Viņi apstajās pie galvenajam durvīm.
Jūs abi, sargiet sevi, pavēlēja Makojs. Viņš noradīja uz berniem. Un viņus.
Reičela noskūpstīja viņu uz vaiga.
Vai es tev pateicu paldies par visu?
Tu butu manis deļ darījusi to pašu.
Diez vai.
Makojs pasmaidīja.
Vienmer laipni, jūsu godība.
Pols paspieda Makoja roku.
Sazvanīsimies, labi?
Gan jau man drīz atkal vajadzēs tavus pakalpojumus.
Tu taču negribi atkal kaut ko rakt? brīnījās Pols.
Makojs pārāustīja plecus.
Kas zina? Vel ir tik daudz apslēptu sū… bagatibu.
Vilciens atstaja Sanktpēterburgu pec divām stundām. Līdz Baltkrievijai bija piecu stundu brauciens uz dienvidiem caur bieziem mežiem un plašiem zilu linu laukiem. Bija pienācis rudens, un salnas nokrāsojušas koku lapas sarkanas, oranžas un dzeltenas.
Krievijas vārāsiestādes bija sazinajušās ar Baltkrievijas amatpersonām, lai palīdzētu visu nokārtot. Karola un Maijas Borju šķirsti bija atvesti iepriekšēja diena, pēc īpašas vienošanas ar Delta Airlines. Reičela zinaja, ka viņas tēvs vēlējas tikt apglabāts dzimtenē, bet viņa gribēja, lai abi vecāki butu kopā. Tagad viņi abi uz mūžiem atdusēsies Baltkrievijas zemē.
Šķirsti gaidīja Minskas dzelzceļa stacija. No turienes tos ar kravas auto aizveda uz gleznainu kapsētu četrdesmit kilometrus uz rietumiem no galvaspilsētas, pec iespējas tuvāk Karola un Maijas Borju dzimtajai pusei. Katleru ģimene nomata mašīnā sekoja kravas auto. Viņus pavadīja ASV vēstnieks, kas gadā ja, lai viss norit netraucēti.
Privāto pārapbedīšanas ceremoniju vadīja pats Baltkrievijas patriarhs. Reičela, Pols, Marla un Brents stāvēja un klausijas svinīgos vārdus. Kad šķirsti tika nolaisti zemē, viegla vēja pūsma sašūpoja brūno zaļi.
Atvadieties no vectēva un vecmammas, Reičela mudinaja bērnus.
Viņa pasniedza katram zilu linu pušķīti. Bērni piegāja pie atvērtajiem kapiem un iesvieda ziedus. Pols piegāja tuvāk un apskāva Reičelu. Viņas acis bija pilnas asārām. Viņa ievēroja miklumu arī Pola acīs. Viņi ne reizi nepiemineja to, kas toreiz notika Lukovas pili. Par laimi, Knolls ta arī neīstenoja savu neķītro nodomu. Pols viņu apturēja, riskējot ar dzīvību. Reičela mīlēja savu viru. Mācītājs šorīt bridinaja viņus, ka laulība tiek noslēgta uz visu mužu, pret to jāizturas nopietni, sevišķi tad, ja ir bērni.
Un viņam bija taisnība. Par to viņa bija pārliecinātā.
Viņa piegāja pie kapiem. No matēs viņa bija atvadījusies jau pirms gandrīz ceturtdaļgadsimta.
Ardievu, teti!
Pols nostājās viņai aiz muguras.
Ardievu, Karol. Dusi nu miera.
Viņi vel bridi pastaveja klusēdami, pec tam pateicas patriarham un devas uz auto. Virs galvas skaidraja pēcpusdienas gaisa lidinājās vanags. Uzpūta vējš, izkliedējot saules siltumu. Bērni aizskrēja pa priekšu uz vārtu pusi.
Atkal atpakaļ pie darba, ko? viņa teica Polam.
Laiks atgriezties realajā dzīvē.
Reičela jūlijā bija uzvarējusi vēlēšanās, lai gan nerīkoja gandrīz nekādu kampaņu. Ar Dzintara istabas atrašanu saistīta slava palīdzēja viņai apsteigt abus pretiniekus. Markuss Netlzs cieta sakāvi, bet Reičela apciemoja kašķīgo juristu un salīga mieru ar viņu, jo turpmāk bija nolēmusi kļūt saticīgāka.
Tu domā, ka man japaliek tiesneses amata? viņa jautaja.
Tas ir tavs, nevis mans aicinājums.
Es tikai domāju, ka varbūt ta nav tik laba doma. Šis darbs prasa pārāk daudz uzmanības.
Tev jādārā tas, kas tev pašai patīk.
Es kādreiz domāju, ka tiesneses darbs man patīk, bet tagad vairs neesmu tik pārliecinātā.
Es zinu kādu firmu, kas ar lielāko prieku pieņemtu tiesāšanas nodaļa bijušo Augstākās tiesas tiesnesi.
Ta taču nebūs "Pridžens un Vudvorts"?
Varbūt. Man tur ir zinama ietekme, tu jau zini.
