Nezinu pat, ko teikt.
Saki, ka ļausi man lepoties un saglabasi visu, ka pienakas.
Par to nav šaubu.
Vecais virs pasmaidīja un saspieda viņas plaukstu.
Es vienmer esmu lepojies ar tevi. Tik laba meita. Viņš uz bridi apklusa. Bet tagad mums japaveic vel viens pēdējais darbs, lai nosargatu to, ko ar tādam pulem esam ieguvuši.
Suzanna saprata. Viņa to zinaja jau visu dienu. So problēmu atrisinat varēja tikai šadi.
Lorings piecēlās, piegāja pie rakstamgalda, pacēla klausuli un mierīgi sastadija numuru. Kad atskanēja atbilde no Ilerca pils, viņš ierunājas:
Sveiks, Franci, ka juties šovakar?
Tad viņš bridi klusēja, klausīdamies Felnera atbildi. Viņa sejas izteiksme bija nomāktā. Suzanna zinaja, ka viņš jutas. Felners viņam bija ne tikai konkurents, bet arī sens draugs.
Un tomēr tas bija jadārā.
Franci, man noteikti ar tevi jaruna. Tas ir ļoti svarīgi… Ne, es labprat aizsūtītu tev pretī savu lidmašīnu un aprunatos jau šovakar. Diemžel es nevam atstat Čehiju. Lidmašīna var but pie tevis pec stundas, bet ap pusnakti aizvedis atpakaļ… Ja, ludzu, paņem līdzi Moniku tas attiecas arī uz viņu un Kristiānu… Ak ta, joprojām nekādu ziņu? Žēl gan. Lidmašīna būs tava lidlaukā pussešos. Nu tad drīz tiksimies.
Lorings nolika klausuli un nopūtas.
-Žēl gan. Francis turpina spēlēt teātri līdz pat beigām.
50
Prāga, Čehijas Republika
18:50
Spīdīga, zeltaini pelēka privāta lidmašīna ripoja pa skrejceļa asfaltu, pamazam apstajoties. Motori apklusa. Suzanna un Lorings pievakares pustumsa staveja un gaidīja, kamēr strādnieki novietoja metala kāpnes pie atvērtajam lidmašīnas durvīm. Francis Felners izkāpa pirmais, ģērbies tumšā uzvalka ar kaklasaiti. Monika sekoja viņam, balta džemperi ar augstu apkakli, tumši zila pieguloša jakā un šauros džinsos. Tipiski, nodomāja Suzanna. Neķītrs snobisma un seksualitātes apvienojums. Un, lai gan Monika Felnere tikko bija izkāpusi no miljoniem vērtas privātās lidmašīnas vienā no lepnakajam Eiropas lielpilsētu lidostām, viņas seja pauda nesleptu nicinājumu, it ka sperot kāju netīros graustos.
Monika bija tikai trīs gadus vecāka par Suzannu. Viņa saka pārādities kluba pasakumos pirms paris gadiem, nemaz neslēpdama pārliecību, ka drīz vien stāsies tēva vietā. Viņa vienmēr visu bija ieguvusi viegli un bez piepūles. Suzannas dzīve bija pavisam citāda. Lai gan viņa uzauga Loringa pili, viņai vienmer bija cītīgi jāstrādā, jāmācās, jāpieliek lielas pulēs, lai kaut ko panaktu. Viņa bieži apcereja jautājumu, vai Knolls bija viņu domstarpību iemesls. Monika daudzkart nepārprotami bija likusi saprast, ka Kristiāns ir viņas īpašums. Vel pirms dažām stundām, pirms Lorings bija pavēstījis par Lukovas pils mantošanu, viņa pat nebija iztēlojusies tadu dzīvi ka Monikai. Bet tagad, kad šādas izredzes bija kļuvušas gluži realas, viņa nespēja nedomāt, ko gan teiktu darga Monika, ja zinātu, ka drīz viņas būs vienlīdzīgas.
Lorings pagāja uz priekšu un moži paspieda Felnera roku. Pēc tam apskava Moniku un viegli noskūpstīja uz vaiga. Felners sveicināja Suzannu ar smaidu un pieklājīgu galvas mājienu kā kluba biedrs aģentu.
Brauciens uz Lukovas pili Loringa mersedesa bija patīkams un samērā kluss, sarunas risinājās tikai par politiku un biznesu. Kad viņi ieradās, ēdamzālē bija klāts vakariņu galds. Kad tika pasniegts galvenais ēdiens, Felners vāciski apjautajas:
Frnst, kas gan tik svarīgs noticis, ka mums jaruna tieši šovakar?
Suzanna bija ievērojusi, ka līdz šim Lorings bija uzturējis draudzīgu noskaņu, cenzdamies ar vieglu tērzēšanu noskaņot viesus labvēlīgi. Tagad viņas darba devejs nopūtas.
Runa ir par Kristiānu un Suzannu.
Monika uzmeta Suzannai zīmīgu skatienu, ko viņa bija redzējusi arī līdz šim un nevarēja ciest.
