Pielavījās tuvāk pie gultas.
Reičela Katlere joprojām dusēja rama miega.
Viņš pagrieza labo roku un gaidīja, kad duncis ieslīdēs plauksta.
Tas ir sasodītas slepenās durvis, čukstēja Makojs.
Pols vēl nekad nebija tadas redzējis. Tas iederējās tikai vecās filmas un gramatas, bet te pēkšņi viņa acu priekšā, trīsdesmit pēdu attāluma akmens sienas gabals bija pavēries, pagriežoties ap centrālo asi. Pie ta bija cieši piestiprinātā viena no koka vitrīnām, bet katra puse bija trīs pēdas plata atvere, aiz kuras bija redzama apgaismota telpa.
Makojs spēra soli uz priekšu.
Pols viņu apturēja.
Traks esat?
Katler, apjedziet taču! Mums tur jāiet.
Ka to saprast?
Mūsu namatēvs neatstaja šis durvis vaļa nejauši. Neliksim viņam vilties.
Pols uzskatīja, ka iet tālāk butu muļķīgi. Pietiekami neprātīgi jau bija nakt leja, bet kur nu vel tagad doties nezinamāja. Varbūt labak butu vienkārši atgriezties augša pie Reičelas. Bet ziņkāre mudināja iet talak.
Tapec viņš sekoja Makojam.
Telpā aiz slepenajam durvīm gar sienam un vidū slejas apgaismotas vitrīnas. Pols sajūsma apstaigāja šo labirintu. Antīkas statujas un krūšutēli. Ēģiptes un Tuvo Austrumu kokgriezumi. Maiju gravīras. Senas rotaslietas. Viņa skatienu piesaistīja divas gleznas. Septiņpadsmitā gadsimta Rembranta darbs, par kuru viņš zināja, ka tas pirms trīsdesmit gadiem nozagts no kada Vacijas muzeja, un Belhni darbs, kas ap to pašu laiku pazudis Itālijā. Abas šis gleznas bija pasaule visvairāk meklēto mākslas darbu vidu. Viņš atcerejas semināru Augsta ja muzeja par šo temu.
Makoj, te viss ir zagts.
Kā jūs zināt?
Pols piegāja pie vienas no vitrīnām, kurā uz stikla paaugstinajuma bija novietots nomelnējis galvaskauss.
-Šis ir Pekinas cilvēks. Neviens to nav redzejis kopš Otra pasaules kārā laikiem. Un tas abas gleznas pavisam noteikti ir zagtas. Velns! Grumeram bija taisnība. Lorings pieder pie ta kluba.
Nomierinieties, Katler. To mēs nevārām zināt. Varbūt večukam ir tikai neliels privāts krājums, ko viņš nevienam nerada. Nevajag pārsteigties.
Pols raudzijas talak uz atvērtam baltas emaljas divviru durvīm. Pamanīja aiz tām mozaīkas sienas viskija krasa. Viņš gāja tuvāk. Makojs viņam sekoja. Pie durvīm abi sastinga kā apstulbuši.
Velns un elle, čukstēja Makojs.
Pols raudzijas uz Dzintara istabu.
jūs uzminējāt pareizi.
Krāšņā skata baudīšanu pārtrauca divi cilvēki, kas ienaca pa citām divviru durvīm labaja puse. Viens no tiem bija Lorings. Otra blondā sieviete no Stodas. Suzanna. Abiem roka bija pistoles.
Redzu, ka jūs pieņēmāt manu uzaicinājumu, teica Lorings.
Makojs nekustējās.
Negribejam sagādāt jums vilšanos.
Lorings noradīja ar ieroci.
Ka jums patīk mani dārgumi?
Makojs ienaca talak istabā. Sieviete ciešāk satvēra ieroci un pacēla stobru augstāk.
Miera, kundzīt, miera! Es tikai gribu apskatīt tuvāk šo mākslās darbu.
Pols pieversas sievietei, ko Knolls bija nosaucis par Suzannu.
Jūs atradat Čapajevu ar manu palīdzību, vai ne?
-Ja, Katlera kungs. Si informācija bija ļoti noderīga.
Jūs nogalinājāt veco viru ta visa deļ?
Ne, pan Katler, atbildēja Lorings. Viņa nogalinaja manis dēļ.
Lorings un sieviete palika trīsdesmit pēdas garās un platās kvadratveida telpas tālākajā galā. Trijās sienas bija divviru durvis, ceturtaja logu rinda, bet Pols pieņēma, ka tie noteikti nav īsti. Ši telpa neapšaubami atradās ēkas vidu. Makojs joprojām apbrīnoja dzintaru, vilkdams ar pirkstiem pa ta gludo virsmu. Ja vien viņiem nedraudetu tik lielas briesmas, arī Pols labprat apjūsmotu krāšņo telpu. Taču testamentu lietu juristi pārāsti nemēdz nokļūt Čehijas pilis, kur uz tiem merķe ar divām pusautomātiskajam pistolēm. Vismaz juridiskajā fakultate to nemāca.
