Viņš staveja, paslēpies ēnās.
Augšējos stāvos bija daudz logu, un katra no tiem kāds acu paris varēja pamanīt viņu un sacelt trauksmi. Viņam bija jāiekļūst pilī, neradot aizdomas. Duncis bija ērti pa ķerienam ievietots kokvilnas jakas labaja piedurkne. Loringa dāvana CZ-75B pleca siksnā, divas rezerves aptveres kabatā. Pavisam četrdesmit piecas lodes. Taču šaudīties viņš vēlējās vismazak.
Zemu pieliecies un pieplacis pie mura sienas, viņš aizlavījās dažas pēdējas pēdas. Nogriezies ap stūri, Knolls nokļuva uz šaura celiņa un metas uz kādām durvīm desmit metru attāluma. Nospieda rokturi. Tās nebija aizslēgtas. Viņš iegāja iekša. Tur viņu uzreiz apņēma svaigu produktu smaržas un mitrs gaiss.
Viņš staveja īsā gaiteni, kas veda uz tumšu telpu. Masīva, astoņstūraina ozolkoka kolonna balstīja zemus griestus ar koka sijām. Pie vienas sienas bija izpleties nomelnējis pavards. Gaiss bija atvēsinats, koka un kartona kastes sakrautas augstas grēdas. Laikam šis bija vecs pieliekamais kambaris, kur tagad tika glabati produkti. Telpā bija vel divas durvis vienas tieši pretī, otras pa kreisi. Atcerejies skaņas un smaržas ārpusē, viņš nosprieda, ka kreisās puses durvis noteikti ved uz virtuvi. Viņam bija jāvirzās uz austrumiem, tapec viņš izvēlējās pretējās durvis un izgāja vēl viena gaitenī.
Viņš tikko grasijas doties talak, kad priekša aiz stūra atskanēja balsis. Viņš aši atkāpas noliktavā. Lai nebutu jāiet ārā, viņš nolēma paslepties aiz vienas no kastu grodam. Vienīgais mākslīga apgaismojuma avots bija kaila spuldze, kas kārājas pie sijas telpas centrā. Viņš cereja, ka runātāji tikai izies cauri noliktavai. Viņš negribēja ne nogalināt, ne ievainot nevienu no pils kalpotajiem. Sī ielaušanas vien jau bija pietiekami smags pārkāpums, un viņš nednksteja vel vairak apkaunot Felneru, pielietojot spēku.
Bet, ja citas iespejas nebūs, viņš tomēr to darīs.
Viņš iespraucās aiz kastu grēdas, piespiedis muguru pie raupjās mura sienas. Grēdas nelīdzenā mala ļāva viņam palūkoties ārā. Vienīgā skaņa klusajā telpa bija iesprostotas mušas dūkšana pie putekļainajiem logiem.
Durvis atvērās.
Mums vajag gurķus un petersiļus. Un paskaties, vai persiku kompots vel ir, teica vīrieša balss čehu valoda.
Par laimi, neviens no abiem vīriem neieslēdza elektrību, paļaujoties uz pēcpusdienas saules gaismu, kas ieplūda caur veclaicīgo logu rutim.
Te bus, teica otrs vīrietis.
Abi viri devās uz telpas pretējo pusi. Uz grīdas lika nomesta kartona kaste, notirkšķeja norautais vaks.
Vai pans Lorings vēl joprojām bēdājās?
Knolls palūkojas gar kastēm. Vienam no vīriešiem mugura bija visu Loringa darbinieku obligatais formastērps. Sarkanbrūnas bikses, balts krekls, šaura melna kaklasaite. Otrs bija uzposies apkalpojoša personāla sulaiņa livreja. Lorings bieži lielījās, ka pats esot izveidojis šo tērpa modeli.
Viņi abi šodien tadi klusi viņš un pane Dancere. No rīta bija atbraukuši policisti uzdot jautajumus un izteikt lidzjutibu. Nabaga pans Felners un viņa meita! Vai redzēji viņu vakar vakārā? īsta skaistule.
Es pēc vakariņam kabineta pasniedzu dzērienus un kūku. Smalka jaunkundze. Un bagāta ari. Kāds zaudējums! Vai policijai ir kada nojausma, kas noticis?
Nē. Lidmašīna vienkārši uzspraga atpakaļceļa uz Vāciju, un visi, kas taja bija, gāja bojā.
Sie vārdi Knollam bija ka nežēlīgs sitiens sejā. Vai viņš neparklausījas? Felners un Monika gājuši boja?
Viņu pārņēma niknums.
