Ari viņas tevs bija viens no Loringu ģimenes algotiem darbiniekiem, talantīgs mākslas vesturnieks ar brīvdomigu raksturu. Gadu pirms meitas piedzimšanas viņš kļuva par Loringa otro aģentu. Kad Suzannai bija tikai trīs gadi, viņas māte negaidīti nomira. Lorings un viņas tevs bieži pieminēja Suzannas māti un vienmer slavēja un cildina ja viņu. Laikam viņa tiešām bija brīnišķīga sieviete. Kamēr tevs ceļoja pa pasauli, meklējot mākslās darbus, Suzannas mate stradāja par mājskolotāju abiem Loringa deliem. Viņi bija daudz vecāki par Suzannu, un viņa ar tiem neiedraudzejas. Kad viņa bija pusaudze, abi puiši devas studēt universitātē un uzsaka patstāvīgu dzīvi. Lukovas pilī viņi iegriezās reti. Neviens no viņiem neko nezina ja par klubu un teva aizraušanos ar mākslu. Tas bija Suzannas un viņas labdārā kopīgais noslēpums.
Suzannas mīlestība uz mākslu visvairak satuvinaja viņu ar veco viru. Piedāvājums stāties tēva vieta tika izteikts nākamāja dienā pec viņa bērēm. Viņa bija pārsteigtā. Nobijusies. Nedroša. Taču Loringam nebija ne mazako šaubu par viņas pratu vai apņēmību, un tieši ši nesatricināma pārliecībā iedvesmoja Suzannu un palīdzēja gūt panakumus. Het tagad, viena stavedama saule, viņa apjauta, ka dažu pēdējo dienu laika riskējusi pārāk daudz. Kristiāns Knolls bija tads pretinieks, ko nedrīkstēja novērtēt par zemu. Viņš labi zinaja par viņas slepkavības mēģinājumiem. Viņa šo tipu divreiz nostādīja muļķa loma. Vienreiz šahta, otrreiz iesperot pa kājstarpi. Vel nekad līdz šim mākslās darbu meklējumos viņai nebija jaķeras pie tik galejiem līdzekļiem. Šads speles paversiens viņai nepatika, bet viņa saprata, ka tas ir nepieciešams. Un tomēr šis jauta jums būs jāatrisina. Loringam būs jaruna ar Franci Felneru un jāpanak kada vienošanās.
Pie durvīm klusi pieklauvēja.
Viņa iegāja guļamistaba un atvēra durvis. Viens no sulaiņiem paziņoja:
Pan Loring si preje vās vidct. Ve studovne.
Lorings gaidīja viņu sava kabinetā.
Tas labi, Suzanna arī vēlējās ar viņu parunat.
Kabinets bija divus stāvus zemāk, pils pirmā stāva ziemeļrietumu galā. Suzannai tas vienmer izskatijas pēc mednieku istabas, jo tā sienas rotāja briežu ragi, griestu gleznojumos dižojas Bohēmijas kārāļu ģerboņi ar dzīvnieku atteliem. Pie vienas sienas lepojas milzīga eļļas glezna, kura satriecoši reālistiski bija attēlotas musketes, medījumu somas, šķēpi un šaujampulvera ragi.
Kad viņa ienaca, Lorings jau bija ērti iekārtojies uz dīvāna.
Nac šurp, bērns, viņš čehu valodā aicinaja.
Suzanna apsēdās viņam līdzās.
Es ilgi un pamatīgi apdomāju tavu ziņojumu un sapratu, ka tev ir taisnība kaut kas ir jadārā. Ta ala Stoda pavisam noteikti ir īsta vieta. Es domāju, ka to nekad neatradīs, bet tagad laikam tas ir noticis.
Kā tu vari but tik pārliecināts?
Nevaru. Bet, spriežot pec tam skopajam ziņām, ko tevs man pavēstīja pirms nāves, viss pārsteidzoši atbilst. Kravas mašīnas, līķi, aizsprostota ieeja.
Tur vairs nekas nedraud, Suzanna bez aplinkiem paziņoja.
Vai tiešam, mīļa?
Saka darboties viņas analītiskais prāts.
Grumers, Borja un Čapajevs ir miruši. Katleri ir tikai amatieri. Lai gan Reičela Katlere sprādzienā palika dzīva, tas nav tik svarīgi. Viņa zina tikai to, kas bija rakstīts teva vēstulēs, bet tas nav daudz. Tikai tadas neskaidras atsauces, ko var viegli atmest.
Tu teici, ka viņas virs ir Stoda, kopā ar Makoja grupu.
Bet uz šejieni neved nekādas pēdas. Amatieriem neko daudz izspiegot neizdosies, tapat ka līdz šim.
