7
Tai pašā namā, dzīvoklī iepretī Kalniņa durvīm, Skaidrīte Svempa beidza sukāt savus tumšbrūnos matus.
— Nu, meit, vai neesi vēl bijusi pie kaimiņa? — jautāja māte, kas, guļot uz vecmodīgās kušetes, atpūtināja nogurušās kājas.
— Tūlīt, māmiņ, tūlīt aizskriešu apjautāties.
Meitene atvēra durvis un neapmierināta savilka degunu. Tā bija tikai iedoma, bet ko tur varēja darīt, ja viņai visur spokojās zivju eļļas treknā, riebīgā smaka. Šai ziņā Skaidrīte nebija mainījusies — viņa joprojām nevarēja ciest zivju eļļu. Velti māte agrākos gados bija centusies iestāstīt meitai, ka trīs ēdamkarotes zivju eļļas dienā piešķiršot viņas vaigiem apaļumu un sārtumu. Patiešām, Skaidrīte jau kopš bērnības izskatījās mazliet trausla, un katram neviļus radās vēlēšanās tēvišķīgi aplikt roku ap viņas šaurajiem pleciem un pasargāt viņu no dzīves vētrām. Bet, kad Līgo vakarā Skaidrītes patvaļīgās cirtas rotāja baltu margrietiņu un zilu rudzupuķu vainags, grūti nāktos atrast piemīlīgāku meiteni. Un, kas redzēja, cik drosmīgi viņa lēca pāri ugunskuram, ka dzirkstis vien nošķīda, saprata, ka Skaidrīte nemaz nav tik trausla.
Tagad, okupācijas grūtajos apstākļos, kad zivju eļļu nevarēja sadzīt ne par kādu naudu, Skaidrītes seja izskatījās daudz šaurāka nekā pirms kara. Šis gads bija paasinājis viņas vaibstus, tomēr dzīves bargumam nebija izdevies izdzēst jaunības svaigumu meitenes sejā.
Kas attiecas uz Jāņiem, tad Skaidrītei ar šo dienu saistījās visdrūmākās atmiņas.
Toreiz, 1941. gadā, tieši Līgo svētkos viņa sēdēja pieblīvētajā autobusā un sausām acīm raudzījās uz druvām, kas līgojās vasaras briedumā. Fašistu negaidītais iebrukums bija pārtraucis viņas ciemošanos pie radiem, un Skaidrīte steidzās pie mātes uz Rīgu. Autobusa kasiere tumšiem sviedru plankumiem klātā blūzītē izstāstīja, ka pavēlēts ņemt līdzi apģērbu un pārtiku trim dienām. Un Skaidrīte, kas bija cerējusi, ka karš varbūt neskars Latviju, saprata, ka arī šīm ziedošajām druvām jākļūst par asiņainu kaujaslauku. Nē, šeit viņa nepaliks, jāpierunā māte evakuēties dziļāk uz aizmuguri. Labāk atstāt savas mājas un mīļoto Rīgu nekā nokļūt fašistu jūgā. Šāds lēmums pa daļai nomierināja meitenes prātu. Baismās kara bangas, kas vēlās arvien tuvāk, vairs tā nebiedēja. Skaidrīte juta, ka aiz viņas ir neizmērojama zemes platība un miljonu tauta. Pievilkusi ceļus, jo kāda soma neļāva izstiept kājas taisni, viņa ierāvās autobusa kaktā un pie sevis čukstēja: «Jā, māmiņ, mēs brauksim.»
Satumsa. Autobuss lēni spraucās caur vezumiem un karaspēka mašīnām. Divi jaunieši priekšējā solā uzsāka dziesmu, kas pēdējā laikā bija kļuvusi populāra: «Mēs mierīgi ļaudis, bet dzimtenei sargos stāv bruņotais vilciens arvien!» Vārdi tā iederējās vispārējā noskaņā, ka pat Skaidrīte, nebūdama sevišķi muzikāla, skaļi vilka līdzi. Aizrāvušies ar dziedāšanu, braucēji no sākuma nepiegrieza vērību nevienmērīgai rūkoņai, kas nāca arvien tuvāk. Tikai kad autobuss apstājās un pēkšņajā klusumā varēja sadzirdēt vairākus dobjus sprādzienus, viņi saprata, ka lielceļš kļuvis par uzlidojuma mērķi. Kaut kur aizdegās mežs. «Lūk, kādas jāņugunis,» rūgti nodomāja Skaidrīte. Viņa joprojām neizjūta bailes un tikai vilcinoties paklausīja kasieres rīkojumam izkāpt un paslēpties ceļmalas grāvī. Bet, tikko viņa bija apgūlusies, rūkoņa pārvērtās baigā, griezīgā kaukšanā. Zālē iesīcās lodes, pavisam tuvu virs sevis Skaidrīte ieraudzīja melnu krustu uz piķējošā štukasa sasvērtā spārna, un paniskas bailes dzelžainām rokām iespieda viņas seju tieši dubļos.
Kad zeme pārstāja līgoties un Skaidrīte atvēra acis, viņa ieraudzīja liesmojošo autobusu un blakus tam šofera ķermeni…
— Meitiņ, kas noticis? Kāda tu izskaties! —• iesaucās galīgi pārbiedētā māte, kad Skaidrīte pēc četrām stundām iestreipuļoja istabā.