Reičela aplika roku vīram ap vidukli, un viņi soļoja tālāk. Kopā ar viņu bija tik jauki. Kādu bridi viņi soļoja klusēdami, un Reičela izbaudīja šo piepildīta miera mirkli. Viņa iedomājās par nākotni, par bērniem un Polu. Varbūt tiešam visiem butu labāk, ja viņa atgrieztos pie advokates profesijas. "Pridžens un Vudvorts" butu lieliska darbavieta. Viņa pārāudzijas uz Polu un domās atkartoja viņa vārdus.
Man tur ir zinama ietekme, tu jau zini.
Ta nu viņa cieši apskāva viru un šoreiz nesaka strīdēties.
AUTORA PIEBILDE
Veicot pētījumus šai grāmatai, es apbraukaju Vāciju, biju Austrija un Mauthauzenas koncentrācijas nometne, pec tam devos uz Maskavu un Sanktpeterburgu, kur pavadīju vairākas dienas Katrīnas pili Carskoje Selo. Protams, daiļliteratūras galvenais mērķis ir izklaidēt lasitaju, tomēr vēlējos sniegt arī precīzu informāciju. Amerika par Dzintara istabu ir zināms maz, tikai pedeja laika internets palīdz aizpildīt šo informācijās vakuumu. Eiropa šis mākslas darbs sajūsmina daudzus. Ta ka es neprotu ne vācu, ne krievu valodu, biju spiests paļauties tikai uz angļu valoda pieejamam liecībām par to, kas notika vai varēja notikt. Diemžēl šo avotu rūpīga izpētē atklājas faktu pretrunas. Tāpēc centos atlasīt konsekventi atbilstošos faktus un iekļaut tos romana vēstījumā. Pretrunīgas detaļas tika izlaistas vai pārveidotās atbilstoši mana literārā darba vajadzībām.
Daži konkrēti momenti. Mauthauzenas ieslodzītie tika spīdzināti manis aprakstītajā veidā. Taču Hermans Gērings šaja nometnē ne reizi nebija ieradies. Gēringa un Hitlera personiskā sāncensība zagto mākslās darbu jomā ir precīzi dokumentēta, tapat ka
Gēringa apscstiba ar Dzintara istabu, lai gan nav liecību, ka viņš būtu tiešam mēģinājis to iegūt. Padomju komisija, kura it kā stradaja Karols Borja un 1 )aņa Čapajevs, tiešām pastavēja un pēckārā gados aktīvi meklēja izlaupītos krievu mākslās darbus, un Dzintara istaba bija viens no tas galvenajiem mērķiem. Daži apgalvo, ka Dzintara istabu tiešam sarga lāsts, jo, meklejot to, daudzi gājuši bojā (ka aprakstīts 41. nodaļa) nav zināms, sagadīšanas pēc vai sazvērestības rezultātā. Harca kalnos nacisti masveida slēpa salaupītas bagatības, un 42. nodaļa sniegta informācija ir precīza, arī par atrastajam kapenem. Stodas pilsēta ir izdomātā, bet tas atrašanas vietas un abatijas aprakstam iedvesma gūta Austrijas pilsēta Melka tiešām iespaidīgā vieta. Visi gramata pieminētie mākslas darbi ir īsti un vēl joprojām tiek uzskatīti par pazudušiem. Visbeidzot, pieņēmumi, vēsture un pretrunas saistībā ar Dzintara istabas likteni, kas aprakstīti 13., 14., 28., 41., 44. un 48. nodaļa, tai skaita arī iespejama saistība ar Čehoslovākiju, ir balstīti uz īstiem ziņojumiem, taču mans noslēpuma atrisinājums ir izdomāts.
Dzintara istabas pazušana tūkstoš deviņsimt četrdesmit ceturtaja gada ir milzīgs zaudējums. Pašlaik Katrīnas pilī musdienu speciālisti restaure Dzintara istabu, pamazām, pa vienam panelim atjaunojot majestātiskās, no Dzintara veidotās sienas. Man bija lieliska izdevība pavadīt dažas stundas kopa ar galveno restauratoru, kurš paskaidroja, cik grūts ir šis darbs. Par laimi, istaba trīsdesmitajos gados tika nofotografēta, plānojot četrdesmitajos gados veikt restaurāciju, bet diemžēl šos nodomus izjauca karš. Tagad šie melnbaltie fotoattēli kalpo par pamatu pirms vairak neka divsimt piecdesmit gadiem radīta mākslās darba atveidošanai.
Galvenais restaurators pavēstīja man arī savu versiju par oriģinālo paneļu iespējamo likteni. Tapat ka daudzi citi, viņš uzskata (ka aprakstīts 51. nodaļā), ka paneļi kārā laikā tika pilnībā iznicināti vai tika atrasti un, tapat ka zelts, sudrabs un citi dārgmetāli un dargakmeņi ar lielu tirgus vērtību kā materials, iztirgoti pa gabalam, jo daļu summai bija lielāka vērtība neka vienotam veselumam. Tapat ka zeltu, dzintaru var no jauna apstradat, neatstajot nekādās liecības par ta kādreizējo konfigurāciju, tapec iespējams, ka rotaslietas un citos Dzintara priekšmetos, kas šodien tiek pārdoti visa pasaulē, slēpjas kada daļiņa no pašas oriģinālās Dzintara istabas.