Monika nopētīja viņu no galvas līdz kājām.
Grūta nakts, Kristian?
Man nav tada noskaņojuma.
Monika atkrita gultā un pacēla vienu kaju, paverot džinsos iespileto kājstarpi.
Tada noskaņojuma arī nav, viņš piebilda. Viņu vel joprojām mocīja sāpes pec Danceres speriena, bet par to viņš, protams, neteiks ne vārda.
Kas tad tāds noticis, lai man butu jabrauc šurp satikties ar tevi? Monika noprasīja. Un kapec tur nedrīkst iesaistīt tevu?
Knolls pastāstīja par notikumiem abatija, par Grumeru un sekošanu Dancerei pa visu pilsētu. Taču par pedejo tikšanos uz ielas viņš noklusēja, tikai piebilda: Dancere aizmuka, pirms paguvu tikt viņai klat, bet viņa piemineja Dzintara istabu. Viņa teica, ka tieši taja pazemes zālē Hitlers tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektaja gada paslēpa paneļus.
Tu viņai tici?
Par to viņš bija lauzījis galvu visu dienu.
-Ja.
Kapec tu viņai nesekoji?
Tas nav vajadzīgs. Viņa devās atpakaļ uz Lukovas pili.
Ka tu zini?
Mes cīnāmies jau gadiem ilgi.
Lorings vakar no rīta atkal zvanīja. Ka jau tu lūdzi, tevs teica,
ka nav saņēmis no tevis nekādās zinas.
/ /
Tapec arī Dancere tik atklati grozījās pa Stodu.
Monika vengi pētīja Knollu.
Ko tu tagad domā dant?
Man vajadzīga atļauja ielauzties Lukovas pilī. Man jāiekļūst 1 .oringa slepenaja valstībā.
Tu zini, ko tēvs par to teiktu.
Ja, to viņš zinaja. Kluba noteikumi stingri aizliedza pārkāpt citu biedru privātīpašuma robežas. Pēc katra jaunieguvuma izrādīšanas nevienam vairs nebija jazina ta atrašanas vieta. Šo noslēpumainību palīdzēja saglabat arī tas, ko kluba biedri cits par citu zinaja. Kluba noteikumi aizliedza arī izpaust ieguves avotus, ja pats konkrēta mākslas darba ieguvējs nevēlējās tos atklāt. Šī slepenība aizsargāja ne tikai kluba biedrus, bet arī to aģentus, nodrošinot, ka tie droši varēs arī turpmāk ievākt ziņas no noderīgiem ziņu avotiem. Privatums bija visas šis apvienības veiksmīgas pastavēšanas pamata, dodot iespeju līdzīgiem cilvēkiem ar līdzīgu gaumi sagadat prieku sev un parejiem. Kluba biedru mājvietu neaizskārāmība bija svēta, un par tas pārkāpumu draudēja tūlītēja izslēgšana.
Kas ir? viņš noprasīja. Nesatraucies! Vai tad tu tagad neesi noteicēja?
Kristian, man jāzina, kapec.
Tas ir kas vairak, neka tikai vienkāršā mākslās darbu meklēšana. Lorings jau ir pārkāpis kluba noteikumus, ļaujot Dancerei mēģināt mani nogalinat. Un ne vienreiz vien. Es gribu zināt, kapec, un domāju, ka atbildi atradīšu Loringa pilī.
Viņš cerēja, ka ir pareizi novērtējis Moniku. Viņa bija lepna un augstpratiga. Teva vakardienas iejaukšanas viņu, protams, aizvainoja. Šadas dusmas var nomākt veselo sapratu, un viņa tiešam nelika Knollam vilties.
Sasodīts, tas tiesa! Es arī gribu zināt, kas tai maukai un vecajam sakarnim aiz adas. Tēvs doma, ka mes to visu tikai iedomājāmies, ka tas ir kaut kāds pārpratums. Viņš gribēja apspriesties ar Loringu, pastastīt visu patiesību, bet es viņu atrunāju. Es piekritu. Dari to.
Viņš ieraudzīja sievietes acis alkatīgu izteiksmi. Sacensības gars viņu ļoti uzbudinaja.
Es došos uz turieni jau šodien. Iesaku mums vairs nesazinaties, kamēr nebūšu iekļuvis tur un izkļuvis ārā. Ja mani pieķers, esmu pat ar mieru uzņemties vainu. Es rīkojos pats uz savu galvu, un tu neko nezini.
Monika pasmaidīja.
Cik cēli, mans bruņiniek! Tagad nac šurp un parādi, cik ļoti esi pēc manis noilgojies!
Pols vēroja, ka Fricis Paniks iesoļo "Gārni" restorānā un uzreiz dodas pie viņa un Reičelas galdiņa. Inspektors apsēdas un izstāstīja visu, ko līdz šim bija uzzinājis.
Mes parbaudijam visas viesnīcas un noskaidrojam, ka vīrietis, kura izskats atbilst Knolla aprakstam, bija reģistrējies turpat pāri ielai, "Kristinenhofā". Sieviete, kas atbilst šis Suzannas ap rakstam, bija reģistrējusies mazliet talak taja paša iela "Geblerā". Acīmredzot abi velējās but tuvuma.
Vai jūs zināt ko vairak par Knollu? jautāja Pols.