Dubļaino seju Skaidrītei izdevās nomazgāt kādā upītē, bet ap nelielo brūci sarecējušās asinis rēgojās kā tumšs traips uz gaiša auduma. Svārciņi saplēsti, tenisa kurpes sabristas un netīras.
— Nekas, nekas, — Skaidrīte centās mierināt uztraukto māti, pati bez spēka noslīgdama krēslā.
Elize Svempa iededzināja elektrību, bet tūdaļ, bailīgi sarāvusies, atkal nodzēsa to. Fašisti no lidmašīnām varētu pamanīt gaismu un uzmest bumbu.
Bet spuldzes īsā uzliesmojuma Skaidrītei pietika, lai ievērotu, ka citkārt omulīgā istaba kļuvusi gluži sveša. Tikai mazliet vēlāk, pieradusi pie jūnija nakts blāvās puskrēslas, viņa saprata, ka tie bija ar krusteniskām papīra strēmelēm aplīmētie logi, kas piešķīra telpai sprosta noskaņu.
— Māmiņ, vai mūsu mantas jau sakravātas?
— Kādas mantas, Skaidrīt? — nesaprašanā vaicāja māte. — Mēs taču netaisāmies nekur braukt.
— Vai tad tu nemaz nedomā braukt projām, māt? — pārsteigti iesaucās meitene, jūtot, ka viņai izslīd pamats zem kājām.
—- Braukt projām … Es jau labprāt, bet…
Ārdurvīs gandrīz bez trokšņa apgriezās slēdzene, un istabā ienāca Skaidrītes tēvocis, vecais Donats Baumanis. Lai cik satraukta bija meitene, viņas prātam nepagāja secen, ka pat šais kara dienās Donats nav atmetis savu dīvaino paražu staigāt pa naktīm apkārt. Jau tad, kad meitene vēl apmeklēja pamatskolu, viņas miegu bieži iztraucēja tēvoča klusie soļi, kad tas uz rīta pusi pārradās mājās. Šai labsirdīgajā, klusajā, sevī noslēgtajā cilvēkā viņai daudz kas nebija izprotams. Baumanim, četrstāvu nama īpašniekam, nekad nebija ne graša pie dvēselēs. Skaidrītes mātei, kura vadīja brāļa pieticīgo saimniecību, nācās strādāt pie svešiem ļaudīm, lai sagādātu līdzekļus meitas skološanai. Kur tad vecais Donats lika īres ienākumus? Skaidrītei ne vienreiz vien uzmācās aizdomas, ka tēvocis savās nakts gaitās notriec šo naudu pie kāršu galda. Bet, ja tas tā, vecais labi prata slēpt savu kaislību. Retajās reizēs, kad pie viņiem ieradās ciemiņi un kāds lika priekšā uzspēlēt «cūkas» vai «zolīti», Baumanis atrunājās ar to, ka neprotot atšķirt karali no kalpa.
Skaidrīte griezās pie viņa pēc palīdzības:
— Tēvoci Donat, tu taču arī evakuēsies mums līdzi, vai ne? Pasaki mātei, lai viņa sataisās ātrāk.
Māte un Baumanis apmainījās skatieniem, kuru nozīmi meitene velti pūlējās izprast. Tad vecais nokrekšķinājās un, izņēmis kaļķīti no mutes, noglāstīja meitenes matus:
— Nē, Skaidrīt, mēs ar tavu māti esam veci cilvēki. Mēs paliksim tepat.
Ikreiz, kad Skaidrīte atcerējās šo liktenīgo nakti, viņai likās, ka tieši Donats vainīgs viņu palikšanā. Kopš tā laika meitene ar savu tēvoci vairs neatrada kopēju valodu. Viņš ar katru dienu kļuva dīvaināks. Te viņam nez no kurienes gadījās nauda mājas kapitālremontam, te atkal pietrūka dažu marku, lai izpirktu kartīšu trūcīgās devas. Naktīs Donats gan vairs nemēdza pazust, toties caurām dienām ar slotu rokā grozījās uz ielas, lai gan, pēc Skaidrītes domām, tur nebija ko slaucīt.
Sakārtojusi matus, kaut arī tas nemaz nebija nepieciešams, Skaidrīte pieklauvēja pie kaimiņu durvīm. Meiteni ielaida Nadežda. Kā allaž, ieraugot Nadju, Skaidrītei atsila sirds. Šī sieviete, ar kuru viņa bija paguvusi sadraudzēties tās slimošanas laikā, bi ja vienīgā, kam varēja atklāt visas jūtas un domas. Mātei, kas apkopa dzīvokļus un bez tam vēl strādāja viesnīcā, nekad neatlika vaļas patērzēt ar Skaidrīti. Nama jauno iemītnieku — studentu
Kalniņu — meitene nespēja lāgā izprast. Toreiz, kad viņš atveda ievainoto, likās tīri patīkams, sirsnīgs, patiess, bet vēlāk izvairījās no katras nopietnas sarunas. Reizēm radās pat iespaids, ka viņš neuzticas. Bet kādēļ? Novietodams padomju kara ārsti Donata dzīvoklī, viņš taču bija nodevis savu likteni meitenes rokās. Bet varbūt Kalniņš vienkārši rēķinājās ar to, ka viņa baidīsies iegāzt māti, tēvoci un sevi pašu? Skaidrīte nekādi netika gudra. Un tā viņas vainīgais domu biedrs bija un palika Sko- rostina.