— Māte grib zināt, vai rīt jānāk uzpost dzīvoklis, — Skaidrīte, ienākusi istabā, jautāja.
Jānis sarokojās ar viešņu:
— Pasaki, lai atnāk… Nu, kas jauns pasaulē?
— Kas tad jauns var būt? — īgni atteica meitene. — Marija Zariņa staigā jaunā mētelī. Laikam viņas ge- stapietis atkal dabūjis prēmiju par slepkavošanu. Nesaprotu, kāpēc tēvocis cieš tādu savā mājā.
— Tā nav mūsu darīšana, Skaidrīt, — sarunā iejaucās Nadežda. — Kam būs līdzēts ar to, ka viņa dzīvos citur? Diemžēl tādu Mariju ir vēl diezgan.
Jānim bija prieks par Skaidrītes sašutumu. No šīs meitenes iznāks lietas koks. Bet viņa nedrīkstēja zināt, ka Donats sen gribējis izlikt Mariju Zariņu no dzīvokļa. Jānis nepiekrita Baumanim. Izsekojis vācu virsnieku, kas katru vakaru apciemoja šo sievieti, viņš uzzināja, ka tas ir atbildīgs gestapo darbinieks. Ienāca prātā vecā gudrība, ka nikns suns rej tikai svešiniekus, bet savām mājām ir labs sargs. Špikiem nebija ko ošņāt namā, ko viņu tiešais priekšnieks pastāvīgi apmeklēja.
Skaidrīte pastāstīja, ka vakar ekonomiskajā veikalā atrastas vairākas komunistiskas skrejlapas. Satrakotie šucmaņi noslēguši izeju un izkratījuši visus pircējus. Vainīgo neatraduši, viņi apcietinājuši veikala direktoru, kas izrādījies Bangerska radagabals. Šucmaņi dabūjuši brāzienu, bet tautai beidzot bijis par ko pasmieties.
Smiekli caur asarām vārda tiešajā nozīmē — Jānim ienāca prātā, klausoties Skaidrītes stāstu. Daudz cietusī tauta pamazām aizmirsa īstus, sirsnīgus, gaišus smieklus. Saraudātās acis vairs nespēja jautri smaidīt. Daugavietis apzinājās, ka optimisms, ticība drīzai atbrīvošanai nepieciešami cīņas gara stiprināšanai. To ļaudīm deva viņa slepenajā tipogrāfijā iespiestie uzsaukumi, kas atrada ceļu uz tautas sirdi un iesaistīja pretestības kustībā arvien jaunus cīnītājus.
Daugavietis joprojām nevarēja sev piedot sastapšanos ar Apses ieteikto cilvēku. Viņš pat nevarēja galvot, vai nav iekritis. Cik uzbāzīgi tas, uzrāvis sērkociņu, centās toreiz ielūkoties viņa sejā. Pēdas izdevās sajaukt, Apse brīdināts. Bet ja provokators tomēr paguvis saredzēt viņa seju? Nolādēdams bezdarbību, Daugavietis nolēma vismaz nedēļu nerādīties uz ielas. Tāpēc viņš pagaidām neuzņēma sakarus ar Rīgā iebraukušo puisi, kuram vajadzēja strādāt pagrīdes tipogrāfijā.
Piecēlies viņš iegāja vannas istabā. Ja pēc dažām minūtēm kāds pārmeklētu dzīvokli, tas atrastu vienīgi Nadeždu, kas jau gulēja ciešā miegā.
8
Tai pašā namā, tikai vienu stāvu augstāk, Elize Svempa piezvanīja pie grāmatu aģentūras durvīm, kas atradās tieši iepretī Marlēnas dzīvoklim. Viņai atvēra Visvaldis Burtnieks, vienlaicīgi firmas īpašnieks un personāls. Tikai pasūtījumus viņš neiznēsāja pats, bet uzticēja Skaidrītes mātei.
— Labvakar, Burtnieka kungs. Vai šodien daudz grāmatu jāaiznes? — vēl nepārkāpusi pār slieksni, skaļā balsī vaicāja Elize Svempa.
— Šis tas jau nu ir. Arī uz pastu vajadzētu aiznest dažus sūtījumus provinces klientiem…
Durvis aizvērās. Uz letes, saliktas kārtīgās kaudzēs, ietītas biezā papīrā ar zīmogu «Drukas darbi», atradās grāmatas. Daži saiņi bija pārsieti ar melnu auklu, citi — ar baltu. Saskaitījusi saiņus, Svempa smagi apsēdās apdilušajā ādas krēslā.
— Nav jau vairs tie gadi, kad bez aizdusas varēju uzkāpt sestajā stāvā. Visu dienu uz kājām, vakarā pat nostāvēt grūti.
Burtnieks noņēma acenes un sāka tās ar kabatas lakatiņu spodrināt.
