Es ceru, ka ne, ieminējās Reičela. Jo tadā gadījumā arī Knolls un ta sieviete varētu but šeit.
Makoju tas neuztrauca.
Mums ir dota izdevība, kas jaizmanto. Man ir tāda nojauta. Un mani Vacija gaida vesels bars investoru. Tapec man ir vajadzigas atbildes. Man liekas, ka tās ir atrodamas veca kraķa pils kambaros.
Cik ilgi jūsu ļaudis vel varēs apvaldīt investoru ziņkāri? jautāja Reičela.
Paris dienas. Ne vairak. No rīta viņi saks attīrīt ieeju otrā tunelī, un es viņiem liku nesteigties. Es pats domāju, ka ta ir veltīga laika izniekošana.
Kā mums izturēties vakariņās?
Brīvi. Ēdiet viņa edienus, dzeriet viņa dzerienus un uzsuciet informāciju ka putekļsūceji. Mums jāiegūst vairāk, neka dosim pretī. Saprotat?
Reičela pasmaidīja.
Jā, saprotu.
Vakariņas noritēja sirsnīgi, Lorings risinaja ar viesiem patīkamu sarunu par mākslu un politiku. Pols apbrīnoja veca vīra plašas zinašanas par mākslu. Makojs izturējās nepārāsti rātni, nemitīgi slavēja namatēva pasniegto maltīti. Pols uzmanīgi vēroja visu notiekošo un pamanīja Reičelas interesi par Makoju. Šķita, ka viņa gaida, kad viņš kaut ka izgāzīsies un nodos sevi.
Pēc deserta Lorings veda viesus ekskursija pa pils plašo pirmo stāvu. Interjers lielākoties bija veidots no akmens un koka. I Iolandiešu mebeles, franču pulksteņi, krievu lustras. Pols ievēroja, ka visos kokgriezumos izteikti dominē klasicisms līdz ar reālistiski skaidriem attēliem. Itin visur valdīja izcili līdzsvarota kompozīcija, gandrīz ideala formu un lmiju saskaņa. Šie kokgriezēji tiešam bijuši īsti meistari.
Katrai telpai bija savs nosaukums. Valderdorfa kambaris. Molsberga istaba. Zaļa istaba. Raganu zale. Visas bija iekārtotās ar senlaicīgam mebelem lielākoties oriģināli, paskaidroja Lorings un mākslas darbiem. To bija tik daudz, ka Pols vairs nespēja visus atcerēties un ilgojas, kaut šeit butu pāris muzeja kuratoru, kas varētu palīdzēt. Telpā, ko Lorings nosauca par Senču zaļi, vecais virs apstajās pie sava teva portreta.
Mans tēvs bija senas dzimtas pārstāvis. Apbrīnojamā karta visi senči bija tieši pa tēva līniju. Un vienmer bija dēls Loringu mantinieks. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mes esam šeit saimnieki jau gandrīz piecsimt gadus.
Bet kā bija komunistu valdīšanas laika? jautāja Reičela.
arī tad, dārgā. Mana ģimene iemācījās pielāgoties. Citas izvēlēs nebija. Pielāgoties vai iet boja.
Tas nozīmē, ka jūs strādājāt komunistu laba, secināja Makojs.
Kas cits mums atlika, pan Makoj?
Makojs neatbildēja un atkal pieversa uzmanību Jozefa Loringa portretam.
Vai jūsu tevs interesejas par Dzintara istabu?
-Ja, ļoti.
Vai viņš pirms kārā Ļeņingrada redzēja oriģinālo?
Viņš to redzeja vēl pirms Krievijas revolūcijas. Viņš bija liels Dzintara cienītājs, ka jūs jau droši vien zināt.
Varbūt pietiks gvelzt niekus, Loring!
Pols sārāvas, dzirdot šo negaidīti skarbo toni. Vai tas bija patiess vai kartējais teātris?
Simt piecdesmit kilometrus uz rietumiem no šejienes kalnos ir bedre, kuras izrakšana man izmaksāja miljonu dolāru. Bet vienīgais ieguvums par šim pulem bija trīs kravas vāģi un pieci līķi. Ļaujiet pateikt, ko es domāju.
Lorings apsēdas viena no ādas klubkrēsliem.
Bet, ludzu!
Makojs paņēma no sulaiņa pasniegtās paplates šerija glāzi.
Doļinskis man pastastija par vilcienu, kas ap tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektā gada pirmo maiju atstaja okupēto Krieviju. Tajā it ka esot bijuši iekrauti kastes iepakotie Dzintara istabas pancļi. Liecinieki stasta, ka kastes esot izkrautas Čehoslovakijā, netālu no Tiņecas pie Sazavas. No turienes tas it ka esot ar kravas mašīnām vestas uz dienvidiem. Vieni apgalvo, ka tās paslēptas Vacijas armijas komandiera feldmaršala fon Šornera pazemes bunkura. Citi ka tas aizvestas uz rietumiem, uz Vāciju. Ir vēl arī trešā versija uz austrumiem, uz Poliju. Kura ir pareiza?
