Lorings partrauca klusumu.
Borjas dzīvesvietu mes uzzinājām pirms kādiem septiņiem gadiem un pavisam nejauši. Viņa meita bija precejusies ar kadu
Polu Katleru. Ša Katlera tevs bija mākslās mīļotājs. Vairakus gadus Katlers vecākais visa Eiropa vaca ziņas par Dzintara istabu. Viņam kaut ka izdevās sadzīt pēdas cilvēkam, kura radinieks strādā ja šeit, musu māja, pie paneļu kopijām. Tagad mēs zinām, ka Čapajevs Borjam paziņoja ši cilvēka vārdu, un Borja lūdza Katleru painteresēties. Pirms četriem gadiem ši ziņu ievakšana bija aizgajusi pārak talu, un mes bijām spiesti rīkoties. Tapec uzspraga lidmašīna. Pateicoties Ilalijas policijas paviršībai un dažiem maksājumiem īstajam personām, vaina tika uzvelta teroristiem.
Suzannas darbs? apjautājas Monika.
Lorings pamāja ar galvu.
Viņai šaja jomā ir īsts talants.
Vai Sanktpeterburgas arhivārs ir jūsu okšķeris? jautāja Felners.
Protams. Lai kādi nejegas arī padomju laika darboņi nebutu, viņiem piemita bīstams pārādums visu pierakstīt. Ir saglabājušies miljoniem lappušu arhīvu dokumentu, nav ne jausmas, kas tajos īsti ir, un nav ne mazakas iespējas visus izlasīt. Vienīgais veids, kā nodrošināties pret svarīgu ziņu nonakšanu ziņkārīgo rokās, ir maksat arhivāriem par novērošanu.
Lorings izdzēra kafiju un nolika malā porcelāna tasīti ar apakštasīti. Tad ieskatijas Felneram tieši acis.
Franci, es tev stāstu to visu ka labas gribas apliecinājumu. Diemžel pedeja laika esmu zaudējis kontroli pār situāciju. Suzannas mēģinājums nogalinat Kristiānu un viņu vakardienas divkauja Stoda liecina par to, pie ka var novest šads saasinajums. Tas var piesaistīt nevēlamu uzmanību mums abiem, nemaz nerunājot par klubu. Es nodomāju ja tu uzzināsi patiesību, mes varēsim noslēgt vienošanos. Dzintara istaba vairs nav jamekle. Man ļoti žēl, ka Kristiānām bija jāpārcieš tadas briesmas. Es zinu, ka Suzanna negribēja to darīt. Viņa rīkojas pec manas pavēlēs, jo es tobrīd uzskatīju, ka tas ir nepieciešams.
Ernst, es arī nožēloju visu, kas noticis. Nemelošu, ka priecājos, ka paneļi ir pie tevis. Es tos gribēju sev. Tomēr sirds dziļumos man ir prieks, ka tie ir veseli. Es vienmer baidījos, ka krievi tos atradis. Viņi ka tādi čigāni neprot glabat vērtīgas lietas.
Mes ar tēvu domājām tāpat. Krievi ļava Dzintara paneļiem tiktai sabojaties, ka gandrīz vai jasaka paldies vāciešiem par nozagšanu. Nevar zināt, kas notiktu, ja Dzintara istabas nākotne butu atstata Staļina vai Hruščova rokas? Komunistiem svangaka bija ieroču ražošana neka kulturas mantojuma saglabāšana.
-Jus piedāvājāt pamieru? jautāja Monika.
Suzanna gandrīz pasmaidīja par ši sievišķa nepacietību. Ak, nabadzīte! Jāaizmirst sapnis par Dzintara istabas atklašanas godu.
Tieši to es vēlos. Lorings pagriezās. Suzanna, vai varu palūgt?
Suzanna piecēlās un devas uz kabineta talako stūri. Tur uz parketa grīdas staveja divas priedes koka kastes. Viņa paņēma tās aiz virvju rokturiem, aiznesa un nolika pie Franča Felnera krēsla.
Abi bronzas trauki, par kuriem tu jau gadiem ilgi jūsmo, paziņoja Lorings.
Suzanna nocēla vienas kastes vaku. Felners izcēla trauku no ciedru skaidām un aplūkoja pret gaismu. Šie trauki bija atgūti no kāda vira Deli, kurš tos nozaga ciemata Indijas dienvidos. Tie bija vieni no Indijas iekarotakajiem zagtajiem mākslās darbiem, bet pēdējos piecus gadus mierīgi glabajās Lukovas pilī.
Suzanna ar Kristiānu cīnījās par tiem uz dzīvību un navi, piebilda Lorings.
Felners pamāja ar galvu.
Vel viena kauja, ko mes zaudējam.
Tagad tie pieder jums. Ka labas gribas apliecinājums no manas puses. Un ka atvainošanās par visu notikušo.
Monika steidzīgi ierunājās.