Uzspragusi lidmašīna, kurā lidoja Monika un Felners. Bija tikai viens ticams izskaidrojums. So katastrofu iecerēja Ernsts Lorings, bet Suzanna to paveica savām rokam. Dancere un Lorings gribēja nogalināt Knollu, bet tas neizdevās. Tāpēc viņi nogalinaja veco viru un Moniku. Bet kapec? Ko tas viss nozīmēja? Viņu parņēma vēlēšanās izvilkt dunci, pagrūst nost kastes un sagraizīt lupatas abus šos pakalpiņus, ar viņu asinīm atriebjot savu bijušo darba devēju asinis. Bet kāds no ta butu labums? Viņš pavēlēja sev nomierināties. Elpot vienmērīgi. Viņam bija jaatrod atbildes. Jāuzzina, kāpēc. Tagad viņš nopriecājās, ka ieradies. Tieši šeit, kaut kur senajos mūros, bija meklejami pirmsākumi visam, kas noticis, visam, kas vēl varēja notikt.
Ņem kastes un ejam, izrīkoja viens no vīriem.
Abi kalpotāji aizgāja pa kreisas puses durvīm, kas veda uz virtuvi. Noliktava atkal iestājās klusums. Knolls iznaca no slēptuves. Viņa rokas bija saspringtas, kajas durstīja adatiņas. Ko viņš īsti juta? Skumjas? Viņš šaubījās, vai vispār tādas pazīst. Vai drīzāk ta bija zaudēta izdevība attiecībā uz Moniku? Vai pēkšņais darba zaudējums, apjausma, ka izjaukta vēl nesen tik nodrošinātā dzīve? Viņš pavēlēja sev izmest šīs domas no galvas, izgāja no noliktavas un atgriežas iekšēja gaitenī. Palīkumojis pa labi un pa kreisi, viņš atrada vītņu kāpnes. Zinadams pils ģeogrāfiju, viņš saprata, ka jāuzkāpj vismaz divus stāvus augstak, lai nokļūtu pils galvenaja stāvā.
Kāpņu augšgala viņš apstajas. Pa vitrāžu logu rindu pavērās skats uz vel vienu iekšējo pagalmu. pāri pagalmam, tālākā taisnstūrainā torņa augšējā stava logos, kas bija atvērti, lai baudītu vakārā sauli, viņš ieraudzīja sievieti. Viņa nemierīgi šaudijas šurpu, turpu. Šis telpas atrašanas vieta bija visai līdzīga ka viņa paša mājoklim Herca pili. Klusa. Nomaļa. Toties droša. Pēkšņi sieviete apstajas vaļējā loga četrstūrī un izstiepa rokas, lai aizvērtu to uz iekšpusi.
Viņš ieraudzīja lelles sejiņu ar ļaunajām acīm.
Suzanna Dancere.
Tas labi.
54
Knolls iekļuva slepenajos gaiteņos vieglāk, nekā pats bija cerejis. Viņš pavērtu durvju spraugā noskatijas, ka istabene atver slepenu sienas paneli vienā no pirmā stāva koridoriem. Viņš nosprieda, ka pašlaik atrodas rietumu ēkas dienvidu sparna. Bija jātiek līdz tālākajām bastionam un jāvirzās uz ziemeļaustrumiem, kur atradās visas publikai pieejamas telpas.
Viņš iegāja gaiteni un klusi devās uz priekšu, ceredams nesaskrieties ar kadu no kalpotājiem. Veļa stunda varbūt mazinaja šadas sastapšanas izredzes. Tagad vienīgas staigātājas varētu būt istabenes, kuras gada ja, lai viesiem butu viss nakšņošanai nepieciešamais. Dregnaja gaiteni virs galvas stiepās ventilācijas un ūdensvada caurules un izolēti elektrības vadi. Kailas spuldzes apgaismoja ceļu.
Uzkāpis pa trim vītņu kapnem, viņš nosprieda, ka nokļuvis ziemeļu spārnā. Siena bija ierīkotas mazas novērošanas atveres, tas atradās sienas padziļinājumos un bija aizsegtas ar sarūsējušiem svina vāciņiem. Ejot garām, viņš dažas pavēra un ielūkojas vaira kas istabas. Šis spiegu actiņas bija vēl viens anahronisms, piemiņa no seniem laikiem, kad novērotajiem bija japaļaujas tikai uz savam acīm un ausim. Tagad tās bija tikai orientieri pareiza ceļa atrašanai vai neliels prieciņš luriķim.
Viņš apstājas pie vienas no spiegu actiņām un pagrieza metālā vāciņu. Viņš uzreiz pazina Karolotas istabu ar glīto gultu un rakstamgaldu. Lorings bija nosaucis šo istabu par godu Bavarijas kārāļa Ludviga 1 mīļakajai, kuras portrets rotāja talako sienu. Viņš iedomājās kāds rotājums slēpj spiegu actiņu otrā puse? Varbūt kokgriezumi, ko viņš atcerējas no savas kādreizējās nakšņošanas šaja telpa.