Выбрать главу

Bet ka? nesaprata Felners. Krievi mekleja ļoti nopietni, privātie kolekcionāri ari. Tajos laikos visi iekaroja Dzintara ista­bu, un neviens neticēja, ka ta ir iznicināta. Jozefs dzīvoja komu­nistu apspiestībā. Ka viņam kaut kas tāds izdevās? Un vēl svangak ka viņam izdevās paturēt atradumu?

Manam tēvam bija labas attiecības ar Erihu Kohu. Prūsijas gauleiters uzticēja viņam noslēpumu, ka 1 litlers grib izvest pane­ļus no okupētas Padomju Savienības pirms Sarkanas armijas iera­šanas. Kohs bija uzticīgs Geringam, taču viņš nebija muļķis. Kad Hitlers pavēlēja veikt evakuaciju, Kohs paklausīja un sākuma ne­teica Geringam neko. Taču paneļi nokļuva tikai līdz Harca reģio­nam, kur tie tika paslēpti kalnos. Vēlāk Kohs pastastīja Gēringam par evakuaciju, bet pat viņš nezina ja precīzo slēptuvēs vietu. Gerings atrada četrus kareivjus no evakuacijas vienības. Baumas vēsta, ka viņš tos esot spīdzinājis, bet tie ta arī neatklaja paneļu atrašanās vietu.

Lorings pašūpoja galvu.

Kārā beigās Gerings bija gluži ka pralu zaudējis. Kohs bai­di jas no viņa ka no nāves, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc viņš Kenigsberga izmētāja visādus sīkumus no Dzintara istabas durvju eņģes, misiņa rokturus, mozaīkas akmentiņus. Lai mal­dinātu ne tikai krievus, bet arī Gēringu, liekot noticēt istabas izni­cināšanai. Taču tas mozaīkas bija kopijas, pie kurām vācieši strādaja kopš tūkstoš deviņsimt četrdesmit pirmā gada.

Es ne mirkli neticēju tām bleņam, ka dzintars esot sadedzis Kēnigsberga, paziņoja Felners. Tad visa pilsēta smirdētu ka liels vīraka trauks.

Lorings klusi iesmejās.

Tas tiesa. Es arī vienmēr brīnījos, kāpēc tas nevienam neienaca prata. Nevienā liecība par bombardēšanu nekas nebija teikts par savadiem aromatiem. Iedomājies, kas butu, ja divdesmit ton­nas Dzintara lēni gruzdētu.

Monika viegli parvilka plaukstu par spīdīgo sienu.

Pavisam kas cits neka aukstie, drūmie akmeņi. Pieskaroties gandrīz silts. Un daudz tumšāks, nekā es biju iedomājusies. No­teikti tumšāks neka restaurētie paneļi Katrīnas pili.

Dzintars laika gaita kļūst tumšāks, paskaidroja viņas tēvs. -Ari sagriezts plāksnītēs, nopulēts un salīmēts kopā, dzintars tur­pina novecot. Astoņpadsmitaja gadsimtā Dzintara istaba noteikti bija daudz gaišāka neka tagad.

Lorings pamāja ar galvu.

Un, lai gan šo paneļu gabaliņi ir miljoniem gadu veci, tie ir tikpat trausli kā kristais un arī tikpat kaprīzi. Tieši tāpēc šis še­devrs ir vel apbrinojamaks.

Tas mirdz, jūsmoja Felners. Gluži ka stāvot saulē. Spoža gaisma, tikai bez karstuma.

Tapat ka oriģinālajiem paneļiem, Dzintaram aizmugure ir plana sudraba plāksne. Gaisma tiek vienkārši atstarota.

Ka to saprast tāpat ka oriģinālajiem paneļiem? noprasīja Felners.

Ka jau teicu, tevs bija bezgala vilies, kad ielauzās pazemes zale un atrada dzintaru. Ozolkoks bija satrunējis un gandrīz visi gabaliņi nokrituši. Viņš rūpīgi savaca visu un sadabūja fotogrāfi­jās, ko krievi bija uzņēmuši Dzintara istaba pirms kārā. Tapat ka musdienu Carskoje Selo restauratori, arī mans tēvs izmantoja šos attēlus paneļu atjaunošanai. Vienīga atšķirība viņa rīcība bija oriģinālais dzintars.

Kur viņš atrada amatniekus? jautāja Monika. Cik atce­ros, zinašanas par Dzintara apstrades mākslu tika zaudētas kārā laika. Daudzi vecie meistari gāja boja.

Lorings pamāja ar galvu.

Daži palika dzīvi, pateicoties Koham. Gērings bija iecerejis izveidot precīzu Dzintara istabas kopiju un lika Koham drošības pec iesēdināt amatniekus cietuma. Tēvam pirms kārā beigām iz­devās daudzus atrast. Velak viņš tiem piedavaja patvērumu un drošību. Labu dzīvi viņiem pašiem un dzīviem palikušajiem ģi­menes locekļiem. Vairakums pieņema šo piedāvājumu un apme­tās uz dzīvi šeit, noslēgtība, un pamazam, sprīdi pa sprīdim, at­jaunoja šo meistardarbu. Daži viņu pēcteči vēl joprojām dzīvo tepat un uztur istabu kartība.