Parupejies par to, Lorings klusi teica Suzannai.
Sieviete aizgāja. Lorings palika telpas talākajā gala, turot ieroci gatavība. Makojs piegāja tuvāk Polam.
Tagad mēs, kungi, pagaidīsim šeit, kamēr Suzanna atvedīs Katleres kundzi.
Makojs pienaca vēl tuvāk.
Ko, elle, tagad darīt? čukstēja Pols.
Nezinu ne suda.
Knolls uzmanīgi pacēla segu un ierāpās gultā. Apgulās blakus Reičelai un viegli noglāstīja viņas krūtis. Atbildot uz šo pieskārienu, viņa miega klusi nopūtas. Viņš parlaida plaukstu visam viņas augumam un atklāja, ka zem krekla viņa ir kaila. Viņa pievirzījās tuvāk un piekļāvās viņam.
Pol, viņa čukstēja.
Knolls satvēra ar plaukstu viņas kaklu, pagrieza viņu uz muguras un uzgūlās virsū. Reičelas acis bailes iepletās. Viņš pielika sievietei pie kakla dunci, viegli pieskaroties krevelei iepriekšējā dūriena vieta.
Vajadzēja paklausīt manam padomam.
Kur ir Pols? viņa bez skaņas nočukstēja.
Pie manis.
Reičela mēģināja pretoties. Viņš piespieda dunča asmeni visa garumā viņai pie kakla.
Guli mierīgi, Katleres kundze, vai es tev pārgriezīšu rīkli. Saprati?
Viņa parstāja kustēties.
Knolls ar galvās mājienu noradīja pa kreisi uz atvērto sienas paneli un mazliet atlaida tverienu, lai ļautu viņai paskatīties.
Viņš ir tur iekšā. Tad viņš atkal sažņaudza sievietes kaklu ciešāk un parvilka ar dunča asmeni par kreklu, atraujot vaļā visas pogas. Tad pavēra kreklu plašak. Reičela satraukti elpoja. Viņš viegli apvilka ar asmeņa galu ap vienu krūts galiņu. Es aiz sienas jūs novēroju. Tu gan esi kaislīga mīlniece.
Reičela uzspļava viņam.
Knolls iesita viņai pļauku ar plaukstas virspusi.
Nekaunīga mauka! Tavs tēvs izrīkojās tapat, un tu zini, kā tas beidzas.
Viņš iegāza sievietei ar duri pa vederu un juta, ka viņai aizraujas elpa. Tad vēlreiz iesita pa seju, šoreiz ar duri. Tad viņa plauksta atgriežas pie viņas kakla. Reičelas acis bija sāpju aizmiglotas. Viņš viegli ieknieba viņai vaigos un pakustināja viņas galvu uz spilvena.
Tu mīli viņu? Kāpēc riskēt ar viņa dzīvību? Iedomājies, ka esi mauka, un mana prieka cena… ir dzīvība. Tas nemaz nebūs tik nepatīkami.
Kur… ir… Pols?
Viņš pašūpoja galvu.
Cik spītīga! Pārvērt visas šīs dusmas kaislē, un tavs Pols dzīvs sagaidīs rītu.
Viņa loceklis jau bija piebriedis. Viņš atkal pielika nazi sievietei pie kakla un piespieda.
Labi, viņa beidzot piekrita.
Viņš bridi vilcinājās.
Es ņemšu nost nazi. Bet tu tikai mazliet pakusties, un es tevi noduršu. Pēc tam viņu.
Viņš leni atlaida sievietes kaklu un aizvaca nazi. Atsprādzējā jostu un gatavojas vilkt nost bikses, bet tad Reičela iekliedzas.
Loring, ka jūs dabūjat paneļus? jautāja Makojs.
Ka davanu no debesim.
Makojs iesmējās. Pols bija pārsteigts par budigā vira mieru. Cik labi, ka vismaz kāds saglaba vēsu pratu. Viņš pats bija pārbijies līdz nāvei.
Ka noprotu, jūs gatavojaties likt lieta šo ieroci. Tapec izpildiet nāvei nolemta cilvēka pedejo velēšanos un atbildiet uz dažiem jautajumiem.
Mūsu iepriekšeja saruna jums bija taisnība, teica Lorings. Tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektajā gada paneļus aizveda no Kēnigsbergas ar kravas mašīnām. Velak tos iekrāva vilcienā. Šis vilciens apstajās Čehoslovakija. Mans tevs meģinaja iegūt paneļus, bet tas viņam neizdevās. Feldmaršals fon Šorners bija uzticīgs Hitleram un nebija uzpērkams. Fon Šorners pavēlēja vest kastes ar kravas mašinam uz rietumiem, uz Vāciju. Tās bija jāved uz Bavariju, bet tās netika tālāk par Stodu.