Atvainojiet, Loringa kungs, bet tagad es pieņemu lēmumus saistībā ar klubu. Seniem bronzas traukiem ir sava pievilcība, bet mani tie tik ļoti neinteresē. Man tomēr jādomā, ka pareizi risināt šo jautajumu. Dzintara istaba jau gadiem ilgi ir viens no iekārojamākajiem zudušajiem mākslās darbiem. Vai nevajadzētu pastāstīt arī parejiem kluba biedriem?
Lorings sārāuca pieri.
Man labak patiktu, ja šis jautajums paliktu tikai mūsu ziņa. Noslēpums ir nosargats tik daudzus gadus, un, jo mazak cilvēku par to zina, jo labāk. Bet šajos apstākļos es pakļaušos jūsu lēmumam, darga. Ceru, ka pārējie kluba biedri paturēs šo informāciju slepenībā, tapat kā par visiem citiem ieguvumiem.
Monika atlaidas krēsla un pasmaidīja, acīmredzami apmierinātā ar panakto piekapšanos.
Veļos parunāt vel par vienu jautājumu. Tagad Lorings vērsās tieši pie Monikas. Tapat kā jums un jūsu tēvam, ar! mums notiks izmaiņas. Es sava testamenta iekļāvu rīkojumus, ka pēc manas nāves Suzanna mantos šo namu, manas kolekcijas un dalību kluba. Atstāšu viņai arī pietiekami daudz naudas pienacigai visu vajadzību risinašanai.
Suzanna ar prieku vēroja šoka un sarūgtinājumā izteiksmi Monikas seja.
Viņa būs pirmā no visiem aģentiem, kas kļus par kluba biedru. Iespaidīgs sasniegums, vai ne?
Monika un Felners klusēja. Felners šķita iegrimis bronzas trauku apjusmošana. Monika neteica ne vārda.
Felners saudzīgi atlika trauku atpakaļ kaste.
Ernst, es uzskatu, ka šis jautājums ir izsmelts. Žēl, ka konflikts tik briesmīgi saasinajās. Bet tagad es visu saprotu. Domāju, ka es pats šādos apstakļos būtu rīkojies tapat. Suzanna, apsveicu!
Viņa pateicas ar galvas mājienu.
Man vel jāpadomā par paziņošanu kluba biedriem, pavēstīja Monika. Līdz jūnija saietam es jums došu ziņu, ka rīkoties.
Tas ir viss, ko vecs vīrs var vēlēties, dārga. Es gaidīšu jūsu lēmumu. Lorings pārāudzījās uz Felneru. Vai vēlaties palikt pa nakti?
Mes laikam tomēr atgriezīsimies Herca pili. Man no rīta ir darīšanas. Bet vārāt man ticēt šis ceļojums bija ta vērts. Bet, pirms dodamies projām, vai drīkstu vel pedējoreiz palūkoties uz Dzintara istabu?
Protams, mans draugs. Protams.
Brauciens uz Prāgas Ruzyne lidostu pagāja klusumā. Felners un Monika sēdēja mersedesa aizmugures sēdekli, Lorings priekšējā pasažiera sedekli blakus Suzannai. Viņa vairakas reizes atpakaļskata spogulī palūkojās uz Moniku. Viņas seja bija saspringta grimase. Acīmredzot viņai nepatika abu veco viru vadoša loma šīvakārā saruna. Bija skaidrs, ka Francis Felners tik viegli neatkāpsies no savām pozīcijām, bet Monika gribēja atrak kļūt par vienīgo noteicēju.
Apmēram pusceļa Monika ierunājas:
Loringa kungs, man jums jālūdz piedošana.
Lorings pagriezās atpakaļ.
Par ko, dārga?
Par manu aso izturēšanos.
Nepavisam! Es atceros, ka bija, kad mans tēvs nodeva man savu dalību kluba. Es biju daudz vecāks par jums un tikpat apņēmīgs. Tāpat ka jūsu tēvam, viņam bija grūti atteikties. Bet, ja tas ir kāds mierinājums, tad ziniet beigu beigas viņš tomēr atkāpas pavisam.
Mana meita ir nepacietīga. Tāpat ka savulaik viņas mate, ieminejas Felners.
Drīzāk tapat ka tu, Franci.
Felners klusi iesmejas.
Varbūt.
Es pieņemu, ka jūs visu izstāstīsiet Kristiānām? jautāja Lorings.
Nekavejoties.
Kur viņš ir?
Es tiešam nezinu. Felners pievērsās Monikai. Tu zini, Liebling?
Nē, tevs. Viņš man nav zvanījis.
Viņi ieradas lidosta īsi pirms pusnakts. Loringa lidmašīna gaidīja uz mitra skrejceļa, ar uzpildītu degvielu, gatava doties ceļā. Suzanna novietoja auto līdzas lidmašīnai. Visi četri izkāpa, un Suzanna atvēra bagāžnieku. Pilots nokapa pa lidmašīnas metāla pakapieniem. Suzanna noradīja uz abam priedes koka kastēm. Pilots tas pacēla un ielika lidapārāta kravas nodalījuma.