Vai tas nav riskanti? bažījas Felners.

Nemaz. Šie vīri ir man uzticīgi, un viņu ģimenes tapat. Veca­ja Cehoslovākija dzīve bija grūta. Brutālā. Sie viri visi ka viens bija pateicīgi par Loringu ģimenes dāsnumu. Mēs no viņiem prasījam tikai godprātīgu darbu un noslēpuma glabašanu. Lai izvei­dotu visu, ko jūs šeit redzat, vajadzēja gandrīz desmit gadus. Par laimi, padomju ideoloģija prasīja apmacīt māksliniekus reālismā stilā, tapec restauratori bija kompetenti.

Felners ar abām rokam noradīja uz sienam.

Tomēr visa ši atjaunošana laikam izmaksaja veselu bagatibu.

Lorings pamāja ar galvu.

Tevs pirka dzintaru trūkstošo fragmentu aizstašanai atklataja tirgū, kur tas maksaja dārgi, arī piecdesmitajos gados. Viņš atjaunošana izmantoja arī dažas musdienu tehnoloģijas. Jaunie paneļi nav no ozolkoka. Tajos apvienoti priedes, oša un ozola kok­snes gabali. Atsevišķie gabali var brīvi izplesties, un starp dzin­taru un koku ir ievietota mitruma barjera. Dzintara istaba ir ne tikai pilnība atjaunota, bet arī saglabasies veselu mužību.

Suzanna klusēdama stāvēja pie durvīm un uzmanīgi vēroja Felneru. Vecais virs nemaz neslēpa bezgalīgu pārsteigumu. Viņa iedomājās ar ko gan varētu pārsteigt Franci Felneru miljardie­ri, kura mākslas kolekcijas var godam sacensties ar visiem pasau­les muzejiem. Tomēr viņa saprata, ka Felners jutas, jo atcerējās savu saviļņojumu, kad Lorings pirmoreiz parādīja viņai šo krāš­ņumu.

Felners norādīja uz abām pārejām divviru durvīm.

Uz kurieni ved tās?

Šī telpa ir manas privātas galerijas centra. Mēs uzbuvejam sienas un izvietojam durvis un logus tapat ka oriģinalaja istaba. Tikai šīs durvis neved uz Katrīnas pils zālēm, bet uz pārejam ma­nas privātās kolekcijas telpām.

Cik ilgi Dzintara istaba jau ir šeit? jautāja Felners.

Četrdesmit gadus.

Apbrīnojami, ka jums izdevās to noslēpt, ieminējas Monika. Komunistu valdību ir grūti piemānīt.

Tēvs kārā laika uzturēja labas attiecības ar komunistiem un vāciešiem. Caur Čehoslovakiju bija izdevīgs ceļš nacistiem nau­das un zelta izvešanai uz Šveici. Musu ģimene palīdzēja daudzās šadas parvešanas. Pēc kārā tadi paši pakalpojumi tika sniegti krie­viem. Un pateicība par to mums lika mieru un lava darīt, ko gri­bam.

Felners pasmaidīja.

To es varu iedomāties. Krievi nednksteja pieļaut, lai jūs iz­paustu amerikaņiem vai britiem to, ko zinājāt.

Ir tāds vecs krievu teiciens nav labuma bez ļaunuma. To var attiecināt uz ironisko tendenci, ka krievu māksla rodas tieši juku laikos. Bet tas arī ļauj saprast, kā šis brīnums bija iespējams.

Suzanna vēroja, ka Felners un Monika pieiet pie augstajam vit­rīnām, kas stiepās gar divām Dzintara sienām. Tajas atradās da­žādi priekšmeti. Septiņpadsmitā gadsimta šaha galdiņš ar figuru komplektu, astoņpadsmitā gadsimta patvāris un blašķe, sieviešu tualetes piederumu lādīte, smilšu pulkstenis, karotes, medaljoni un greznas lādītes. Visi no Dzintara, un, kā paskaidroja Lorings, Kenigsbergas vai Gdaņskas daiļamatnieku roku darbs.

Tie visi ir tik skaisti, jūsmoja Monika.

Tapat kā Pētera Liela kunstkumerā, es glabaju šeit savu Dzintara priekšmetu kolekciju. Ši ir mana retumu krātuve. Lielākā da­ļa ir Suzannas un viņas tēva gādāti. Plašākai publikai tie nav rā­dami. Kārā laupījums.

Vecais virs pagriežas un uzsmaidīja Suzannai. Pēc tam atkal pievērsās viesiem.

Vai dosimies uz manu kabinetu vēl mazliet aprunaties?

51

Suzanna apsēdās atsevišķi no Monikas, Felnera un Loringa. Viņai labak patika vērot no malas, ļaujot darba dēvējam izbaudīt šo triumfa mirkli. Sulainis tikko bija pasniedzis kafiju, brendiju un kuku.

Es vienmēr brīnījos, kurā pusē Jozefs īsti ir, ierunājās Fel­ners. Viņš apbrīnojami viegli parcieta karu.