Uzkāpis pa kāpnēm otraja stava, viņš apguldīja meitu gulta. Abi bērni bija nomazgājušies vannā vectēva māja. Viņš novilka meitenei drebes un uzvilka pidžamu ar "Skaistules un briesmoņa" bildi. Pols bija divreiz aizvedis bērnus noskatīties šo Disneja multfilmu. Viņš noskūpstīja meitu un glastija viņas matus, līdz.
maza aizmiga salda miega. Apsedzis Brentu, viņš devas uz apakšstavu.
Darbistaba un virtuve valdīja nekārtībā. Tas nebija nekāds brīnums. Divreiz nedeja naca majkalpotaja, jo Reičela nebija rūpīga saimniece. Ta bija viena no viņu atšķiribam. Viņš bija kartības mīļotājs. Nevis sīkumains pedants, bet disciplīnas piekritējs. Nekārtībā viņam krita uz nerviem, tur neko nevarēja darīt. Reičelai, šķiet, it nemaz netraucēja uz grīdas izmētātās drebes un rotaļlietas, netīriem traukiem pilna izlietne.
Reičela Beitsa jau no paša sakuma viņam šķita visai mīklaina būtne. Gudra, atklata, ar stingru raksturu, bet valdzinoša. Pārsteidzoši, ka viņa pieversa uzmanību Polam, jo viņam pārāsti nebija īpašu panākumu pie sievietēm. Viņam bija dažas pastavigas draudzenes koledža un vienas, viņaprat, nopietnas attiecības juridiskaja fakultate. Reičela viņu tiešam apbūra. Kapec viņš ta arī īsti nesaprata. Ar savu aso meli un straujo raksturu viņa varēja aizvainot cilvēkus, lai gan pati to nemaz nebija domājusi nopietni. Vismaz, ta viņš pulējas iegalvot sev, lai attaisnotu Reičelas neiejutibu. Viņš bija iecietīgs. Pat pārāk iecietīgs. Šķita vieglāk nemaz nepievērst uzmanību Reičelas izlēcieniem, neka teikt ko pretī. Taču dažkart viņš juta, ka Reičela viņu tīši izaicina.
Vai viņš ar savu mūžīgo piekāpšanos sagadaja sievai vilšanos? Vienmer ļaujot, lai notiek pec viņas prata?
Grūti pateikt.
Viņš devas uz fasādes puses istabām nomierināt pratu, bet katra telpa viņam uzbruka atmiņas. Mahagonija galdiņš ar fosila akmens virsmu, ko viņi kada nedēļas nogale bija atraduši Čatanuga senlietu meklejumos. Kremkrasas un smilškrasas divaniņš, uz kura viņi tik daudzus vakarus bija sēdējuši, skatīdamies televīziju. Stikla vitrīna ar liliputu namiņiem, ko viņi bija aizrautīgi kolekcionējuši un dāvinājuši viens otram Ziemassvētkos. Pat smarža izraisīja siltas jutas. īpašais aromats, kas piemīt katrai mājai. Dzīves, viņu dzīves aromāts, laika dzirnavas attinis.
lzgajis vestibila, viņš pamanīja, ka pie sienas vel joprojām karājas viņa fotogrāfijā kopa ar berniem. Viņš iedomājās kura šķirta sieva vel atstaj pie sienas acu priekša lielu bijuša vira bildi? Un u/staj, lai viņš patur mājas atslēgu? Viņiem bija palikuši pat vel I Miris kopīgi ieguldījumi, kurus viņš parvaldija abu vārda.
Klusumu partrauca atslēgas skrapstoņa ārdurvju slēdzenē.
pec mirkļa durvis atveras, un ienaca Reičela.
Mazie neniķojas? viņa jautaja.
It nemaz.
Viņš aplūkoja melno žaketi ar nošuvem, kas cieši apņēma viņas slaido vidukli, un taisnos svārkus garuma virs ceļgala. Gārās, slaidas kajas bija ieautas laiviņas ar zemiem papežiem. Kastaņbrunic mati bija apgriezti pakapeniski un sniedzas gandrīz līdz trauslajiem pleciem. Ausis šūpojas sudraba tīģeracu auskari, kas sasau< as ar viņas pašas acīm, kuras pašlaik atspoguļojas nogurums.
Atvaino, ka neatnacu uz vārda maiņas sēdi, viņš teica.
Met tavs gājiens ar Markusu Netlzu aizkavēja testamentu lietu tiesas darbu.
Viņš ir seksislu maita.
Reičela, tu esi tiesnese, nevis pasaules glabeja. Vai tu nevarētu rīkoties kaut mazliet diplomātiskāk?
Reičela nosvieda somiņu un atslēgas uz galdiņa. Viņas skatiens kļuva ciets ka marmors. To viņš bija redzējis arī agrak.
Un kas man, tavuprat, bija jadārā? Tas resnais maita sviež man uz galda simtdolāru banknotes un sūta mani dirst. Viņš bija pelnījis pavadīt dažas stundas aiz restēm.
