jūs esat sasodīti labs aktieris, atzina Reičela. Piemānījāt mani.
Mana vilšanas, ieraugot, ka kravas vāģi ir tukši, nebija nekāds teātris. Es cerēju, ka risks būs attaisnojies un investori neņems ļauna, ja ieguvums izrādīsies mazliet citāds. Cerēju uz to, ka Doļinskim nebija taisnība un paneļus nav atradis Lorings, ne kāds cits. Bet, kad ieraudzīju aizsprostoto otru izeju un tukšas kravas kastes, sapratu, ka esmu sūdos līdz ausim.
jūs vēl joprojām esat sūdos līdz ausim, atgādinaja Pols.
Makojs papurinaja galvu.
Padomajiet par to, Katler! Te kaut kas notiek. Ta nav tikai tukša slēptuvē. To tur pazemes zāli neviens nedrīkstēja atrast. Mes tikai nejauši taja iemaldījāmies, pateicoties vecajam, labajam musdienu tehnoloģijām. Un pēkšņi uzreiz kāds ir briesmīgi ieinteresējies par visu, ko mes darām, tapat ka par to, ko zināja Karols Borja un Čapajevs. Tik ļoti ieinteresējies, ka bija gatavs noslepkavot šos vīrus. Un varbūt šis intereses deļ nogalinaja arī jūsu vecākus.
Pols cieši raudzijas Makojam acis.
Doļinskis man pastastīja par daudziem ļautiņiem, kas dabu juši galu, meklējot dzintaru. To var izsekot līdz pat pirmajiem pēckārā gadiem. Izklausas baisi. Un tagad var pienākt arī mūsu karta.
Pols nestridejās. Makojam bija taisnība. Kaut kas tiešam notika, un tas bija saistīts ar Dzintara istabu. Kas gan cits tas varētu būt? Pārāk daudz sakritību.
Pieņemot, ka jums taisnība, ko mēs tagad darīsim? Reičela iejautajās, un viņas balsī skanēja bezcerība.
Makojs atbildēja nevilcinoties.
Es braukšu uz Čehiju aprunaties ar Ernstu Loringu. Manuprat, ir pēdējais laiks kadam to darīt.
Mēs brauksim līdzi, paziņoja Pols.
Tiešām? brīnījās Reičela.
Un ka vel! Varbūt ta visa deļ gāja boja tavs tevs un mani vecāki. Es jau esmu nonācis tik tālu. Man jānoved viss līdz galam.
Reičela ziņkārīgi vēroja Polu. Vai viņa sāk parādīties kaut kas jauns? Kaut kas līdz šim nepamanīts? Apņemiba, kas slepas aiz miera un savaldības maskas. Varbūt ta arī bija. Viņš noteikti pats ar lielu izbrīnu atklāj šis īpašības sevī. Vakarvakārā piedzīvotais ir viņu pamatīgi sapurinajis. Satraukums, bēgot no Knolla. Šausmas, kārājoties no balkona simtiem pedu augstuma virs tumšiem Vacijas upes ūdeņiem. Viņiem ļoti paveicas, tiekot cauri tikai ar dažiem puniem uz galvas. Het tagad viņš bija apņēmības pilns uzzināt, kas īsti notika ar Karolu Borju, viņa vecākiem un Čapajevu.
Pol, Reičela ieminējas. Es negribu, lai vēlreiz notiktu kaut kas tads kā vakar vakārā. Tas ir muļķīgi. Mums ir divi bērni. Atceries, ko tu pūlejies man iestāstīt pagājušaja nedeļa Vartbergā. Tagad es tev piekrītu. Brauksim mājas.
Pola skatiens ieurbās viņa.
brauc! Es tevi neturu.
Viņš samulsa, dzirdot savu straujo un skarbo atbildi. Atcerejas, ka atcirtis līdzīgus vārdus pirms trim gadiem, kad Reičela paziņoja, ka iesniegs šķiršanos. Toreiz ta bija bravūra. Tikai tukši vārdi, lai pārliecinātu Reičelu. Lai liktu viņai saprast, ka viņš spej to pārciest. Šoreiz tie nebija tikai vārdi. Viņš gatavojas braukt uz Čehiju, un viņa varēja doties līdzi vai atgriezties mājas. Viņam tiešam bija vienalga.
Jūsu godība, vai esat kādreiz padomajusi par kādu jauta jumu? Makojs pēkšņi iejautajas.
Reičela pārāudzijas uz viņu.
Jūsu tevs saglabaja Čapajeva vēstulēs un savu atbilžu kopijas. Kapec? Un kapec atstaja, lai jūs tās atrastu? Ja viņš tiešām nebutu vēlejies, lai jūs iesaistāties, viņš butu sadedzinājis tos sasodītos papīrus un paņēmis noslēpumu sev līdzi kapa. Es nepazinu šo veco viru, bet spēju domāt līdzīgi ka viņš. Viņš savulaik bija bagatibu mednieks. Viņš gribēja, lai dzintars tiktu atrasts, ja vien butu kaut mazaka iespeja. Un jūs esat vienīga, kam viņš uzticēja šo informāciju. Protams, šo ziņu viņš jums deva pilnīgi ačgarna veida, tomēr tā ir skaidra un nepārprotama. "Reičela, samekle to!"
