Bet ka? nesaprata Felners. Krievi mekleja ļoti nopietni, privātie kolekcionāri ari. Tajos laikos visi iekaroja Dzintara istabu, un neviens neticēja, ka ta ir iznicināta. Jozefs dzīvoja komunistu apspiestībā. Ka viņam kaut kas tāds izdevās? Un vēl svangak ka viņam izdevās paturēt atradumu?
Manam tēvam bija labas attiecības ar Erihu Kohu. Prūsijas gauleiters uzticēja viņam noslēpumu, ka 1 litlers grib izvest paneļus no okupētas Padomju Savienības pirms Sarkanas armijas ierašanas. Kohs bija uzticīgs Geringam, taču viņš nebija muļķis. Kad Hitlers pavēlēja veikt evakuaciju, Kohs paklausīja un sākuma neteica Geringam neko. Taču paneļi nokļuva tikai līdz Harca reģionam, kur tie tika paslēpti kalnos. Vēlāk Kohs pastastīja Gēringam par evakuaciju, bet pat viņš nezina ja precīzo slēptuvēs vietu. Gerings atrada četrus kareivjus no evakuacijas vienības. Baumas vēsta, ka viņš tos esot spīdzinājis, bet tie ta arī neatklaja paneļu atrašanās vietu.
Lorings pašūpoja galvu.
Kārā beigās Gerings bija gluži ka pralu zaudējis. Kohs baidi jas no viņa ka no nāves, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc viņš Kenigsberga izmētāja visādus sīkumus no Dzintara istabas durvju eņģes, misiņa rokturus, mozaīkas akmentiņus. Lai maldinātu ne tikai krievus, bet arī Gēringu, liekot noticēt istabas iznicināšanai. Taču tas mozaīkas bija kopijas, pie kurām vācieši strādaja kopš tūkstoš deviņsimt četrdesmit pirmā gada.
Es ne mirkli neticēju tām bleņam, ka dzintars esot sadedzis Kēnigsberga, paziņoja Felners. Tad visa pilsēta smirdētu ka liels vīraka trauks.
Lorings klusi iesmejās.
Tas tiesa. Es arī vienmēr brīnījos, kāpēc tas nevienam neienaca prata. Nevienā liecība par bombardēšanu nekas nebija teikts par savadiem aromatiem. Iedomājies, kas butu, ja divdesmit tonnas Dzintara lēni gruzdētu.
Monika viegli parvilka plaukstu par spīdīgo sienu.
Pavisam kas cits neka aukstie, drūmie akmeņi. Pieskaroties gandrīz silts. Un daudz tumšāks, nekā es biju iedomājusies. Noteikti tumšāks neka restaurētie paneļi Katrīnas pili.
Dzintars laika gaita kļūst tumšāks, paskaidroja viņas tēvs. -Ari sagriezts plāksnītēs, nopulēts un salīmēts kopā, dzintars turpina novecot. Astoņpadsmitaja gadsimtā Dzintara istaba noteikti bija daudz gaišāka neka tagad.
Lorings pamāja ar galvu.
Un, lai gan šo paneļu gabaliņi ir miljoniem gadu veci, tie ir tikpat trausli kā kristais un arī tikpat kaprīzi. Tieši tāpēc šis šedevrs ir vel apbrinojamaks.
Tas mirdz, jūsmoja Felners. Gluži ka stāvot saulē. Spoža gaisma, tikai bez karstuma.
Tapat ka oriģinālajiem paneļiem, Dzintaram aizmugure ir plana sudraba plāksne. Gaisma tiek vienkārši atstarota.
Ka to saprast tāpat ka oriģinālajiem paneļiem? noprasīja Felners.
Ka jau teicu, tevs bija bezgala vilies, kad ielauzās pazemes zale un atrada dzintaru. Ozolkoks bija satrunējis un gandrīz visi gabaliņi nokrituši. Viņš rūpīgi savaca visu un sadabūja fotogrāfijās, ko krievi bija uzņēmuši Dzintara istaba pirms kārā. Tapat ka musdienu Carskoje Selo restauratori, arī mans tēvs izmantoja šos attēlus paneļu atjaunošanai. Vienīga atšķirība viņa rīcība bija oriģinālais dzintars.
Kur viņš atrada amatniekus? jautāja Monika. Cik atceros, zinašanas par Dzintara apstrades mākslu tika zaudētas kārā laika. Daudzi vecie meistari gāja boja.
Lorings pamāja ar galvu.
Daži palika dzīvi, pateicoties Koham. Gērings bija iecerejis izveidot precīzu Dzintara istabas kopiju un lika Koham drošības pec iesēdināt amatniekus cietuma. Tēvam pirms kārā beigām izdevās daudzus atrast. Velak viņš tiem piedavaja patvērumu un drošību. Labu dzīvi viņiem pašiem un dzīviem palikušajiem ģimenes locekļiem. Vairakums pieņema šo piedāvājumu un apmetās uz dzīvi šeit, noslēgtība, un pamazam, sprīdi pa sprīdim, atjaunoja šo meistardarbu. Daži viņu pēcteči vēl joprojām dzīvo tepat un uztur istabu kartība.
