Mežs izbeidzās. Viņa priekša pletās zaļa pļava ar oranžiem liliju ziediem. Tālākajā gala slejas savrupnams ar pakavveidīgu piebraucamo ceļu tam priekša. Fkai bija divi stāvi, tas sarkano ķieģeļu sienas rotaja pelēki rombi. Viņš atcerejas šos akmeņus no iepriekšeja apmeklējuma tos, bez šaubam, bija mūrējuši meistari, kas mantojuši šo amatu no teviem un vecteviem.
Neviena no apmēram četrdesmit senlaicīgajiem logiem nespīdēja gaisma. arī ozolkoka ārdurvis grima tumsa. Nebija ne sētas, ne suņu, ne sargu. Ne signalizācijas. Tikai plaša lauku muiža Italijas Alpos, kas pieder vientuļam rūpniekam, kurš jau gandrīz desmit gadus tikpat ka nenodarbojas ar biznesu.
Viņš zinaja, ka nama īpašnieks Pjetro Kaproni nakšņo otraja stava, kur vesela virkne istabu veido viņa apartamentus. Kaproni dzīvoja viens, viņam bija trīs kalpotaji, kas katru dienu mēroja ceļu uz darbu no Pontsentmartinas. Šonakt Kaproni uzņēma viešņu. Kremkrasas Mercedes pie ārdurvīm varbūt vel bija silts pec brauciena no Venecijas. Viešņa bija viena no daudzām dargājam pērkamājam sievietēm. Tas dažkart šeit ieradas uz vienu nakti vai nedeļas nogali, par pūlēm saņemot krietnu samaksu no vīrieša, kurš var to atļauties. Šīvakārā apmeklejums bija īpaši saskaņots ar sievietes ierašanos, un viņš cerēja, ka ta spes novērst saimnieka uzmanību, ļaujot viņam atri iekļūt nama un izkļūt no ta.
Uz katra soļa zem kajam čirkstēja oļi, kamēr viņš šķērsoja piebraucamo ceļu un nogriezās ap nama ziemeļaustrumu stūri. Flegantaja darza slejas akmens veranda, kur itāliešu stila kaltas dzelzs sētiņa norobežoja galdus un krēslus no zāliena. Mājai uz darza pusi bija lielas franču stikla durvis, kuram abas sledzenes bija aizslēgtas. Viņš iztaisnoja labo roku un pagrieza to. No nostiprināšanas gredzena atdalījas duncis, noslīdēja pa apakšdelmu, un nefrita rokturis ērti iegulas cimdotajā plauksta. Šads adas turētājs duncim bija viņa izgudrojums, īpaši izveidots atrai ieroča izņemšanai.
Viņš ietrieca asmeni durvju koka aploda. Viens pagrieziens, un aizbīdnis padevas. Viņš atkal paslēpa dunci piedurkne.
Iegājis salona ar augstiem, velvētiem griestiem, viņš klusi aizvēra aiz sevis stikla durvis. Viņam patika šis neoklasicisma interjers. Tālāko sienu rotaja divas etrusku vaz.es un glezna "Pompejas skats" īsts kolekcionāru dārgums. Pie divām korintiešu kolonnām slejas divi astoņpadsmita gadsimta gramatu skapji, kuru plaukti bija pilni ar seniem sejumiem. No iepriekšejā apmeklējuma viņš atcerejas Gvičardini2 Storiu J'ltulia greznu izdevumu un Peatro Francese trīsdesmit sējumos. Abi šie izdevumi bija neizsakāmi vērtīgi.
Viņš klusi lavijas tumsa gārām mebelem, izgāja starp kolonnām, tad apstajas fasādes vestibila un ieklausijas. Augšstāvā nebija dzirdama ne skaņa. Viņš uz pirkstgaliem spora soļus pa rakstaino marmora grīdu, uzmanoties, lai gumijas zoles neiečīkstētos. Viltus marmora paneļu sienas rotāja Neapoles gleznas. Virs galvas, tumsa, divu stāvu augstuma griestus balstīja kastaņkoka sijas.
Viņš iegāja viesistaba.
Meklētais priekšmets atradas turpat acu priekša uz melnkoka galdiņa. Sērkociņu kārbiņā. Eaberže darbs. Sudrabs un zelts ar caurspīdīgu zemeņsārtu emalju, kas pārklājā gravētu viļņu fonu. Zelta apmali rotaja lapiņu raksts, īkšķa satveriena vieta izliekts safīrs. Uz kārbiņās bija iniciāļi ar slavu burtiem N. R. 1901. Nikolajs Romanovs. Nikolajs II. Pēdējais Krievijas cars.
Viņš izvilka no aizmugures kabatas filca maisiņu un pasniedzas pec kārbiņās.
Pēkšņi telpu parpludinaja spoža gaisma, griestu lustras kvēlspuldžu spožums asi iedzela acis. Samiedzis tas, viņš pagriezās. Pjetro Kaproni ar ieroci roka staveja arka, kas veda uz vestibilu.
Buottusera3 , sinjor Knoll. Es jau jūs gaidīju.
