dzīvi, kas prasīja nepārtrauktu gribas spēka mobilizāciju. Izlikšanās, nepieciešamība tēlot citu cilvēku, piesardzība uz katra soļa, kas neatstāja pat miegā,— tas viss bendēja nervus. Taču katru reizi, kad uzmācās vēlēšanās lūgt, lai šim uzdevumam izrauga citu, bet pašam atļauj aiziet pie partizāņiem, Jānis atcerējās sarunu ar Centrālās Komitejas sekretāru, pie kura viņu bija aizvedis Avots.
Saruna ar sekretāru toreiz noritēja naktī galda spuldzes apgaismotajā, lielajā kabinetā ar paneļa sienām. Viņus visu laiku pārtrauca — te strādnieku gvardi nesa ārā evakuācijai sagatavotos papīrus, te tālrunis, nepārtraukti zvanot, pieteica savienojumu ar Maskavu. Logus sedza aptumšošanas aizkari, aiz kuriem varēja sadzirdēt šai vēlajai stundai neparasti dzīvās satiksmes troksni. Spuldzes zaļais stikla kupols projicēja uz sienas divu cilvēku ēnas, un Daugavietim likās, ka viņš nemūžam neaizmirsīs ne šīs milzīgās ēnas, ne gudrās, pētījošās acis zem biezajām uzacīm, kas cieši uzlūkoja viņu. Iesvilpās kāda tāla sirēna, tai pievienojās arvien jaunas vaidošas, kaucošas, gaudojošas skaņas — baigs orķestris, kas ar savu griezīgo trauksmes uvertīru ievadīja kārtējo ienaidnieka uzlidojumu.
— Mēs gādāsim, — teica sekretārs, — lai jums būtu pastāvīgi sakari ar Centrālo Komiteju, vienalga, kur tā atradīsies. Nekad neaizmirstiet, ka tipogrāfijā ir jūsu galvenais darba lauks. Neielaidieties pasākumos, kas varētu apdraudēt tās drošību… Grūtības būs lielas, — pēc mazas pauzes piemetināja sekretārs. — Vai izturēsiet?
Šī saruna bija norisinājusies vairāk nekā pirms gada…
Daugavietis aizvēra ģeometrijas mācību grāmatu un piecēlās — ikdienišķs cilvēks ikdienišķā, brūnā uzvalkā. Bet neikdienišķa bija acīs degošā kvēle un nelokāmā balss, kad viņš klusi pie sevis atkārtoja:
— Esmu boļševiks — izturēšu!
No virtuves atskanēja patvāra klusā sīkšana. Tur Nadja laikam jau gatavoja vakariņas. Jānis iedomājās, kā viņa uzpūš ogles, iedomājās viņas maigo, sievišķīgo kustību, ar kādu tā sakārtoja matus.
Toreiz, kad Daugavietis pirmo reizi ieraudzīja Na- deždu Cvetkovu. viņa ievainota gulēja uz ielas un mīkstie
linu krāsas mati bija izrisuši pār putekļaino bruģi. Viņš ieraudzīja asinis sūcamies caur medicīniskā dienesta majora frenci, bālo, sāpju apēnoto seju un pirkstus krampjaini žņaudzam sanitāra somu. Blakus gulēja sarkanarmietis, ko viņa bija gribējusi pārsiet. Tas vairs neelpoja. Velti Daugavietis mēģināja ar kabatas lakatu apturēt asinis, kas plūda no viņas krūtīm. Cvetkova gurdi atvēra acis. Tās likās neparasti caurspīdīgas, kā divas lielas, no kalnu ezera smeltas lāses.
— Manā somā ir marle, — viņa teica aizlauztā balsī.
Neveikliem pirkstiem, baidīdamies ar straujām kustībām sagādāt sāpes, Jānis kā mācēdams pārsēja brūci. Cvetkova pūlējās savilkt lūpas pateicības smaidā:
— Ir jau labi tāpat… Nez vai tam vispār nozīme … Pati esmu ārste, zinu, ka ievainojums smags… Katram gadījumam izņemiet no kabatas piezīmju blociņu. Tur jūs atradīsiet mana vīra adresi. Aizrakstiet viņam…
Fašisti jau forsēja Daugavu. Tādēļ Jānis, nezinādams labāka padoma, nolēma aiznest ievainoto uz mājām. Nebija tik viegli ar smago nastu uz rokām veikt zem apšaudes šo ceļa gabalu. Ik brīdi nācās atvilkt elpu. Kad viņš sasniedza mērķi, jau krēsloja. Un tā arī bija labāk — neviena sveša acs neredzēja, kā Jānis ienesa Nadeždu kaimiņu dzīvoklī. Kad tā, pateicoties Elizes un Skaidrītes pašaizliedzīgajai kopšanai, beidzot piecēlās no gultas. Daugavietis pagādāja viņai pasi, un Nadežda Viktora meita Cvetkova pārvērtās Jadvigā Vladislava meitā Skorostinā no Rēzeknes. Ārste izveseļojās tieši tai laikā, kad pagrīdes tipogrāfijās izbūves darbi tika pabeigti un Daugavietim ievajadzējās uzticama palīga. Pagrīdes darbs bieži vien stundām ilgi saistīja Jāni pilsētā. Bet dzīvokli nedrīkstēja atstāt tukšu — kādam pastāvīgi vajadzēja apsargāt ieeju slepenajā tipogrāfijā un nepieciešamības gadījumā ar trauksmes signālu brīdināt to, kas lejā strādāja pie uzsaukumiem. Nadja izrādījās teicams palīgs un labs draugs. Bez viņas dzīve būtu daudz grūtāka.