— Zinu, zinu, tev daudz grūtāk nekā mums pārējiem. Nekā nevar darīt, šie sainīši vēl šovakar jāaiznes. Cilvēki taču gaida.
— Vai tad es ko saku? … Šodien bija daudz apmeklētāju ?
— Kā jau parasti, — atbildēja Burtnieks, atkal paslēpdams savas kautrās, tuvredzīgās acis aiz biezajiem stikliem. — Atbrauca ģenerāļa Ilartmuta šoferis, tad vēl iegriezās Makuļevičs … Vārdu sakot, tas pats karuselis …
— Ak tas vīrelis, kas sacerē franču peršas? Viņš jau nāk katru dienu. Tam taču kāda skrūvīte vaļā. — Un Svempa sabāza grāmatas savā lielajā tirgus somā, pašā augšā uzliekot vācu ilustrētos laikrakstus.
Visvaldis Burtnieks aizbultēja durvis un atlaidās tajā pašā krēslā, kurā nupat bija sēdējusi Elize Svempa. Arī viņš vakaros jutās nožēlojami. Vainīga bija sirds. Scle- rosis aortae — tas skanēja skaisti, gandrīz kā Ilorācija heksametrs. Bet, kad uznāca cenzūra — tā Burtnieks pašironiski dēvēja brīžus, kad sirds pamira, — viņš nevarēja sev piedot, ka 1941. gada pavasarī bija atteicies no ceļazīmes uz sanatoriju Kaukāzā. Tagad nebija nekādas iespējas ārstēties.
Nebija nekāds brīnums, ka Burtnieka sirds bieži streikoja — jaunības dienās viņš to maz bija saudzējis. Cēlies no trūcīgas darbaļaužu ģimenes, Visvaldis par savu dzīves mērķi bija spraudis apgūt zināšanas un sniegt tās citiem. Strādājot dažādus gadījuma darbus, ar lielu neatlaidību viņam bija izdevies kaut kā izkulties un pabeigt augstskolu. Taču izrādījās, ka čaukstošais diploms, ko viņš bija saņēmis no rektora rokām, neienesa viņa dzīVē nekāda atvieglojuma. Viss bijis velts — pārtikšana no sausas maizes un cerībām, pie grāmatām pavadītās naktis, hroniskās galvas sāpes. Tāpat kā daudzi buržuāziskās Latvijas universitātes diplomandi, Visvaldis nevarēja atrast piemērotu darbu. Bet tieši šī vilšanās noveda viņu uz pareizā ceļa …
Burtnieks pēc dabas bija sabiedrisks cilvēks. Taču tagad, apstākļu spiests, viņš bez kurnēšanas atteicās no saviem daudzajiem pirmskara paziņām. Gandrīz vienīgie, ar kuriem iznāca sarunāties, bija kaimiņi un nedaudzie grāmatu pasūtītāji.
Lūk, šis ģenerālis Hartmuts, kas kolekcionēja erotisku literatūru visādās valodās. Ko viņš ar to dara, nevar saprast, jo, izņemot vācu valodu, ģenerālis nevienu citu neprata. Pats viņš reti rādījās aģentūras kantorī, bet jo biežāk sūtīja savu šoferi Baueru, kas Burtniekam likās daudz izglītotāks par priekšnieku. Bauers jau tāpēc vien piederēja pie simpātiskiem apmeklētājiem, ka nekad nesveicināja «Ileil Hitler», kā to darīja citi vācieši. Priekšnieka pasūtītās grāmatas viņu nemaz neinteresēja, toties viņš šodien bija izlūdzies no Burtnieka fašistiskajā Vācijā aizliegtos Heines dzejoļus un Stefana Cveiga noveles.
Burtnieks atcerējās savus ironiskos vārdus:
— Tie taču neāriski autori, — palasiet labāk Nīčes «Tā runāja Zaratustra», — bet jefreitors pasmīnēja:
— Tā runāja fīrers… Bet man «zemcilvēks» Heine tomēr mīļāks par «pārcilvēku» Nīči ar tā pātagas filozofiju. Vācijā ir vēl labas literatūras cienītāji.
Pieminēdams Baueru, Visvaldis neviļus pašūpoja galvu. Viņš nebija vēl ticis skaidrībā par šo cilvēku, bet nevarēja noliegt, ka ģenerāļa šoferis būtiski atšķiras no citiem okupantiem …
Un ko lai domā par šo Makuļeviču, ar kuru Bauers, projām ejot, sastapās durvīs? Makuļevičs, kā jau parasti, ar aristokrātiski smalku žestu noņēma mūžveco, līdz oderei novalkāto platmali un dziļi palocījās. Tad viņš nolika galvassegu uz grīdas, kā to mēdza darīt pirms simt gadiem, iemeta tanī nenoteicamas krāsas cimdus un kautri gaidīja, kamēr viņam sniegs roku.