Senču zālei nebija tiešas ieejas labirinta, tuvaka ieeja bija Zilajā zale. Lorings to bija šādi nosaucis, jo telpas sienas rotaja ar reljefiem zelta ornamentiem greznoti zili adas aizkari. Iznākusi no slepenas ejas, Suzanna pie durvīm ieklausījās, vai gaiteni nav dzirdamas kadas skaņas. Ta ka viss šķita kluss, viņa aši izslīdēja gaiteni un iegāja Senču zalē, aizverot aiz sevis durvis.
Lorings stāvēja erkeram līdzīga pusapaļa telpas izliekumā pie vitrāžu logiem. Pie sienas virs divām akmeni kaltam lauvam dižojās Loringu dzimtas ģerbonis. Visapkārt pie sienām lepojas Jozefa Loringa un parejo dzimtas senču portreti.
Šķiet, liktenis mums pasniedzis davanu, viņš paziņoja. Vecais virs pastāstīja Suzannai par Veilendu Makoju un Katleriem.
Viņa izbrīna savilka uzacis.
Tam Makojam gan ir duša.
Vēl lielākā, nekā tu spej iedomāties. Izspiešana nav viņa īstais mērķis. Manuprat, viņš tikai parbaudija, ka es to uzņemšu. Viņš ir gudrāks, neka grib izlikties. Viņš nav ieradies naudas deļ. Viņš ir nolēmis atrast Dzintara istabu un tāpēc cereja, ka es uzaicināšu viņus palikt pa nakti.
Kāpēc tad tu tā arī darīji?
Lorings salika rokas aiz muguras un piegāja pie sava teva portreta. Lorings vecakais klusēdams bargi lūkojās lejup uz viņu. Uz sārāuktas pieres krita sirmu matu šķipsnas, un valdonīgais skatiens pauda, ka šis virs dzīve vienmer bijis noteicējs un to pašu sagaida arī no saviem berniem.
Manas masas un brālis gāja bojā kārā, Lorings klusi ierunājās. Es to vienmer esmu uztvēris ka zīmi. Es nebiju pirmdzimtais. Tas viss nebija domāts man.
Suzanna to zinaja, tapec iedomājās, ka Lorings varbūt to saka gleznai, varbūt noslēdz kadu pirms gadu desmitiem iesāktu sarunu. Tēvs Suzannai bija stāstījis par veco Jozefu. Par to, cik prasīgs, nepiekāpīgs un bargs viņš bijis. Viņam bija augstas prasības pret savu vienīgo starp dzīvajiem palikušo bērnu.
Mantojums pienācās manam brālim. Taču ši atbildība tika uzkrauta man. Šie trīsdesmit gadi bija grūti. Ļoti, joti grūti.
Bet tu izturēji. Un pat guvi panakumus.
Vecais virs pagriežas pret viņu.
Varbūt vel viena likteņa zīme? Viņš pienaca tuvāk. Tevs mani atstaja dilemmas priekšā. No vienas puses viņš man novēlēja neizsakami skaistu mākslās darbu. Dzintara istabu. Bet no otras man visu laiku jaciņās ar svešiniekiem, kas apdraud manas īpašumtiesības. Dzīvei aiz dzelzs priekškārā bija tada priekšrocība, ka varēji nogalināt, ko velies. Lorings bridi klusēja. Teva vienīga vēlēšanas bija, lai tas viss paliek ģimenes rokas. To viņš īpaši uzsvēra. Tu esi ģimenes locekle, drahā, gluži kā mana miesa un asinis. Tiešām mana meita kā dvēseles radiniece.
Bridi noraudzījies viņai seja, vecais virs viegli pieskārās ar plaukstu viņas vaigam.
No ši brīža līdz vakārām paliec sava istaba un nerādies. Vēlāk tu zini, kas jadārā.
Knolls lavijas caur mežu, kas bija biezs, bet caurejams. Lai saīsinātu ceļu, viņš izvēlējas klajakas vietas zem kuplam koku lapotnēm, iestaigatas takas un tikai pašas beigas nogriezās biezoknī, lai pielavitos nemānāmi.
Agra vakārā gaiss bija vess un sauss, un tas nozīmēja, ka nakts būs nejauki auksta. Rietošā saule slīga uz pamali, koku pavasarīgā lapotne apslapēja tās spožumu, atstajot tikai blāvu kvēli. Virs galvas čivinaja zvirbuļi. Viņš atcerejas Itāliju, gājienu caur mežu pirms divām nedeļam, uz citu pili, citos meklējumos. Tas beidzas ar diviem līķiem. Kas zina, ko nesis šis nakts gājiens.
Taka veda augšup pa stāvu nogāzi, un akmeņainais kāpiens beidzas pils muru pakāje. Viņš visu pecpusdienu bija pacietīgi gaidījis dižskabaržu birzi kadu kilometru uz dienvidiem. Viņš noraudzījās, kā agri no rīta atbrauc un atkal aizbrauc divi policijas auto, un nobrīnījās, kas gan likumsargiem meklejams pie Loringa. Vēlāk, pecpusdiena, pa galvenajiem vārtiem iebrauca Land Rover un vairs nerādījās. Varbūt ieradas kadi viesi. Tie varētu novērst Loringa un Suzannas uzmanību viņa neilgā apmeklējuma laikā, tapat kā viņš bija cerejis par itāliešu ielasmeitu, kas toreiz viesojas pie Pjetro Kaproni. Pagaidam viņš pat nezināja, vai I )ancere ir pili Porsche nebija manīts ne iebraucot, ne izbraucot, bet Knolls pieņēma, ka viņa droši vien ir tur.
