīz līdz tūkstoš deviņsimt sešdesmitajam gadam.
Tikai retais noticēja pieņemumam, ka Dzintara paneļi pazuda Kēnigsberga. Daudzi eksperti apšauba to, ka paneļi tiešām tika iznicināti. Vācieši vajadzības gadījuma spēja būt ļoti gudri, un, zinot, cik lielas bija likmes un cik svarīgas personas iesaistītas, viss ir iespejams. Turklāt, ņemot vera Loringa aktīvas pēckārā darbības Harca reģiona, viņa kaislību uz Dzintara istabu un neierobežotos naudas līdzekļus un resursus viņa rīcībā, varbūt Lorings tiešām atrada dzintaru. Sarunas ar toreizējo vietējo iedzīvotāju berniem un mazberniem apstiprina, ka Lorings bieži braucis uz Harca reģionu, pārmeklējis šahtas, turklāt ar padomju valdības ziņu un atļauju. Kāds vīrs pat apgalvo, ka Lorings darbojas, pieņemot, ka paneļi tika ar kravas mašīnām aizvesti no Kēnigsbergas uz rietumiem, uz Vāciju, kur to galamērķis bija dienvidos, Austrijas raktuvēs vai Alpos, bet tas piespieda novirzīties no ceļa padomju un amerikaņu armijas draudoša tuvošanas. Spriežot pēc apreķiniem, bija iesaistītas trīs kravas automašīnas. Taču neko nevar apstiprināt.
Jozefs Lorings nomira tūkstoš deviņsimt sešdesmit septītajā gada. Ģimenes bagatibas mantoja viņa dels Ernsts. Ne tevs, ne dels nekad nav atklatibā runājuši par Dzintara istabu.
-Jūs zinājāt? jautāja Pols. Bet vakar un pirmdien tikai spēlējāt teātri? jūs jau no paša sākuma meklejat Dzintara istabu?
Kāpēc gan citādi es ļautu jums te grozīties apkart? Divi svešinieki uzrodas kā no zila gaisa. Jūs domājat, ka es butu tērējis ar jums kaut divas sekundes, ja pirmie vārdi no jūsu mutes nebūtu šadi: "Mēs meklējam Dzintara istabu" un "Kas, elle, ir Lorings"?
Ej dirst, Makoj! Pols uzruca un pats bija pārsteigts par šādu rupjību. Viņš nespeja atcerēties, kad vel pēdējo gadu laika butu tik daudz un tik skarbi lamajies. Laikam ta bija šā Ziemeļkarolinas lauķa ietekme.
Kas to rakstīja? jautāja Reičela, norādot uz papīra lapam.
Rafals Doļinskis, poļu reportieris. Viņš ilgi un rūpīgi veica pētījumus par Dzintara istabu. Varētu pat teikt, ka viņš bija kā apsēsts ar to. Kad es šeit biju pirms trim gadiem, viņš vērsās pie manis. Tieši viņš mani ieintriģēja par dzintaru. Viņš bija savācis daudz materialu un gatavoja rakstu kadam Eiropas žurnalam. Viņš cereja, ka izdosies intervēt Loringu, lai uzkurinātu izdevēju interesi. Viņš aizsūtīja Loringam sava gārādarba kopiju un lugumu pec intervijas. Čehu bagātnieks pat neatbildēja, bet pec mēneša Doļinskis jau bija pagalam. Makojs uz bridi apklusa, tad cieši pārāudzijas uz Reičelu. Uzspridzināts šahta netālu no Vartbergas.
Pols dusmojās.
Sasodīts, Makoj, jūs to visu zinājāt, bet mums neteicāt. Un tagad Grumers ir miris.
Sūds ar Grumeru. Viņš bija alkatīgs un melīgs sudabrālis. Nodēvējam nodēvēja nāve. Ta nav mana beda. Es tīši neteicu viņam neko par to visu. Bet kaut kā mani visu laiku urdīja doma, ka ta ir īsta pazemes zale. Kopš tam radārā parbaudem. Tas varēja but vilciena vagons, bet varēja arī būt trīs kravas auto ar Dzintara istabas paneļiem. Kad pirmdien ieraudzīju tos trīs vāģus tumsa gaidot, man šķita, ka esmu atradis zelta dzīslu.
Un piekrāpāt investorus, lai pārliecinātos, vai jums ir taisnība, secina ja Pols.
Es nodomāju, ka viņi būs ieguvēji jebkura gadījuma. Gleznas vai dzintars. Vai viņiem nav vienalga?