Felners, Monika un Kristiāns nav amatieri. Baidos, ka mes esam pārāk uzkurinājuši viņu ziņkāri.
Suzanna zinaja par Loringa pēdējo dienu sarunam ar Felneru, kuras tas acīmredzot meloja, apgalvodams, ka neko nezinot par Knolla gaitām.
Piekritu. Tie noteikti kaut ko perina. Bet to tu pats vari nokārtot ar panu Felneru saruna aci pret aci.
Lorings smagi pieceļas no dīvāna.
Drahā tas ir tik grūti. Man atlikuši tikai daži gadi…
Negribu to dzirdēt, Suzanna steidzīgi iebilda. Tev ir laba veselība. Vel daudz darbīgu gadu priekšā.
Man ir septiņdesmit septiņi. Skaties patiesībai acis.
Doma par veca vira navi biedeja Suzannu. Kad nomira mate, viņa bija pārāk maza, lai īsti izjustu šo zaudējumu. Teva nāves izraisītās sāpes vel tagad bija baismīgi skaidra atmiņā. Velreiz zaudēt cilvēku, kurš ir tikpat tuvs ka tevs, butu vēl mokošak.
-Abi mani dēli ir krietni cilvēki. Viņi labi vada ģimenes uzņēmumus. Un pec manas nāves tie visi piederes viņiem. Tadas ir viņu tiesības. Lorings pieversas Suzannai. Nauda ir tik caurspīdīga. Protams, tas pelnīšana sagādā prieku. Taču ta ir tik viegli vairojama, ja to saprātīgi iegulda un parvalda. Miljardu pelnīšanai nav vajadzīgas īpašas prasmes. Ši ģimene ir tam spilgts piemērs. Lielākā daļa musu bagatibas tika sapelnīta pirms divsimt gadiem un pēc tam tikai nodota no paaudzes paaudze.
Manuprāt, tu pienācīgi nenovērtē savu un teva prasmīgo vadību divu pasaules karu laika.
Politika dažkart tiešam traucē, bet vienmer atrodas kāds drošs patvērums, kur ieguldīt naudu. Mums tāds bija Amerika.
Lorings atkal pienāca un apsēdas uz dīvana malas. Tapat kā viss šaja istaba, viņš smaržoja pēc rūgtas tabakas.
Turpretī maksla, drahā, ir daudz plūstošākā. Tā mainas tāpat ka mēs, pielāgojās laika gārām tapat ka mes. Darbam, ko pirms piecsimt gadiem uzskatīja par šedevru, no šodienas viedokļa varbūt vairs nav vērtības.
Un tomēr pārsteidzošā kārtā daži mākslas veidi pārdzīvo gadu tūkstošus. Un tieši tas, mīļa, mani sajūsmina. Tu saproti šo sajusmu. Tu proti to novērtēt. Un tapec tu mana dzīvē esi ienesusi daudz prieka. Lai gan tavas dzīslas nerit manas asinis, tev, bez šaubam, ir radniecīga dvesele. Tu esi mana meita dvēseles radniecības ziņā.
Ari Suzanna pati vienmēr bija jutusi to pašu. Loringa sieva nomira pirms gandrīz divdesmit gadiem. Tas nebija nekas pēkšņs vai negaidīts. Mokoša cīņa ar vezi viņu pamazam noveda kapā. Abi deli jau sen atstājuši teva maju. Vienīgais prieks veca vīra dzīve bija mākslās darbi, dārzkopībā un kokapstrade. Taču vecuma nespēks arvien vairak apgrūtinaja šīs nodarbes. Lai gan viņš bija miljardieris, kas dzīvo cietoksnim līdzīgā pili un viņa vardu pazīst visa Eiropā, tomēr sava ziņa viņa bija vienīgais gaismas stariņš vecā vira dzīvē.
Es vienmēr esmu jutusies kā tava meita.
Kad manis vairs nebūs, gribu, lai tu manto Lukovas pili.
Suzanna neko neatbild eja.
Es tev atstāšu arī simt piecdesmit miljonus eiro, lai tu varētu uzturēt īpašumu, kā arī visu savu mākslās kolekciju gan oficiālo, gan privāto. Protams, privātās kolekcijas apjoms ir zināms tikai mums abiem. Esmu arī atstājis rīkojumus, ka tu mantosi manu dalību kluba. Ta pieder man, un es varu ar to rīkoties, ka gribu. Un es vēlos, lai tu statos mana vietā.
Tas jau bija par daudz. Viņa ar pulem ierunājās:
Bet ka tad tavi deli? Viņi ir tavi likumīgie mantinieki.
Un viņi saņems manas bagatības lielāko daļu. Ši pils, mākslas darbi un nauda ne tuvu nav viss mans īpašums. Es to apspriedu arī ar abiem dēliem, un viņiem nav nekādu iebildumu.