Es zinu, atbildēja Lorings, ka Kristiāns šahtas sprādzienā necieta. Un nešaubos, ka tu zini, ka sprādzienu izraisīja Suzanna.
Felners nolika nazi un dakšiņu un pārāudzijas uz namatēvu.
Abi šie fakti mums ir zināmi.
Un tomēr jau divas dienas tu joprojām apgalvo, ka nezini, kur atrodas Kristiāns.
Godīgi sakot, es nedomāju, ka ta butu tava darīšana. Un tomēr es brīnījos, kāpēc tas tevi ta interese? Tagad Felnera balss bija kļuvusi asaka, izlikšanās atmesta.
Fs zinu par Kristiānā braucienu uz Sanktpēterburgu pirms divām nedeļām. Ar to arī viss sakās.
Mes pieņemam, ka jūs maksajat arhivārām, Monika ierunājās enerģiskāk neka tevs.
Velreiz jautaju, Ernst, kāds ir ši uzaicinajuma mērķis? neatlaidas Felners.
Dzintara istaba, Lorings mierīgi atbildēja.
Un kas ir ar to?
Paediet vakariņas. Pēc tam parunāsim.
Patiesību sakot, es neesmu izsalcis. Tu tadā steiga liki mums lidot trīssimt kilometrus, lai parunatu nu tad runāsim arī.
Lorings salocīja salveti.
Labi, Franci, lai notiek. Nāciet abi man līdzi.
Suzanna sekoja Loringam, kurš veda viesus caur pils apakšstava labirintiem. Plašie gaiteņi stiepās gar telpām, kas bija pilnas ar bezgala vertigiem mākslas darbiem un senlietām. Šī bija Loringa oficiālā kolekcija, ko viņš bija veidojis sešdesmit gadus, bet pirms tam vel vismaz simt gadus viņa tēvs, vectēvs un vecvectevs. Šajas izstāžu zālēs glabajas daži no visā pasaule vertigakajiem mākslas darbiem Loringa oficiālās kolekcijas īstais apjoms bija zināms tikai viņam pašam un Suzannai. Visas šis bagatibas droši sargāja biezi mūri un vientuļas lauku muižas noslēgtība bijušaja komunisma bloka valstī.
Un drīz tas viss piederes viņai.
Fs gatavojos pārkāpt vienu no mūsu svētakajiem noteikumiem, paziņoja Lorings. Ka labas gribas apliecinājumu vēlos pārādīt jums savu privāto kolekciju.
Vai tas ir nepieciešams? iejautajas Felners.
Manuprat, ja.
Viņi pagāja gārām Loringa kabinetam un pa garu gaiteni devās uz vientuļu telpu ta gala. Ta bija šaura astoņstura forma ar arkam rotātiem velvetiem griestiem. Sienu gleznojumos bija attēlotas zodiaka zīmes un apustuļu portreti. Vienu stūri aizņēma masīva fajansa podiņu krāsns. Gar sienām slejas riekstkoka plaukti, kuru septiņpadsmitā gadsimta koksni rotāja Āfrikas ziloņkaula inkrustācijas. Stiklotās vitrīnas bija pārpilnās ar sešpadsmita un septiņpadsmitā gadsimta porcelānu. Felners un Monika apstājās un aplūkoja skaistakos eksponātus.
Romānikas zale, paskaidroja Lorings. Nezinu, vai jūs esat šeit bijuši.
Neesmu, atbildēja Felners.
Es arī ne, piebalsoja Monika.
Šeit es glabāju pašus vērtīgākos stikla traukus. Lorings noradīja uz podiņu krāsni. Ta ir tikai skata pec, bet gaiss nāk no šejienes. Viņš noradīja uz režģi grīda. īpaša ventilācija, jums noteikti ir tāda pati.
Felners pamāja ar galvu.
Suzanna, Lorings aicināja.
Viņa piegāja pie viena no koka skapjiem, ceturta sešu plauktu rinda, un klusā balsi lēni noteica:
Pārāsts notikums, kas izraisīja pārāstu parpratumu. Skapis kopa ar mura sienas daļu pagriežas ap centrālo asi un apstājas pusceļā, izveidojot ieeju abas pusēs.
Balss atpazīšanas tehnoloģija, kas uzstādītā manai un Suzannas balsij. Daži no maniem darbiniekiem zina par šis telpas esamību. Jo ta taču laiku pa laikam ir jāuzkopj. Taču mani ļaudis, tapat kā droši vien arī tavejie, Franci, ir pilnīgi uzticami un ārpus šis pils sienam nesaka neviena lieka vārda. Tomēr drošības labad mes mainam paroli katru nedēļu.
Šonedēļ ta ir interesanta, ieminējās Felners. Kafka, vai ne? Stāsta "Pārāsts parpratums" pirmie vardi. Cik atbilstoši!
Lorings pasmaidīja.
Mums taču jācienā savi Bohemijas rakstnieki.