Kur gan citur lai viņa butu?
Viņš apstājas trīsdesmit metrus no rietumu ieejas. Zem masīva apaļa torņa parādījas durvis. Raupjais mūris slejās divdesmit metru augstumā, gluds, bez atverem, ja neskaita dažas šaujamlukas. Mura pamati bija izveidoti ar slīpumu uz ārpusi, lai pils aizstavju no augšas mestie akmeņi un metamie ieroči atsistos pret tiem un trāpītu uzbrucējiem. Viņš iedomājās par to noderīgumu mūsdienu iebrucejiem. Četrsimt gadu laikā daudz kas bija mainījies.
Viņš nopētīja torņa sienas. Augšējos slāvos rindojās taisnstūrveida logi ar dzelzs restēm. Skaidri redzams, ka viduslaikos šī torņa uzdevums bija aizsargat sētas puses ieeju. Taču ta augstums un apjomi ļava arī ērti pariet pa dažada augstuma jumtiem no viena sparna uz citu, jo tie visi šajā stun satikas. Šo ieeju viņš bija atklajis kluba biedru saietu laika. To pārāsti izmantoja pils kalpotāji, un neliels bruģēts strupceļa laukumiņš ārpus mūriem ļāva mašinam apgriezties.
Viņam bija jāieslīd pili atri un nemānāmi. Viņš nopētīja smagas koka durvis ar nomelnojušiem dzelzs apkalumiem. Tās gandrīz noteikti bija aizslēgtas, taču bez signalizacijas. Viņš zinaja, ka Lorings, tapat ka Felners, drošības jautajumiem nepievērsa pārmērīgu uzmanību. Pils milzīgie apmēri un nomaļā atrašanas vieta sargāja to daudz efektīvāk neka īpašas sistēmas. Turklāt, neskaitot kluba biedrus un to aģentus, neviens cits nezina ja, kas īsti glabajas to rezidencēs.
Pārāudzījies caur biezajiem krūmiem, viņš pārsteigts ieraudzīja melnu pavērtu durvju spraugu. Aši pieskreja un pārliecinājās, ka durvis tiešam ir vaļā. Viņš iegāja plaša ejā ar augstiem, velvetiem griestiem. Pirms trīssimt gadiem droši vien pa šejieni stūma iekša lielgabalu vai skrēja ārā pils aizstavji. Tagad zemi klaja riepu protektoru nospiedumi. Tumšais koridors divreiz pagriezās. Vispirms pa kreisi, pēc tam pa labi. Viņš zināja, ka tas ir aizsardzības paņēmiens iebruceju aizkavēšanai. Divi nolaižamie režģi viens pusceļa, otrs pirms pašam beigām varēja noderēt to apturēšanai.
Vēl viens namatēva pienākums kluba ikmeneša tikšanas laika bija naktsmaju nodrošināšana kluba biedriem un to aģentiem, ja tas tika pieprasīts. Loringa pilī gultu bija vairak nekā pietiekami visu izmitināšanai. Droši vien vēsturiskas gaisotnes dēļ vairakums kluba biedru pārāsti pieņema Loringa viesmīlību. Knolls daudzreiz bija šeit nakšņojis un klausījies Loringa stāstus par pils vēsturi, par to, ka viņa ģimene gandrīz piecsimt gadus aizstāvēja šos murus. Šajā paša gaitenī tika izcīnītas kaujas uz dzīvību un navi. Viņš atcerejas arī sarunas par pils slepeno gaiteņu tiklu. Pēc bombardēšanas, atjaunošanas laika šie gaiteņi ļava ierīkot apkuri un ventilāciju daudzās telpas, kā arī ievilkt ūdensvadu un elektrību tam istabam, kuras pirms tam sildīja tikai krāsns uguns.
Knolls īpaši atcerēļas vienas no slepenajām durvīm, kas atradas Loringa kabineta. Vecais virs kādā vakārā bija pārādījis šo jaunumu saviem viesiem. Visa pils bija pilna ar šadu slepeno eju labirintiem. Felnera Herca pils bija līdzīga, jo šads jauninajums bija visai izplatīts arhitektonisks papildinājums piecpadsmita un sešpadsmitā gadsimta cietokšņiem.
Viņš lavijas uz priekšu pa pustumšo gaiteni un apstajas pie durvīm ta gala. Viņa priekša bija neliels iekšējais pagalms. To apņēma piecu dažadu laikmetu ēkas. Tālākajā galā slejas viens no pils galvenajiem apaļajiem torņiem. Pirmajā stava skanēja balsis un katlu šķindoņa. Ceptas gaļas smarža sajaucas ar spēcīgu smārdu no atkritumu tvertnem, kas staveja pagalma mala. Saplēstas augļu un dārzeņu kastes kopa ar mitram kartona kastēm bija sakrautas lielas grēdās. Pagalms bija tīrs, taču bija skaidrs, ka tas ir lepnas pils saimnieciskas dzīves centrs virtuves, staļļi, sardzes telpas, produktu noliktava un senlaicīgs gaļas sališanas namiņš -, kur čakli rosījās kalpotaji, gādājot, lai visa pils vienmer mirdzētu un laistītos.