Vai tas nav riskanti? bažījas Felners.
Nemaz. Šie vīri ir man uzticīgi, un viņu ģimenes tapat. Vecaja Cehoslovākija dzīve bija grūta. Brutālā. Sie viri visi ka viens bija pateicīgi par Loringu ģimenes dāsnumu. Mēs no viņiem prasījam tikai godprātīgu darbu un noslēpuma glabašanu. Lai izveidotu visu, ko jūs šeit redzat, vajadzēja gandrīz desmit gadus. Par laimi, padomju ideoloģija prasīja apmacīt māksliniekus reālismā stilā, tapec restauratori bija kompetenti.
Felners ar abām rokam noradīja uz sienam.
Tomēr visa ši atjaunošana laikam izmaksaja veselu bagatibu.
Lorings pamāja ar galvu.
Tevs pirka dzintaru trūkstošo fragmentu aizstašanai atklataja tirgū, kur tas maksaja dārgi, arī piecdesmitajos gados. Viņš atjaunošana izmantoja arī dažas musdienu tehnoloģijas. Jaunie paneļi nav no ozolkoka. Tajos apvienoti priedes, oša un ozola koksnes gabali. Atsevišķie gabali var brīvi izplesties, un starp dzintaru un koku ir ievietota mitruma barjera. Dzintara istaba ir ne tikai pilnība atjaunota, bet arī saglabasies veselu mužību.
Suzanna klusēdama stāvēja pie durvīm un uzmanīgi vēroja Felneru. Vecais virs nemaz neslēpa bezgalīgu pārsteigumu. Viņa iedomājās ar ko gan varētu pārsteigt Franci Felneru miljardieri, kura mākslas kolekcijas var godam sacensties ar visiem pasaules muzejiem. Tomēr viņa saprata, ka Felners jutas, jo atcerējās savu saviļņojumu, kad Lorings pirmoreiz parādīja viņai šo krāšņumu.
Felners norādīja uz abām pārejām divviru durvīm.
Uz kurieni ved tās?
Šī telpa ir manas privātas galerijas centra. Mēs uzbuvejam sienas un izvietojam durvis un logus tapat ka oriģinalaja istaba. Tikai šīs durvis neved uz Katrīnas pils zālēm, bet uz pārejam manas privātās kolekcijas telpām.
Cik ilgi Dzintara istaba jau ir šeit? jautāja Felners.
Četrdesmit gadus.
Apbrīnojami, ka jums izdevās to noslēpt, ieminējas Monika. Komunistu valdību ir grūti piemānīt.
Tēvs kārā laika uzturēja labas attiecības ar komunistiem un vāciešiem. Caur Čehoslovakiju bija izdevīgs ceļš nacistiem naudas un zelta izvešanai uz Šveici. Musu ģimene palīdzēja daudzās šadas parvešanas. Pēc kārā tadi paši pakalpojumi tika sniegti krieviem. Un pateicība par to mums lika mieru un lava darīt, ko gribam.
Felners pasmaidīja.
To es varu iedomāties. Krievi nednksteja pieļaut, lai jūs izpaustu amerikaņiem vai britiem to, ko zinājāt.
Ir tāds vecs krievu teiciens nav labuma bez ļaunuma. To var attiecināt uz ironisko tendenci, ka krievu māksla rodas tieši juku laikos. Bet tas arī ļauj saprast, kā šis brīnums bija iespējams.
Suzanna vēroja, ka Felners un Monika pieiet pie augstajam vitrīnām, kas stiepās gar divām Dzintara sienām. Tajas atradās dažādi priekšmeti. Septiņpadsmitā gadsimta šaha galdiņš ar figuru komplektu, astoņpadsmitā gadsimta patvāris un blašķe, sieviešu tualetes piederumu lādīte, smilšu pulkstenis, karotes, medaljoni un greznas lādītes. Visi no Dzintara, un, kā paskaidroja Lorings, Kenigsbergas vai Gdaņskas daiļamatnieku roku darbs.
Tie visi ir tik skaisti, jūsmoja Monika.
Tapat kā Pētera Liela kunstkumerā, es glabaju šeit savu Dzintara priekšmetu kolekciju. Ši ir mana retumu krātuve. Lielākā daļa ir Suzannas un viņas tēva gādāti. Plašākai publikai tie nav rādami. Kārā laupījums.
Vecais virs pagriežas un uzsmaidīja Suzannai. Pēc tam atkal pievērsās viesiem.
Vai dosimies uz manu kabinetu vēl mazliet aprunaties?
51
Suzanna apsēdās atsevišķi no Monikas, Felnera un Loringa. Viņai labak patika vērot no malas, ļaujot darba dēvējam izbaudīt šo triumfa mirkli. Sulainis tikko bija pasniedzis kafiju, brendiju un kuku.
Es vienmēr brīnījos, kurā pusē Jozefs īsti ir, ierunājās Felners. Viņš apbrīnojami viegli parcieta karu.