Mirkšķinādams apžilbušās acis, viņš italiski atbildēja:
Es nezināju, ka jūs mani gaidat.
Kaproni ienāca viesistaba. Viņš bija neliela auguma, drukns virs, pāri piecdesmit gadiem, ar nedabiski melniem matiem. Viņš bija ģerbies ar jostu sajozta tumši zila frotē peldmeteli. Kajas bija basas.
jūsu iepriekšējās reizes pasaciņa nekam nedereja. Kristiāns Knolls, zinātnieks, mākslās vēsturnieks. Nu vai zināt! To var viegli parbaudit.
Kad acis aprada ar gaismu, viņš pasniedzas pec sērkociņu kārbiņās. Kaproni pacēla ieroci. Viņš atkapas un tēlota padevība pacēla rokas.
Es tikai vēlos pieskarties karbiņai.
Nu tad dariet to. Tikai leni.
Viņš pacēla dārgo mākslās darbu. Krievijas valdība to mekle jau kopš kārā laikiem. Ta piedereja pašam Nikolajam. Tūkstoš deviņsimt četrdesmit ceturtajā gada nozagta no Pēterhofas netālu no Ļeņingradas. Kāds kareivis to vienkārši iebaza kabata ka suvenīru piemiņai no Krievijas. Bet kadu suvenīru! Vienīgo pasaule. Atklātā tirgu tas cena tagad ir ap četrdesmit tūkstošiem ASV dolāru. Protams, ja kāds muļķis butu ar mieru to pārdot. "Skaists laupījums" ta laikam krievi sauc šadas lietas.
Ps nešaubos, ka jūs atri vien atbrīvotu to un nogādātu atpakaļ Krievija.
Viņš pasmaidīja.
Krievi paši arī nav labaki par zagļiem. Viņi grib atgūt savus dārgumus tikai tadeļ, lai pārdotu tos. Cik man zināms, viņiem trūkst naudas. I.aikam komunistu režīma sekas.
Mani mac ziņkāre. Kas jūs šurp atveda?
Šis telpas fotogrāfija, kura bija redzama sērkociņu kārbiņā. I s ierados, izlikdamies par mākslās vēsturnieku.
jūs noteicat kārbiņās īstumu īsaja apmeklējuma pirms diviem mēnešiem?
Es esmu šadu mākslās darbu eksperts. Sevišķi Eaberže. Viņš nolika kārbiņu uz galda. Jums vajadzēja pieņemt manu pirkšanas piedāvājumu.
Parāk zema cena, pat par "skaistu laupījumu". Turklāt šai karbiņai ir arī sava sentimentālā vērtība. Mans tevs bija tas kareivis, kurš iebāza kabata suvenīru, ka jūs to trāpīgi raksturojat.
Un jūs to tik nevērīgi izrādāt?
Nodomāju, ka pec piecdesmit gadiem ta nevienam vairs nav vajadzīga.
Jums vajadzētu uzmanīties ar apmeklētājiem un fotografēšanu.
Kaproni pārāustīja plecus.
Te jau reti kāds nak.
Tikai jaunkundzes? Tadas ka ta, kas pašlaik ir augšstava?
bet viņas par tādiem mākslās darbiem neinteresejas.
Tikai par naudu?
Un baudu.
Viņš pasmaidīja un neuzkrītoši velreiz aptaustīja kārbiņu.
jūs esat bagats virs, Kaproni kungs. Ši villa ir īsts muzejs. Tas Obusonas gobelēns pie sienas ir neizsakami vērtīgs. Tie abi romiešu kapričo noteikti ir īsti kolekcionāru retumi. I lofs, vai ne? Deviņpadsmitais gadsimts?
Pareizi, Knolla kungs. Visu cieņu!
jūs taču varēsiet šķirties no šis kārbiņās?
Knolla kungs, man nepatīk zagļi. Un, ka jau teicu jūsu iepriekšējā apmeklējuma laika, šis mākslās darbs notiek pārdots. Kaproni noradīja ar ieroci. Tagad jums jāiet projām.
Viņš staveja un nekustejas.
Kada ķibele! jūs taču nevārāi iesaistīt policiju. Galu gala pie jums atrodas vērtīgs retums, ko Krievijas valdība ļoti veļas atgūt. Turklāt to ir nozadzis jūsu tēvs. Kas vel villa albilsl šai kategorijai? Sekos jautajumi, izmeklēšana, publicitate. jūsu draugi Roma neko daudz nevares palīdzēt, jo visi jūs uzskatīs par zagli.
Jums ir paveicies, Knolla kungs, ka nevaru iesaistīt vārāsiestādes.
Viņš neuzkrītoši izslējās, tad pagrozīja labo roku. Tas bija nemānāms žests, ko gandrīz aizsedza gurns. Viņš vēroja, ka Kaproni neizlaiž no acīm kārbiņu, kas atradās viņa kreisaja roka. Duncis izslīdēja no maksts, leni virzījās lejup pa plato piedurkni, līdz iegula Iabaja plauksta.