Vai tev nepārtraukti ir japierada sevi?
Pol, tu neesi man nekāds uzraugs.
Bet kadam ir jabut. Tev drīz būs vēlēšanas. Divi spēcīgi pretinieki, bet tu esi nostrādājusi tikai vienu termiņu. Netlzs jau tagad skandina, ka atbalstīs ar savu naudu tos abus. Un, starp citu, viņš var to atļauties. Tadas nepatikšanas tev nav vajadzīgas.
Lai Netlzs iet kārties!
Iepriekšējā reizē viņš bija rīkojis naudas vakšanas pasaku mus, nodarbojies ar reklāmu un apvārdojis vajadzīgos cilvēkus, lai iegulu atsauksmes, preses labvēlību un vēlētāju balsis. Viņš nezinaja, kas šoreiz vadīs Reičelas vēlēšanu kampaņu. Organizēšanas prasme nebija viņas stipra puse. I.idz šim viņa nebija lūgusi Polu palīdzēt, un viņš arī uz to īpaši necerēja.
Tu vari zaudēt, tu taču saproti.
Man nav vajadzīga pilitikas lekcija.
Kas tad tev, Reičela, ir vajadzīgs?
Tas uz tevi neattiecas. Mes esam šķīrušies. Atceries?
Viņam ienaca prata Reičelas teva vardi.
Un tu? Mes jau trīs gadus esam šķirti. Vai esi šaja laika ar kadu satikusies?
arī tas uz tevi neattiecas.
Varbūt. Taču šķiet, ka es esmu vienīgais, kas pret tevi nav vienaldzīgs.
Viņa pienāca tuvāk.
Un ko tas nozīme?
Ledus kārāliene. Ta tevi sauka tiesu nama.
Ps daru savu darbu. Pēdējā Daili/ Report statistika man bija visaugstakais reitings apgabala.
Un tas ir viss, kas tev rap? Cik atri tu iztiesā lietas?
Tiesneši nevar atļauties draugus. Tad tevi vai nu apsūdz neobjektivitate vai necieš par to, ka tadas nav. Tad jau labak but Ledus kārālienei.
bija jau vels, un Pols negribēja strideties. Viņš aizspraucās gārām Reičelai un devas uz ārdurvīm.
Gan pienāks diena, kad tev būs vajadzīgs draugs. Ps tava vieta nenodedzinātu visus tiltus. Viņš atvēra durvis.
Tu neesi mana vieta.
Paldies dievam.
Un viņš devas projām.
7
Itālijas ziemeļrietumi
Trešdiena, 7. maijs, 1:34
Viņa tumšais treniņtērps, melnie adas cimdi un sporta apavi saplūda ar nakts tumsu. Slēpties palīdzēja pat īsi apgrieztie, brūni krāsotie mati un uzacis, ka arī tumsneja sejas ada. Pec divām Āfrikas ziemeļos pavadītam nedeļam ziemeļnieciska seja bija iedegusi.
Visapkart ka robainas amfiteatra sienas slejas drūmas kalnu virsotnes, tik tikko saskatamas pret tumšajam debesim. Austrumpuse spīdēja pilnmeness. Gaisā bija jaušams pavasārā dzestrums, kas pārvērtā to, iedvešot svaigumu un dzīvīgumu. Kalnos neskaidri atbalsojas attali pērkona dārdi.
Soļu troksni apslapēja salmu un lapu karta zem kajam, izstīdzējušos kokus ieskava nīkulīgi krūmāji. Cauri lapotnei spīdēja meness, neskaidri apgaismojot ceļu. Viņš uzmanīgi spēra soļus, apspiežot velmi ieslēgt kabatas lukturīti, un ar vērīgājam acīm modri raudzijas apkart.
Pontsentmartinas ciemats atradas veselus desmit kilometrus uz dienvidiem. Vienīgais ceļš uz ziemeļiem bija līkumains lauku ceļš, kas vel četrdesmit kilometrus tālāk aizveda līdz Austrijas robežai un Insbrukai. Vakar Venēcijas lidosta iznomātais BMVV gaidīja koku puduri kilometra aiz muguras. Viņš bija nolēmis pec uzdevuma paveikšanas braukt uz ziemeļiem, uz, Insbruku, no kurienes rit, 8:35 Austrian Airlines lidmašīna nogādās viņu Sanktpeterburga, kur gaidīja citi darbi.
Visapkart valdīja klusums. Nebija dzirdami ne baznīcu zvani, ne auto motora rēkoņa uz automaģistrāles. Tikai senas ozolu, egļu un lapegļu audzes uz. kalnu nogāzēm. Tumšajās ielejas pletās paparžu, sunu un savvaļas ziedu paklajs. Nav grūti saprast, kāpēc da Vinči izvēlējas Dolomītu Alpus "Monas Lisas" fonam.