Lorings pasmaidīja.
jūsu tiešums ir gluži atsvaidzinošs. Tikai retais atjautos šad i runāt ar mani.
Vai apdomājat manu šīsdienas priekšlikumu?
Patiesību sakot, ja. Vai miljons ASV dolāru atrisinalu jūsu problēmu ar investīcijām?
Trīs miljoni būtu labak.
Nu tad pieņemu, ka piekritīsiet diviem, aiztaupot lieku kaulešanos?
-Jā.
Lorings klusi iesmejas.
Pan Makoj, jūs esat cilvēks īsti man pa pratam.
55
Piektdiena, 23. maijs, 2:15
Pols pamodas. Viņš la arī nespēja īsti aizmigt jau kopš brīža, kad viņš un Reičela devās pie miera neilgi pirms pusnakts. Tagad Reičela gulēja plataja gultā cieša miegā, nekrācot, bet smagi elpojot, tapat ka pārāsti. Pols atkal iedomājās par Loringu un Makoju. Vecais virs tik viegli bija ar mieru atdot divus miljonus. Varbūt Makojam bija taisnība. Varbūt Lorings slēpa kaut ko tik svarīgu, ka divi miljoni bija pienācīgā maksa par drošību. Bet ko? Dzintara istabu? Šada iedoma būtu mazliet pārspīlētā. Viņš iedomājas, ka vācu kareivji nopleš no pils sienam Dzintara paneļus, aizved tos uz citu Padomju Savienības pilsētu, bet pēc četriem gadiem atkal tos izjauc, lai vestu uz Vāciju. Kādā stāvoklī tie pec tam būtu? Vai tiem vel butu kada vērtība, vai tie varētu kalpot tikai ka izejviela citu mākslas darbu izgatavošanai? Ko viņš lasīja Borjas sakratajos rakstos? Paneļi bija veidoti no simt tūkstošiem Dzintara gabaliņu. Tiem atklātā tirgu noteikti butu kāda vērtība. Varbūt ta arī bija. Lorings atrada dzintaru un pārdeva to, iegustot pietiekami, lai divi miljoni butu piemērota maksa par klusēšanu.
Viņš pieceļas no gultas un aizlavījās pie krēsla, uz kura bija uzmetis kreklu un bikses. Viņš uzvilka tos, bet kurpes atstaja ar basām kājām varēs staigat klusāk. Ta ka aizmigt viņš nespēja, tad nolēma vēlreiz aplūkot mākslas darbu kolekcijas pirmāja stāvā. Šovakar redzeto mākslās darbu apjoms viņu bija gandrīz apdullinājis. Viņš cereja, ka Lorings neņems ļaunā vel vienu nelielu privātu apskati.
Viņš pārāudzījās uz Reičelu. Viņa bija saritinājusies zem dunu segas, uz kaila auguma uzvilkusi tikai Pola kreklu. Pirms divām stundām viņi bija milejušies pirmoreiz pēc gandrīz četriem gadiem. Viņš vēl tagad juta šo kaisli, viņa augums bija ka bez speķa no emocijām, ko viņš vairs nebija cerejis izjust. Vai viņi varētu sakt visu no jauna? Dievs zina, cik ļoti viņš to vēlējas. Pāris pēdējās nedēļās bija daudz dažādu pārdzīvojumu. Reičela zaudēja tēvu, bet varbūt tiks atjaunota Katleru ģimene. Pols cereja, ka viņš Reičelai nebūs tikai glābiņš, ar ko aizpildīt tukšumu dzīve. Viņš labi atcerējās Reičelas vārdus, ka viņš tagad ir vienīgais viņas ģimenes loceklis. Viņš brīnījās par savu aizdomīgumu. Varbūt vainīgs bija pirms trim gadiem saņemtais sapigais trieciens. Tagad piesardzības bruņas sarga ja viņa sirdi no turpmākās vilšanas.
Viņš uzmanīgi pavēra durvis un klusi izslīdēja gaiteni, vel pēdējoreiz atskatoties uz Reičelu. Svečturos pie sienas maigi kvēloja elektriskas sveces. Nebija dzirdama ne skaņa. Viņš piegāja pie smagājam akmens margām un pārāudzijas uz marmora foajē četrus stāvus zemāk, ko apgaismoja vairākas galda lampas. Pie griestiem līdz pat treša stāva līmenim kārājas neieslegta masīva kristālā lustra.
Pols pa paklaja celiņu nokapa pa platajam akmens kāpnēm līdz pirmājam stavam. Basam kājām, nedzirdamiem soļiem viņš virzījās arvien tālāk pils dzīles, pa platiem gaiteņiem gārām edamzalei uz plašajam telpām, kur bija izstādīti mākslās darbi. Visu telpu durvis bija atvērtas.
Viņš iegāja Raganu zāle. Lorings pastastīja, ka tur kādreiz esot rīkotas vietējas raganu tiesašanas prāvas. Piegājis pie melnkoka vitrīnām, viņš iesledza mazas halogēna spuldzītes. Plauktos rindojas Senas Romas laikmeta artefakti. Statuetes, karodziņi, šķīvji, trauki, lampas, zvani, darbarīki. arī dažas smalki izgrieztas dieviešu figūriņas. Viņš pazina Viktoriju romiešu uzvārās dievieti. Turēdama izstieptajās rokas kroni un palmas zaru, viņa aicinaja izvēlēties.