Jānim, kā allaž, kad domas kavējās pie Nadjas, kļuva tā kā kauns par savu sentimentalitāti. Staigādams pa istabu, viņš neapzinīgi sāka dungot iemīļotu dziesmiņu, kuras vārdus gan vairs lāgā neatcerējās, bet aizmirstos atvietoja ar pašizgudrotiem:
Ne olīvzars, bet šautene tev saujā, Ne kastaņetes — kanonāde skan. Par Madridi mēs abi ejam kaujā, Un tavas lūpas čukst: «No pasarān!»
Varbūt pēc brīža saļims mūsu stāvi, Bet dzīvības ne tev, ne man nav žēl. Ir mūsu mīla stiprāka par nāvi, Un brīvā Spānija mums sirdī kvēl.
Durvis atvērās, ienāca Nadežda.
— Kas tā par dziesmu, Jāni? Pirmo reizi to dzirdu,—- latviski viņa jau runāja gandrīz bez kļūdām.
— To man iemācīja jaunības draugs Krauja, Internacionālās brigādes rotas komandieris. īsi pirms kara viņš atgriezās Rīgā no franču koncentrācijas nometnes. Tas bija neaizmirstams vakars, kad mēs atkal tikāmies. Dzīvoklī pretī operas apstādījumiem sanāca daudz bijušo pagrīdnieku. Ārā šalca maija nakts, zvaigznes likās tik lielas kā vēl nekad, un mēs svinējām atkalredzēšanos, vēl nezinot, ka drīz no jauna karš mūs izšķirs. Krauja apsēdās pie klavierēm un nodziedāja to spāniski. Dzejnieks Malenieks pārtulkoja tekstu. Es sēdēju klusi, ierāvies stūrī, iedomājos kaistošās dienvidu debesis, ložmetēju ligzdu Gvadaramas kalnos un melnmatainu kaujinieku, kas, glāstot ģitāras stīgas, dzied par savu mīlu … Acīs man toreiz sakāpa asaras — varbūt tā bija jūsma par Spānijas varoņiem, varbūt arī kas cits…
— Asaras? — Nadežda brīnījās. — Un man likās, ka tevi nekas nespēj aizkustināt…
Jānis dziļi nolieca galvu. Jā, skarbs viņš bija kļuvis, ciets un sevī noslēgts. Sevišķi pret Nadju. To darīja smagie cīņas apstākļi. Bet sirds dziļumos viņš zināja, ka pats kaldinājis šīs cietās bruņas, lai neļautu jūtām izlauzties uz āru. «Jums jāatsakās no personīgās dzīves,» toreiz teica sekretārs.
— Nu nesāc tik tu atkal prātot, kāds esmu un kāds izliekos… Pasaki labāk, kā tev patīk šī dziesma.
— Mazliet skumja, bet skaista. Klausoties tajā, atkal atcerējos Serjožu, visu kādreizējo dzīvi. Vai vēl redzēšu viņu?
— Cerēsim, Nadja, — Jānis teica ar uzsvaru.
— Bet ja vairs nav uz ko cerēt… Nu jau pieci mēneši, kopš nosūtīju vēstuli. Šai laikā no Maskavas esam saņēmuši vairākus sūtījumus, bet par Serjožu ne vārda. Lidotājs … tu taču saproti, ko tas nozīmē …
Jānis klusēja. Viņš zināja, ka īstas sāpes nevar remdināt ar vārdiem. Tad jau labāk kliedēt skumjas ar dziesmu. Bet dziedot viņš no pagrīdes darbinieka, kas apsver katru soli, katru kustību, katru vārdu, pārvērtās vienkāršā cilvēkā ar atklātu dvēseli. Dziesmā atkal ieskanējās jūtas, par kurām pašam nebija skaidrības.
Nadežda novērsa seju. Ko Jānis pats vēl nenojauta, viņa zināja jau labu laiku un, lai atbrīvotu draugu no grūtsirdīgās noskaņas, uzsāka lietišķā tonī:
— Jāni, ļauj taču man strādāt tipogrāfijā. Es ātri iemācīšos.
— Nevar, — strupi atteica Daugavietis, — tev ar savām sašautajām plaušām tas nav iespējams. Līdz tam laikam, kad sāks strādāt jaunais biedrs, es pats tikšu galā, — nevēlēdamies turpināt sarunu, Daugavietis piecēlās.