Paniks papurinaja galvu.
Diemžēl viņš ir mīklaina persona. Interpolam par viņu neka nav, un bez pirkstu nospiedumu identificēšanas mums nav nekādas iespejas uzzināt ko vairak. Mēs nezinām viņa biogrāfiju un pat dzīvesvietu ne. Par dzīvokli Vīne viņš Katleres kundzei acīmredzot sameloja. Drošības labad es liku parbaudīt informāciju. Bet nekas neliecina par to, ka viņš dzīvotu Austrija.
Viņam taču ir pase, ieminējās Reičela.
Droši vien pat vairakas, un visas ar izdomātiem vārdiem. Tāds cilvēks kā viņš negribes reģistrēt valdības iestādēs savu īsto vardu.
Un sieviete? jautāja Reičela.
Par viņu mes zinām vēl mazāk. Čapajeva slepkavības nozieguma vieta nebija atstātas nekādās pēdas. Upuris mira no deviņu milimetru kalibra ieroča šāvienā tuva attaluma. Tas liecina par zināmu neželibu.
Pols pastāstīja Panikam par Zudušo senlietu atguvējiem un Grumera teoriju par Knollu un sievieti.
Neko neesmu dzirdējis par šadu organizāciju, bet apjautāšos. Loringa vārds gan man ir zināms. Viņa rūpnīcās tiek ražoti vislabākie šaujamieroči Eiropa. Viņam pieder arī lielas teraudlietuves. Viens no bagatakajiem lielrūpniekiem Eiropa.
Mēs gatavojamies braukt pie Ernsta Loringa, paziņoja Reičela.
Paniks ziņkāri palūkojas viņā.
Un kāds butu šī apmeklējuma mērķis?
Reičela pastāstīja, ko viņi uzzināja no Makoja par Rafalu Doļinski un Dzintara istabu.
Makojs domā, ka Lorings kaut ko zina par paneļiem, varbūt par manu tēvu, Čapajevu un…
Katlera kunga vecākiem? jautāja Paniks.
Varbūt, atbildēja Pols.
Atvainojiet, bet vai jums nešķiet, ka šis jautājums jarisina attiecīgājam iestādēm? Šķiet, ka risks arvien vairak pieaug.
Dzīvē riski ir ik uz soļa, atteica Pols.
Dažus ir vērts uzņemties. Citi ir muļķīgi.
Mes domājām, ka šo ir vērts uzņemties, atbildēja Reičela.
Čehijas policija nav īpaši atsaucīga, paskaidroja Paniks. Varu iedomāties, ka Loringam ir pietiekami daudz paziņu Tieslietu ministrija, lai pamatīgi apgrutinatu oficiālu ziņu ievakšanu.
Lai gan Čehijas Republika vairs nav komunistiska valsts, noslēpumainības atliekas joprojām saglabajas. Atbildes uz musu departamenta oficiālajiem informācijās pieprasījumiem bieži tiek pārmērīgi novilcinātās.
Vai gribat, lai mes butu jūsu acis un ausis? jautāja Reičela.
Tada doma man ienaca prāta. jūs esat privātpersonās, kas ieradušas personiska jautājuma. Ja uzzināsiet kaut ko tādu, kas ļautu man rīkoties oficiāli, vēl jo labak.
Pols nevarēja nepiebilst:
Bet man šķita, jūs teicat, ka mes uzņemamies parmengu risku.
Panika skatiens bija nopietns.
Tā arī ir, Katlera kungs.
Suzanna stavēja uz savas guļamistabas balkona. Vēlas pēcpusdienas saule kvēloja sarkano apelsīnu krasa un maigi sildīja viņas adu. Lukovas pilī viņa jutās drošība un speķa pilna. Muižas zemes īpašumi pletās judzem talu; senos laikos, kad šeit dzīvoja Bohemijas prinči, apkartejos mežos bija daudz medījumu brieži un lāči, ko drīkstēja šaut tikai augstmaņi. Kādreiz šajos mežainajos apvidos bija arī mazi ciematiņi, kur mitinājās akmeņlauži, mūrnieki, galdnieki un kalēji, kad tie strādaja pili. Šie muri tika būvēti divsimt gadus, bet sabiedrotie sabombardeja tos drupas nepilnas stundas laika. Bet Loringu ģimene atjaunoja pili visa tās kādreizējā godībā.
Suzanna raudzījās par šalcošajam koku galotnēm, ērti iekārtojusies plašajā balkona ar skatu uz dienvidaustrumiem, ļaujoties vieglas vēja pūsmas svaigumam. Ciematiņu vairs nebija, to vietā bija uzceltas atsevišķas nelielas mājiņās, kuras jau vairakās paaudzēs dzīvoja Loringu kalpotaji. Sulaiņiem, dārzniekiem, istabenēm, pavariem un šoferiem allaž tika nodrošināta mājvietā. Pavisam bija ap piecdesmit ģimenēm, visas pastavigi dzīvoja muižas teritorija un bērni pārāsti mantoja vecāku darbus. I .oringi bija godīgi un dāsni darba devēji, bet ārpus Lukovas pils sienam dzīve bija visai skarba. Tapec nav nekāds brīnums, ja kalpotaji palika sava darba visu mūžu.