Pēkšņi viņš izdzirdēja gaiteni kadu skaņu. Pavisam klusu. Kā šļucošu soli uz paklaja. Bet klusumā tā šķita skaļa.
Pagriezis galvu pa kreisi uz atvērto durvju pusi, viņš stavēja ka sastindzis, gandrīz neelpojot. Vai tas bija solis, vai tikai kāds gadsimtiem vecas mājas krakšķis? Viņš pasniedzās un klusi izslēdza vitrīnu apgaismojumu. Tās iegrima tumsā. Viņš pielavījās pie dīvāna telpas vidū un notupas aiz ta.
Atkal ta pati skaņa. Solis. Bez šaubam. Gaiteni kāds bija. Sakņupis aiz divana, viņš cereja, ka nezinamais staigatajs aizies projām. Varbūt tas bija tikai kāds kalpotajs, kas devas pārāsta nakts apgaita.
Apgaismotajās durvis pārādījas ena.
Gārām aizsojoja Veilends Makojs.
Protams, vajadzēja taču iedomāties.
Viņš uz pirkstgaliem aizlavījās līdz durvīm. Makojs bija dažu pēdu attaluma un devas uz gaiteņa talako galu. Tur atradās tumša telpa, kuru Lorings tikai pārādīja, nosauca par Romāņu zaļi, bet neaicinaja apskatīt.
Nenāk miegs? viņš čukstus apjautajās.
Makojs pārbīli salecas un apsviedas apkārt.
Velns un elle, Katler! viņš bez skaņas izdvesa. Es gandrīz bikses pietaisīju. Dūšīgais virs bija parģerbies džinsos un džemperi.
Pols noradīja uz Makoja kajam.
Mēs sākam domāt līdzīgi. Tas ir biedējoši.
Vienkāršo ļaužu stils nenāks par ļaunu, lielpilsētas jurista kungs.
Viņi iegāja tumšaja Raganu zale, čukstus sarunadamies.
jūs arī māc ziņkāre? apjautājas Pols.
Un kā vel! Sasodīti divi miljoni. Lorings uzķēras ka muša uz suda.
Ka jums šķiet, ko viņš zina?
Nav ne jausmas. Bet tas ir kaut kas īpašs. Ķeza tikai tada, ka ši Bohemijas Luvra ir tik pilna ar visādiem mesliem, ka mēs vārām ta arī neko neatrast.
Mes vārām apmaldīties šaja labirinta.
Pēkšņi gaiteni kaut kas nošķindeja. Kā metāls uz akmens. Pols un Makojs paliecās pa kreisi un palūkojas arā. Pie Romāņu zāles durvīm bija pārādijies blāvi dzeltens gaismas četrstūris.
-Jāiet paskatīties, mudinaja Makojs.
Kapec ne? Ja jau tik talu esam atnakuši.
Makojs devas uz priekšu pa paklaja celiņu. Pie Romāņu zāles atvērtajam durvīm viņi abi sastinga.
Velns! noteica Pols.
Knolls pa spiegu actiņu nolūkojas, kā Pols Katlers apģērbjas un izlavās no istabas. Reičela Katlere pat nepamanīja bijuša vira aiziešanu un joprojām aizmigusi dusēja zem segām. Knolls bija stundām ilgi gaidījis, pirms rīkoties, ļaudams visiem doties pie miera. Viņš bija nolēmis sākt ar Katleriem, tad doties pie Makoja, bet pec tam pie Loringa un Danceres, lai īpaši izbaudītu abas pēdējas slepkavības, priecātos par viņu navi ka atriebību par Felneru un Moniku. Bet Pola Katlera negaidītā aiziešana visu sarežģīja. Spriežot pec Reičelas raksturojuma, viņš nebija piedzīvojumu cienītājs. Un tomēr nu pēkšņi aizklīda sazin kur, nakts vidū, basām kajam. Protams, ne jau uz virtuvi pameklet kaut ko iekožamu. Visticamak okšķerēt. Par viņu vajadzēs parūpēties velak.
Pēc Reičelas.
Viņš lavijas pa kailo spuldžu apgaismoto gaiteni. Atrada tuvāko izeju un nospieda atsperes mehānismā slēdzi. Akmens plāksne pavirzījās sāņus, un viņš iegāja vienā no tukšajam ceturta stava guļamistabam. Pa īstajam durvīm izgāja gaiteni un devās uz Reičelas Katleres istabu.
Iegāja taja un aizslēdza aiz sevis durvis.
Piegājis pie renesanses laika kamīna, viņš samekleja slēdzi, kas bija nomaskēts ka zeltīta rotājumā dala. Viņš negribeja iet iekša istabā tieši no slepenajiem gaiteņiem, baidīdamies sacelt pārāk lielu troksni, bet varbūt būs steidzīgi jādodas projām. Viņš nospieda slēdzi un atstaja slepenas durvis vaļa.