Viņam taisnība, nodomāja Pols. Tieši tāds bija Borjas nolūks. Līdz šim tas viņam nebija ienācis prāta.
Reičela pasmaidīja.
Man šķiet, Makoj, ka jūs manam tētim butu paticis. Kad mēs dodamies ceļa?
Rīt. Šodien man jāpaauklejas ar partneriem, lai iegutu vēl mazliet laika.
49
Nebra, Vācija
14:10
Knolls klusēdams sēdēja mazā viesnīcas istabiņa un doma ja par die Retter der Verlorenen Antiijuitaten Zudušo senlietu atguvejiem. Tic bija deviņi no Eiropas visbagātākajiem vīriem. Daudzi bija rūpnieki, bet pašreizejo biedru vidu bija arī divi finansisti, viens liels zemes īpašnieks un viens zinātņu doktors. Cilvēki, kuriem nebija nekādās citas nodarbošanas kā vien zagtu mākslās darbu meklešana visa pasaulē. Vairākums viņu bija plaši pazīstami privātkolekcionāri ar dažādam gaumēm. Vecmeistari. Mūsdienu maksla. Impresionisti. Āfrikas maksla. Viktorijas laikmets. Sirrealisti. Neolīta laikmets. Tieši dažadība bija šī kluba pievilcības pamata. Ta arī noteica attiecīgā kluba biedra aģenta darbības lauku. Pārāsti šo ietekmes zonu robežas netika pārkāptās. Dažkārt kluba biedri izaicinaja viens otru uz sacensibam, kurš pirmais atradis kādu noteiktu mākslās darbu. Sacīkstes par atraku ziņu ievākšanu un mākslās darba iegušanu, prieks atrast kaut ko tadu, kas tika uzskatīts par zudušu uz mūžiem. īsi sakot, šis klubs bija emociju izlādes vieta. Iespēja bagatiem ļaudīm īstenot savu sāncensībās garu, kas nepazina robežas.
Bet tas bija normāli. Viņš pats arī neatzina nekādās robežas, un tas viņam patika.
Viņš atcerējās pagajuša meneša tikšanos.
Kluba saieti notika ikreiz kāda cita dalībnieka īpašuma, kas atradas visdažādākajas vietas no Kopenhāgenas līdz Neapolei. Saskaņā ar tradīciju katra saietā tika pārādīts kāds jaunieguvums, vislabak tieši namatēva aģenta atradums. Dažkart tas nebija iespējams, un parejie kluba biedri pieteicās celt priekšā kaut ko no savas puses, bet Knolls zinaja, ka ikviens no šiem vīriem alka palepoties ar kaut ko īpašu, kad bija viņa karta uzņemt viesus. Arī Lorings. Ta bija viena no kluba biedru asās konkurences izpausmēm.
Pagajušajā mēnesī bija Felnera kārta. Visi deviņi kluba biedri bija ieradušies I Ierca pilī, bet aģenti varēja atbrīvoties tikai seši. Tas nebija nekas nepārāsts, jo meklejumi bija daudz svarigaki neka pieklājības vizīte cita aģenta atraduma prezentācijā. Taču dažkart šadu prombūtni varēja izskaidrot arī ar skaudību. Knolls pieņema, ka tieši tapec Suzanna Dancere nebija ieradusies uz pasākumu. Nakamāja mēnesi būs Loringa karta uzņemt viesus, un Knolls plānoja atbildēt ar to pašu un boikotēt tikšanos Lukovas pilī. Žel, protams, jo viņš ar Loringu labi sapratās. Lorings vairakkart apveltīja viņu ar davanam pateicībā par viņa atrastajiem mākslas darbiem, kas nonāca čeha privatkolekcijā. Kluba biedri bieži apmainījās ar mākslās darbiem vai pārdeva tos cits citam. Tika rīkotas arī izsoles. Mākslās darbi, kuri interesēja visus, tika piedāvāti izsole ikmēneša saieta laika, lai pārdevējs iegutu naudu nakamajiem ieguvumiem, bet šis darbs, kas viņam pašam nebija tik svarīgs, paliktu kada cita kluba biedra rokas.
Viss bija tik kārtīgi, tik civilizēti.
Kāpēc tad Suzanna Dancere pēkšņi bija sadomajusi mainīt noteikumus?
Kāpēc viņa mēģināja Knollu nogalināt?
Viņa pārdomās partrauca klauvējiens pie durvīm. Viņš gaidīja jau divas stundas pec atbraukšanas no Stodas uz rietumiem, uz Nebru mazu ciematiņu gandrīz pusceļa uz Herca pili. Viņš pieceļas un atvēra durvis. Monika uzreiz ienaca istaba. Viņu pavadīja saldu citronu smaržas mākonis. Knolls aizvēra un aizslēdza durvis aiz viņas.