Tevs ienīda nacistus, atbildēja Lorings. Viņš nodeva to rīcībā savas tēraudlietuves un rūpnīcas, taču izmantoja izdevību, lai kaltu neizturīgu metālu, izgatavotu lodes, kuras rūsēja, vai šautenes, kuras nepanesa aukstumu. Ta bija bīstama spele nacisti fanātiski pieprasīja augstu kvalitati, bet tēvam palīdzēja viņa labas attiecības ar Kohu. Viņu reti pratina ja. Viņš zinaja, ka vācieši zaudēs karu, un paredzeja, ka Austrumeiropu pārņems Padomju Savienība, tāpēc slepus visu laiku sadarbojās ar padomju izlūkdienestiem.
Tas gan man neienāca prata, atzina Felners.
Lorings pamāja ar galvu.
Tēvs bija bohemijas patriots. Viņš tikai darbojas ar savām metodem. Pec kārā komunisti bija viņam pateicīgi. Tiem bija vajadzīga viņa palīdzība, tāpēc tie lika viņu mierā. Es varēju šīs labas attiecības turpināt. Ši ģimene ir cieši sadarbojusies ar visiem Čehoslovākijas režīmiem kopš tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektā gada. Par padomju varu manam tēvam bija taisnība. Un varu piebilst Hitleram ari.
Ka to saprast? jautāja Monika.
Lorings salika kopa abu roku pirkstus.
Hitlers visu laiku bija pārliecināts, ka amerikāņi un briti pievienosies viņam kārā pret Staļinu. Padomju Savienība bija Vacijas īstais ienaidnieks, un viņš domāja, ka tapat ir arī Čērčilam un Ruzveltam. Tapec viņš paslēpa tik daudz naudas un mākslās darbu. Viņš gatavojās to visu atkal celt dienas gaismā, kad sabiedrotie pievienosies viņam, lai kopīgiem speķiem uzvarētu PSRS. Tas, protams, bija neprāts, bet vēsturē liecina, ka daudzi viņa pareģojumi piepildījās. Kad Padomju Savienība tūkstoš deviņsimt četrdesmit astotajā gada uzsāka Berlīnes blokādi, Amerika, Anglija un Vacija nekavejoties apvienojas pret PSRS.
Visiem bija bail no Staļina, piebilda Felners. Vel vairāk neka no I litlera. Viņš noslepkavoja sešdesmit miljonus cilvēku, bet Llitlers desmit. Kad viņš tūkstoš deviņsimt piecdesmit trešajā gada nomira, visi atviegloti uzelpoja.
Pēc brīža Lorings iejautājās:
Kristiāns droši vien jums ziņoja par Stodas ala atrastajiem skeletiem?
Felners pamāja ar galvu.
-Tiebija izrakumu strādnieki, ārzemnieki, kas nolīgti Ēģiptē. Toreiz ta bija milzīga šahta, un tikai ārēja ieeja bija aizspridzinata. Tēvs to atrada, atbrīvoja ieeju un izņēma sadrupušos paneļus. Pēc tam viņš atkal aizsprostoja ieeju, atstajot līķus iekšā.
-Jozefs viņus nogalinaja?
Pats savām rokam. Kad viņi bija aizmiguši.
Un kopš ta laika jūs turpināt slepkavot cilvēkus, secināja Monika.
Lorings pārāudzijas uz viņu.
Mūsu aģenti gādaja, lai noslēpums paliek drošība. Jāatzīst, ka mus parsteidza meklētāju neatlaidība un apņēmība. Daudziem Dzintara paneļu atrašana bija kļuvusi par apsēstību. Laiku pa laikam mes pasviedam kadu viltus noradi, palaidam baumas, lai novirzītu meklētājus pa nepareizam pēdām. Varbūt jūs atceraties rakstu avīze Rabočaja Tribūna pirms dažiem gadiem. Tur bija teikts, ka padomju militārais izlūkdienests atradis paneļus Austrumvācija, netālu no vecas tanku bāzes, kādus divsimt piecdesmit kilometrus uz dienvidaustrumiem no Berlīnes.
Man ir tas raksts, teica Felners.
Tikai dezinformācijā. Suzanna "nopludinaja" ziņas vajadzīgajiem cilvēkiem. Mes cerējām, ka vairākums cilvēku klausīs veselajam sapratam un pārtrauks meklejumus.
Felners pašūpoja galvu.
Pārāk vērtīgi. Pārāk intriģējoši. Kārdinājums ir gandrīz nepārvārāms.
To es lieliski saprotu. Es pats bieži mēdzu ieiet taja istaba tikai pasēdēt un paskatīties. Dzintars ir gandrīz dziedniecisks.
Un bezgala vērtīgs, piebilda Monika.
