Bet viņa pati gan šobrīd nemaz nejuta lepnumu. Viņa noslepkavoja Čapajevu un visus pārējos. Vai šo upuru tēli mūžīgi vajas viņu atmiņās? Viņa baidijas, ka tā varētu būt. Un vai viņai kādreiz būs bērni? Agrāk viņai šķita, ka nākotne tiem atradīsies vieta. Bet pec vakardienas nākotnes plānos būs jaizdārā izmaiņas. Tagad paveras bezgalīgas un satraucošas iespējas. Žēl, protams, ka mērķu sasniegšanai tika upurētas cilvēku dzīvības, taču viņa nedrīkstēja kavēties bēdīgas pārdomās. Tagad vairs ne. Bija laiks doties tālāk, un pie velna visas sirdsapziņas mokas.
Pārādijas sulainis, pa teraco grīdu pienāca pie galda un apstajas. Lorings pacēla skatienu.
Kungs, atbraukuši policisti un veļas runāt ar jums.
Suzanna pārāudzijas uz savu darba deveju un pasmaidīja.
Esmu tev parāda simt kronas.
Vakar vakārā, braucot no lidostas, viņš bija ar Suzannu saderējis, ka policija ieradīsies pilī pirms desmitiem no rīta. Tagad bija deviņi un četrdesmit minūtes.
-Aicini viņus iekša, Lorings teica sulainim.
Pēc brīža ēdamzālē enerģiski iesoļoja četri policisti formastērpos.
Pan Loring, ierunājās viņu komandieris. Kāds prieks redzēt jūs sveiku un veselu. Tik briesmīga traģēdija piemekleja jūsu lidmašīnu.
Lorings pieceļas no galda un devas pretī policistiem.
Mes visi esam satriekti. Felnera kungs ar meitu vakar vakārā viesojas pie mums. Abi piloti stradaja pie manis daudzus gadus. Viņu ģimenes dzīvo tepat, manos īpašumos. Es gatavojos apciemot viņu atraitnes. Briesmīga traģēdija!
-Atvainojiet par traucējumu. Bet mums jāuzdod jums daži jauta jumi. Un tieši kapec tas varēja notikt?
Lorings pārāustīja plecus.
Grūti pateikt. Mani uzņēmumi gan ziņoja, ka dažu pedejo nedēļu laika saņemti vairāki draudi. Viens no maniem ražošanas koncerniem gatavojas izvērst darbību Vidējos Austrumos. Tur mes esam kļuvuši par publisku diskusiju objektu. Acīmredzot zvanītāji lika saprast, ka nevēlas musu korporatīvo klātbūtni viņu valsti. Mes ziņojām par šiem draudiem Šauda Ārābijai, un es varu tikai pieņemt, ka tiem var but kada saistība ar notikušo. Neko citu nevaru pateikt. Es tiešam nebiju iedomājies, ka man ir tik nikni ienaidnieki.
Vai jums ir kāda informācijā par šiem draudu zvaniem?
Lorings pamāja ar galvu.
Mans personiskais sekretārs zina visu par tiem. Es devu viņam rīkojumus šodien but Prāgā un gatavam iztaujāšanai.
Policijas vadība lika man pateikt jums, ka mes noteikti atradīsim vainīgos. Bet pagaidam vai, jūsuprāt, jums ir pietiekami droši uzturēties šeit bez apsardzes?
Šie muri ir pat ļoti droši, un visi darbinieki ir brīdināti ieverot modrību. Te man nekas nedraud.
Labi, pan Loring. Lūdzu, atcerieties mēs būsim jūsu rīcībā, ja tas būs nepieciešams.
Paldies. Un nododiet manu pateicību savai vadībai.
Policisti aizgāja. Lorings atgriežas pie galda.
Ko teiksi?
Neredzu iemeslu neticet taviem vārdiem. Palīdzes arī tavas pazīšanas Tieslietu ministrija.
Es vēlāk piezvanīšu, pateikšos par šo apmeklējumu un apliecināšu pilnīgu gatavību sadarboties.
Tev jāpiezvana visiem kluba biedriem. Patiesās sēras.
Pareizi. Tūlīt pie tā ķeršos.
* * *
Pols sēdēja pie iMtid Rover stūres, Reičela viņam blakus, Makojs aizmugure. Dūšīgais vīrs klusēja gandrīz visu ceļu uz austrumiem no Stodas. Viņi pa automaģistrali bija atbraukuši līdz Nirnbergai, bet pec tam pa divjoslu šosejām šķērsojuši Vacijas robežu, nokļūstot Čehijas dienvidrietumos.
Ainava kļuva arvien kalnainaka un mežainaka, ielejas pletās labības lauki un ezeri. Pirms braukšanas pētot karti, lai noteiktu taisnāko ceļu uz austrumiem, Pols pamanīja šī reģiona lielāko pilsētu Česke Budejovice un atcerējās CNN ziņu par vietējo alus šķirni Budvar, kas plašak pazīstama ar vācisko nosaukumu Budweiser. Amerikāņu uzņēmums ar šadu nosaukumu vēlējās nopirkt savu "vārdabrali", bet pilsetnieki nelokāmi atteicas no piedāvātājiem miljoniem, lepni atgadinot, ka viņi darījuši alu jau gadsimtiem ilgi pirms Amerikas valsts izveidošanas.