Es arī esmu dzirdējis šādus stāstus. Bet, cik atceros, krievi to bunkuru pamatīgi izrakņaja. Tur neka nav, tātad viena iespeja atkrīt. Attiecībā uz Poliju es šaubos.
Kāpēc? jautāja Makojs, arī apsezdamies.
Pols un Reičela palika stāvot. Bija interesanti vērot abu viru vārdu ciņu. Makojs bija prasmīgi apvardojis savus partnerus un arī tagad prata veiksmīgi virzīt sarunu, laikam pēc intuīcijas nojaušot, kad uzspiest un kad piekāpties.
Poļiem nepietiek ne prata, ne resursu tādu dārgumu nosargāšanai, atbildēja Lorings. Kāds tos noteikti jau butu atradis.
Tas man izklausas pec aizsprieduma, iebilda Makojs.
Nepavisam. Tas ir fakts. Visos vēsturēs laikmetos poļi nekad nav spējuši apvienoties un ilgi notureties kopā ka vienota valsts. Viņi ir bars, nevis vadoņi.
Tātad jūs sakāt uz rietumiem, uz Vāciju?
Es nesaku neko, pan Makoj. Tikai to, ka no jūsu piedāvātājām trim iespējam rietumu virziens šķiet visticamakais.
Reičela apsēdas.
Loringa kungs…
Ludzu, darga, sauciet mani par Ernstu.
Labi… Ernst. Grumers bija pārliecināts, ka Knolls un sieviete, kas nogalinaja Čapajevu, strada kada kluba biedru laba. Viņš tos nosauca par Zudušo senlietu atguvejiem. Knolls un sieviete it kā esot aģenti. Viņi zog tādus mākslās darbus, kuri jau ir nozagti, un sacenšas sava starpa par labakajiem atradumiem.
Izklausas intriģējoši. Taču vārāt man ticēt, es neesmu šadas organizācijās biedrs. Kā redzat, mana māja ir pilna ar mākslās darbiem. Es esmu godīgs kolekcionārs un atklāti izradu savas kolekcijas dārgumus.
Bet ka ir ar dzintaru? To es neko daudz neesmu redzejis, ieminejas Makojs.
Man ir daži skaisti priekšmeti. Vai vēlaties tos redzet?
Un ka vel!
Lorings veda viņus arā no Senču zāles un pa līkumainu gaiteni dziļāk pilī. Beidzot viņi nonaca neliela, kvadrātveidīga telpa bez logiem. Lorings nospieda siena paslēptu slēdzi, un gaisma pārādijas koka vitrīnas gar sienam. Soļojot tam garām, Pols uzreiz pazina Vermeijena traukus, Bohēmijas stiklu un Maira zelta kalumus. Katrs priekšmets bija vismaz trīssimt gadus vecs un nevainojama stāvoklī. Divas vitrīnas bija pilnība atvēlētas Dzintara priekšmetiem. To vidu bija lādīte, šaha galdiņš ar figūrām, lādīte ar divām atvilktnēm, tabakdoze, skūšanas putu bļodiņa, ziepju trauciņš un putojama suka.
Lielākā daļa ir no astoņpadsmita gadsimta, paskaidroja Lorings. Visi no Carskoje Selo darbnīcam. Šos skaistos mākslās darbus darinajuši tie paši meistari, kas stradāja pie Dzintara istabas paneļiem.
Labakie, ko jebkad esmu redzējis, jūsmoja Pols.
Es tiešām lepojos ar šo kolekciju. Katrs no šiem priekšmetiem izmaksa ja man veselu kapitālu. Bet diemžel man nav Dzintara istabas, ko pievienot tiem, lai ka es to vēlētos.
Nezin kāpēc es jums neticu? iejautajas Makojs.
Atklāti sakot, pan Makoj, man ir vienalga, vai jūs man ticat. Daudz svangaks jautajums ir ka jūs pieradīsiet pretējo. jūs ierodaties mana māja un izsakāt neprātīgās apsūdzības, draudat man ar atmaskošanu visas pasaules presē, bet jums nav neka, ar ko pamatot šos apgalvojumus, izņemot safabricētus burtus smiltis un naudaskārā zinātniekā plapašanu.
Neatceros, ka butu teicis, ka Grumers ir zinātnieks, iebilda Makojs.
Ne, neteicat. Bet es pazīstu doktora kungu. Viņa reputāciju nevar saukt par apskaužamu.
Pols pamanīja izmaiņas Loringa balss toni. Tas vairs nebija draudzīgs un miermīlīgs. Tagad viņš runaja lēni, apsverot katru vardu, un skaidri bija redzams, ka vecais virs sak zaudēt pacietību.
Makoju tas laikam nemaz nebicdeja.
Es domāju, pan Loring, ka cilvēks ar jūsu izglītību un pieredzi spes tikt gala ar tadu paprastu tipinu ka es.