Tieši tā, mana dārgā. Es reiz kaut ko lasīju par kārā laupījumiem dargakmeņu un dārgmetālu darinājumiem. Autors apgalvoja, ka tie nevareja saglabāties veseli līdz kārā beigām, jo to atsevišķu daļu vērtību summa ir lielāka neka vienotam veselumam. Kāds komentetājs laikam London Times rakstīja, ka līdzīgi varot paredzēt arī Dzintara istabas likteni. Viņš secinaja, ka karu pārcietis tikai grāmatas un gleznas tadi darbi, kuru vērtība gatava veida ir lielākā neka to materialiem.
Vai arī šo pieņēmumu tu palīdzēji izplatīt? jautāja Felners.
Lorings paņēma no galdiņa kafijas tasi un pasmaidīja.
To autors i/gudroja pats. Bet mes gādājām, lai šis raksts tiek nodrukāts lielas tirāžās.
Un kas tad notika? nesaprata Monika. Kāpēc vajadzēja nogalinat visus tos cilvēkus?
Sakuma mums nebija izvēles. Alfrēds Rode uzraudzīja kastu iekraušanu Kenigsberga un zinaja par to galamērķi. Ka īsts muļķis viņš to pateica sievai, tāpēc mans tēvs novāca abus, pirms viņi paguva to pastāstīt krieviem. Tad Staļins jau bija izveidojis izmeklēšanas komisiju. Nacistu viltus pēdas Kēnigsbergas pili krievus it nemaz neaizkaveja. Viņi bija pārliecināti, ka paneļi joprojām ir veseli, un mekleja tos īsta atriebības kaislē.
Bet Kohs pec kārā palika dzīvs un runaja ar padomju vārāsiestadem, atgadināja Felners.
Tas tiesa. Bet mēs viņam apmaksājām advokātu izdevumus līdz pat viņa nāves dienai. Pēc tam, kad poļi notiesā ja viņu par kārā noziegumiem, no karātavam viņu glaba tikai padomju vārāsiestāžu veto. Viņi domāja, ka Kohs zina, kur ir paslēpta Dzintara istaba. Patiesība Kohs zinaja tikai to, ka kravas auto no Kenigsbergas devās uz rietumiem, pēc tam uz dienvidiem. Viņš nezināja neko, kas notika tālāk. Mes viņam ieteicām kārdināt krievus ar tukšiem solījumiem atrast paneļus. Tikai sešdesmitajos gados viņi beidzot vienojas par noteikumiem. Viņam apsolīja saglabat dzīvību apmaiņa pret informāciju, bet tad jau pavisam viegli varēja vainot pagajušo laiku. Musdienu Kenigsberga ir pavisam citada neka kārā laikā.
Tātad, apmaksajot Koha advokātus, jūs nodrošinājāt viņa paklausību jums. Viņš nedrīkstēja atklāt savu ienākumu avotu, nedz arī izspēlēt trumpja karti, jo tad vairs nebutu cerību, ka krievi turēs solījumu.
Lorings pasmaidīja.
Tieši ta, mans draugs. Šada rīcība mums lava arī saglabāt kontaktu ar vienīgo mums zināmo dzīvo cilvēku, kurš varētu sniegt kadu butisku informāciju par paneļu atrašanas vietu.
Turklāt tādu cilvēku, kuru būtu grūti nogalinat, nepiesaistot lieku uzmanību.
Lorings pamāja ar galvu.
Par laimi, Kohs sadarbojās un neko neizpauda.
Bet parejie? jautāja Monika.
Brīžiem daži piekļuva pārāk tuvu, un bija tiem jāsarīko negadījumi. Reizēm mes metām pie malas piesardzību un vienkārši nogalinajam viņus, sevišķi tad, ja nedrīkstēja kaveties. Tevs sacerēja pasaciņu par "Dzintara istabas lāstu" un iestāstīja to kādam reportierim. Kā jau tas presei ir raksturīgi Franci, piedod manu nekaunību -, šis muļķības izplātījās atri vien. Laikam izraisīja īstu sensāciju.
Bet Karols Borja un Daņa Čapajevs? jautāja Monika.
Tie abi bija visbīstamākie, bet es to īsti sapratu tikai pavisam nesen. Viņi bija piekļuvuši tuvu patiesībai. Viņi laikam bija kaut kur uzgājuši to pašu informāciju, ko pēc kārā atradam mēs. Nezin kāda iemesla deļ viņi paturēja to pie sevis, sargadami šo noslēpumu. Varbūt tur sava nozīme bija viņu naidam pret padomju sistēmu.
Mes uzzinājām par Borju saistība ar viņa darbu Arkartas komisija. Velak viņš emigreja uz ASV un pazuda no skata. arī Čapajeva vārds mums bija zināms. Bet viņš paslepas Eiropa. Tā kā nekādus acīmredzamus draudus šie vīri neizraisīja, mes viņiem likām mieru. Taču tikai līdz brīdim, kad iejaucas Kristiāns.
Tagad viņi ir apklusinati uz visiem laikiem, secinaja Monika.
jūs rīkotos tieši tāpat, dārgā.
Suzanna vēroja, ka Monika sabožas, dzirdot šo Loringa piezīmi. Bet viņam bija taisnība. Šis sievišķis nogalinātu pat miesīgu tēvu, lai aizsargatu savas intereses.