Čehija ceļš veda caur vairakam gleznainam viduslaiku pilsētiņām, ko rotaja lepna pils vai cietoksnis ar bieziem akmens mūriem. Izpalīdzīgs veikalnieks palīdzēja atrast pareizo ceļu, un īsi pirms pulksten diviem Reičela pamanīja Lukovas pili.
Aristokrātiskais cietoksnis bija lepni iekārtojies uz skarbam klintīm virs bieziem mežiem. Divi daudzsturaini un trīs noapaļoti torņi slejas augstu par ārējo muru aizkaru, ko rotaja spoži sikrūšu logi un tumšas šaujamlukas. Peleki balto siluetu apņēma mura logu ailes un pusapaļi bastioni, visapkart slejās skursteņi. Vieglaja pēcpusdienas vēja plivinājās karogs sarkanā, balta un zila krasa. Divas platas joslas un trīsstūris. Pols saprata, ka tas ir Čehijas valsts ģerbonis.
Ta vien šķiet, ka tūlīt pa vārtiem zirgu mugurās izauļos bruņinieki spožās bruņas, ieminējās Reičela.
Tas vecais blēdis gan labi iekārtojies, brīnījās Makojs. Man tas Lorings jau sak patikt.
Pols vadīja Rover augšup pa stāvu ceļu uz vārtiem, kas laikam bija pils galvena ieeja. Milzīgas ozolkoka vērtnes ar dzelzs apkalumiem bija atvērtas, un aiz tām bija redzams bruģēts pagalms. Gar eku sienam dobes ziedeja rožu krūmi un košas pavasārā puķes. Pols apturēja auto, un viņi izkāpa. Turpat līdzas bija novietoti metāliski pelēks Porsche un kremkrasas Mercedes.
Braucamie arī tam vellam lepni, secinaja Makojs.
Ka jums šķiet, kuras ir galvenas ieejas durvis? apjautajas Pols.
No pagalma uz vairakam pils ekam veda sešas dažadas durvis. Pols apstajas un bridi nopētīja senlaicīgos logus, grieztos frontonus un bagātīgiem griezumiem rotāto koka apdari. Interesants gotikas un baroka arhitektūras apvienojums, viņš nodomāja droši vien tas liecina par ieilgušu celtniecību un dažādas gaumes ietekmēm.
Makojs norādīja un paziņoja:
Es teiktu, ka tas durvis.
Arkveida ozolkoka durvis apņēma kalta akmens pīlāri, frontona centru rotāja sarežģīts iekalts ģerbonis. Makojs piegāja un uznbinaja ar nospodrināto metala klauvekli. Sulainis atvēra durvis, un Makojs pieklājīgi paskaidroja, kas viņi ir un kapec ieradušies. Pēc piecām minūtēm viņi jau sēdēja greznā zālē. Pie sienam bija briežu un mežacuku galvas un briežu ragi. Milzīgā granīta kamīna rūkdama kuras uguns, gareno telpu maigi apgaismoja lustras ar vitrāžu stikliem. Apgleznotos griestus balstīja masīvas koka kolonnas, bet pie sienam lepojas dažas lielas eļļas gleznas. Pols nopētīja tas. Divi Rubensa darbi, viens Direra, viens van Deika darbs. Augstais muzejs daudz ko atdotu, ja varētu izradīt kaut vienu no tiem.
Pa divviru durvīm klusi ienāca aptuveni astoņdesmit gadus vecs virs. Viņš bija gārā auguma, blāvi sirmiem matiem, zodu un kaklu sedza paplukuši kazbardiņa. Viņa seja bija glīta, bet nepauda tik bagātiem un ietekmīgiem ļaudīm raksturīgo valdonību. Varbūt, nodomāja Pols, viņš tīši izvēlējies šadu masku, kas noslēpa visas emocijas.
Labdien. Es esmu Ernsts Lorings. Pārāsti es nepieņemu neaicinātus apmekletajus, sevišķi tādus, kuri tik vienkārši ņem un iebrauc pa vārtiem, bet kalpotājs man pastastīja par jūsu ierašanas mērķi, un jāatzīst, ka tas mani ieintriģeja. Vecais vīrs runaja laba angļu valodā.
Makojs nosauca savu vardu, pastiepa roku, un Lorings to paspieda.
Priecājos beidzot ar jums iepazīties. Esmu lasījis par jums jau gadiem ilgi.
Lorings pasmaidīja. Smaids šķita patiess un saprotošs.
Nevajag ticēt visam, ko citi raksta vai stāsta. Jaatzīst, ka žurnālisti mēdz iztēlot mani daudz interesantāku neka esmu īstenībā.