Suzanna pakapas sāņus, ļaujot Felneram un Monikai ieiet pirmajiem. Monika paspraucās viņai gārām, uzmetot vēsa nicinājumā skatienu. Suzanna sekoja Loringam un iegāja pedeja. Plašajā slepenaja telpa tapat atradās vitrīnas, gleznas un gobelēni pie balsinātajam mura sienam.
Nešaubos, ka tev arī ir līdzīga telpa, Lorings teica Felneram. Tas viss ir savakts vairāk neka divsimt gadu laika. Pēdējos četrdesmit gadus kopa ar klubu.
Felners un Monika apstaigāja vitrīnas.
Brīnišķīgas lietas, uzslavēja Felners. Daudzas es atceros no prezentācijām. Bet kaut ko tu, Ernst, esi noklusējis. Viņš norādīja uz nomelnejušu galvaskausu zem stikla kupola. Pekinas cilvēks?
-Tas pieder musu ģimenei jau kopš kārā laikiem.
Cik atceros, tas pazuda Ķīna transportēšanas laika uz Savienotajam Valstīm.
Lorings pamāja ar galvu.
Mans tēvs iegādājas to no zagļa, kurš nozaga to juras kājniekiem, kas bija atbildīgi par izvešanu.
-Apbrīnojami. Tā ir liecība par musu senčiem pusmiljona gadu sena pagatnē. Ķinieši un amerikaņi butu gatavi uz visu, lai to atgūtu. Un tomēr te nu tas ir, paša Bohemijas vidu. Mes dzīvojam dīvaina laika, vai ne?
Tieši ta, vecais draugs, tieši ta. Lorings noradīja uz divviru durvīm telpas dziļumā. Uz turieni, Franci.
Felners devas pie augstajam, lakotajām durvīm. Tās bija nokrāsotas baltas un rotātās ar zeltītiem reljefiem. Monika sekoja tēvam.
Suzanna ievēroja, ka Monika beidzot uz brīdi pieklususi. Felners pasniedzas pec misiņa rokturiem, nospieda tos un atvēra durvis.
Svētā Dievmāte! iesaucas Felners, ieejot spoži apgaismotajā zale.
Telpa bija precīza kvadrāta forma, ar augstiem, arkam rotātiem, koši apgleznotiem griestiem. Trīs no četrām sienam klāja viskija krasas Dzintara mozaīkas gabaliņi, kas bija iedalīti skaidri izteiktos paneļos. Tos citu no cita atdalīja spoguļu pilastri. Garos, slaidos augšējos paneļus no zemakajiem, taisnstūrainajiem apakšējiem paneļiem atdalīja Dzintara reljefi, kas radīja klasisku paneļu efektu. Pie sienam rotājās tulpes, rozes, skulptura veidotas galvas, figūras, gliemežvāki, ziedi, monogrammas, ārābeskas un ziedu vītnes viss no Dzintara. Daudzus apakšējos paneļus rotaja Romanovu ģerbonis reljefs Krievijas caru divgalvu ērglis. Citi zeltīti reljefi ka vīnstīgas vijas virs augšējo paneļu augšmalām un virs trim baltam divviru durvīm. Virs augšejiem paneļiem un starp tiem rotājās eņģelīšu figūras un sieviešu krūšutēli, tie apņēma arī durvis un logus. Pie spoguļu pilastriem bija piestiprināti zeltīti svečturi ar spoži iedegtam elektriskam svecem. Grīdu klaja spīdīgs parkets ar tikpat sarežģītu rakstu kā Dzintara sienu paneļiem, un katra spuldze atspīdēja pulētājā virsma kā tālas saules atblazma.
Lorings ienaca zālē.
Viss ir tieši tapat ka Katrīnas pili. Kvadrats ar desmit metrus gārām maļam un septiņarpus metrus augstiem griestiem.
Monika spēja savaldīties labak neka tevs.
Un tāpēc vajadzēja visas tas spoles ar Kristiānu?
Jūs bijāt piekļuvuši mazliet par tuvu. Šis noslēpums tika glabats vairak neka piecdesmit gadus. Fs nevarēju riskēt, lai mani atmasko krievi vai vācieši. jūs taču vārāt iedomāties, kā viņi uz to reaģetu.
Felners aizgāja līdz telpas tālākajām stūrim un aplūkoja greznu Dzintara galdiņu, kas bija precīzi ievietots divu apakšējo paneļu savienojuma vieta. Pēc tam piegāja pie vienas no Florences mozaīkām, ko veidoja pulēti krasaini akmeņi, ievietoti zeltītas bronzas ietvaros.
Apbrīnojami. Es ne mirkli neticēju tam pasaciņam. Vieni apgalvoja, ka krievi paslēpa paneļus pirms nacistu ierašanas Katrīnas pilī. Citi ka tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektajā gada pēc bombardēšanas Kenigsbergas drupas atrastas sabojatu paneļu drumslas.
Pirmais apgalvojums neatbilst patiesībai. Krievi nevareja aizgadat projām četras mozaīkas. Viņi mēģina ja izjaukt vienu no augšējiem Dzintara paneļiem, bet tas izjuka. Viņi nolēma atstat visu pārējo, arī mozaīkas. Bet otrs apgalvojums ir patiess. Tas bija Hitlera viltus gājiens.
Ka to saprast?
Hitlers zināja, ka Gērings grib iegūt Dzintara paneļus. Viņš zinaja arī par Koha uzticību Geringam. Tapec fīrers pats personiski pavēlēja izvest paneļus no Kenigsbergas un nosūtīja evakuācijas veikšanai īpašu SS vienību katram gadījumam, ja rodas konflikts ar Gēringu. Tadas savadas attiecības bija Hitleram ar Gēringu. Pilnīga abpusēja neuzticēšanas, bet arī pilnīga atkarība vienam no otra. Tikai pašas beigas, kad Bormans apmeloja Gēringu, Hitlers vērsās pret viņu ar visu bardzību.
Monika piegāja pie logiem pavisam bija trīs logi ar divdesmit rutim katrs, kas sniedzās no grīdas līdz sienas vidum, bet virs tiem bija pusmeness formas arkveida logi ar astoņam rutim. Apakšējas logu vertnes patiesībā bija divviru durvis, kas izveidotas logu forma. Aiz tam spīdēja gaisma un bija redzams tads ka darza skats.
Lorings pamanīja viņas interesi.
Šo telpu no visam pusēm apņem mura sienas, un no ārpuses pat nevar nojaust par tas esamību. Es liku uzgleznot uz sienas šo ainavu un izveidot tadu apgaismojumu, kas radītu ārpasaules skata ilūziju. Oriģinālā Dzintara istaba bija ar skatu uz Katrīnas pils lepno pagalmu, tapec es izvēlējos deviņpadsmitā gadsimta ainavu tajā laika, kad pagalms tika paplašinats un iežogots. Viņš piegāja tuvāk Monikai. Vārtu metalkalumi tāluma ir atveidoti precīzi. Zale, krūmi un ziedi gleznoti, vadoties pec tā laika zīmejumiem. Tiešam apbrīnojami. Izskatas, it ka mēs atrastos pils otraja stāva. Vai vārāt iedomāties armijas parādes, kas bieži tika tur rīkotas? Augstmaņi devās vakārā pastaiga, tālumā bija dzirdams orķestra mūzikas pavadījums.
Asprātīgi. Monika atkal pievērsās Dzintara istabai. Ka jums izdevās tik precīzi izgatavot paneļu kopijas? Es pagajušajā vasarā biju Sanktpēterburga un apskatīju arī Katrīnas pili. Restaurēta Dzintara istaba bija gandrīz gatava. Nomainīti reljefi, zeltījumi, logi un durvis, un arī daudzi paneļi. Tīri labs darbs, bet nav salidzinams ar šo.
Lorings nostājās zāles centra.
Atbilde ir pavisam vienkārša, mana dārga. Lielākā daļa no visa, ko jūs šeit redzat, ir oriģināli, nevis kopijas. Vai zināt vēsturi?
Mazliet, atbildēja Monika.
Tad jūs noteikti zināt, ka tūkstoš deviņsimt četrdesmit pirmāja gada, kad nacisti nozaga paneļus, tie bija nožēlojamā stāvokli. Senie prūšu amatnieki piestiprināja dzintaru pie ozola masivkoka dēļiem ar vienkāršu mastiku, kas izgatavota no bišu vaska un koku sulas. Šada veida saglabāt dzintaru sākotnēja izskata ir tikpat grūti kā divsimt gadus uzglabat glāzi ūdens. Lai cik rūpīgi arī to nesargatu, ūdens izlaistīsies vai iztvaikos. Viņš pamāja ar roku visapkart. Tas pats ir speķa arī šeit. Vairak neka divsimt gadus ozolkoks izpletās un sārāvās, dažviet satrunēja. Krāsns apkure, slikta ventilācija, gaisa mitrums telpās un mitrais klimats Carskoje Selo apvidu stāvokli padarīja vēl bēdīgāku. Koksne pulsēja līdzi gadalaiku maiņam, mastika saplaisaja un Dzintara gabali saka krist nost. Līdz nacistu iebrukumam bija zaudēti jau apmēram trīsdesmit procenti. Vel desmit pazuda zādzības laika. Kad mans tēvs atrada paneļus, tie bija nožēlojama stāvokli.
Es vienmēr domāju, ka Jozefs zinaja vairak, neka bija ar mieru atzīt, secinaja Felners.
Tu nevari iedomāties, kadu vilšanos piedzīvoja tēvs, kad beidzot tos atrada. Viņš bija meklējis septiņus gadus, iztēlojies to skaistumu, atceredamies krāšņumu, ko bija redzējis pats savam acīm Sanktpeterburga pirms revolūcijas.
Tie bija ala pie Stodas, vai ne? noprasīja Monika.
Tieši ta, mana dārga. Kastes bija tajas trijās vācu kravas mašīnas. Mans tevs atrada tās tūkstoš deviņsimt piecdesmit otra gada vasarā.